Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. novembris, 2016
Drukāt

Deja pāri robežām. Laikmetīgās dejas horeogrāfs Rūdolfs Gediņš (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pirms diviem gadiem, laikā, kad Rīga svinēja Eiropas kultūras galvaspilsētas godu, ne viens vien ievēroja iznesīgo gaišo puisi krāšņajā deju uzvedumā “Lec, saulīte!” Mežaparka estrādē. Iespējams, jaunākā paaudze viņu būs pamanījusi “Prāta vētras” košā videoklipa “Ēdenes dārzs” kadros. Tikmēr deju grupas “Dzirnas” dejotājiem ir skaidrs, ka tas ir viņu pasniedzējs Rūdolfs Gediņš – jauns un talantīgs laikmetīgās dejas horeogrāfs, kurš, kā pats saka, ir laikmetīgajā dejā iekšā no matu galiem līdz papēžiem. Decembrī Rūdolfs pirmoreiz uzstāsies Viktora Runtuļa veidotajos krāšņajos “Cabaret” uzvedumos, bet jau 30. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos laikmetīgās dejas izrāde “Nature morte”, kurā dejotājs uz skatuves kopā ar Nacionālā teātra aktieriem plūdinās robežas starp deju un aktiermākslu.

Rūdolfs smejas, sakot, ka viņš, tāpat kā daudzi latvieši, ar deju bijis saistīts visu apzinīgo mūžu – sākot ar bērnudārza pulciņiem un tautas dejām skolā. Pēcāk mazliet aizrāvies ar salsu, breika deju un kapueru – Brazīlijas cīņas dejas mākslu, ko nācies pamest muguras traumas dēļ. Pagrieziena punkts, kad viņš saprata, ka deja kļūst par kaut ko vairāk kā tikai vaļasprieku, bija savulaik Agra Daņiļeviča veidotais deju lieluzvedums “No zobena saule lēca”. Tajā Rūdolfs toreiz, pirms sešiem gadiem, piedalījās kopā ar Rīgas Franču liceja deju kolektīvu “Auseklītis”. “Tas bija pirmais ieskats mazliet citādākā dejā. Toreiz nodomāju – oho, var arī tā!”

 

Sadauzīts, bet laimīgs

Laikmetīgās dejas kustības aizsācējas Olgas Žitluhinas vadītajā Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas programmā Rūdolfs ielēca uzreiz otrajā kursā – viņu ievēroja jau vidusskolā. Pirmo kursu jaunais cilvēks apguva paralēli izlaiduma gadam vidusskolā. Kopš aizvadītā gada Rūdolfs Gediņš ir diplomēts laikmetīgās dejas horeogrāfs. Viņš aizrautīgi stāsta: “Esmu laikmetīgajā līdz matu galiem!”

Projekti, izrādes, idejas birst kā no pārpilnības raga – starp nozīmīgākajām ir gan Evas Kronbergas “Ananda”, Agates Bankavas “Fafabulala”, ārvalstu horeogrāfu veidotās “Howl” (Moriss Kozijs), “Etudes For The Fallen”, kā arī Norvēģijā Ibsena balvu saņēmusī un šepat Latvijā “Spēlmaņu nakts” balvu guvusī izrāde “Ārā”, kuras nosaukums nu kalpo par zīmi arī dejas kompānijai, kuras daļa ir arī Rūdolfs. Divas no šā gada laikmetīgās dejas izrādēm – slovēņu horeogrāfa Branko Potačana un deju kompānijas “Ārā” izrāde “Turku kafija”, kā arī Agates Bankavas izrāde “Rauts” nominētas “Spēlmaņu nakts” 2015./2016. gada balvai. Rūdolfa Gediņa un Evas Kronbergas kopīgais veikums skatāms “Prāta vētras” un “Jauno Jāņu orķestra” dziesmu videoklipos.

Laikmetīgā deja kultūras telpā sevi apliecina aizvien pamanāmāk, tā vien šķiet, ka teju neviens sevi cienošas skatuves projekts, dziesmas videoklips vai izrāde neiztiek bez viņiem – “citādajiem” dejotājiem. Tiesa, joprojām par to, kas īsti ir laikmetīgā deja, viena viedokļa nav. Rūdolfs mierina, ka no daudzajiem priekšstatiem par to, kas tad tā īsti ir, nemaz nevajagot izvairīties. “Laikmetīgā deja patiesi ir ļoti daudzveidīga. Man tā ir brīvības izpausme. Protams, ir tehnika, kas jāapgūst, taču pamatā ir uzskats, kas noliedz aizspriedumus. Tu vienmēr būsi gatavs pamēģināt jaunu veidu, kā parādīt ideju, izrādi, videoklipu. Ja kāds saka – tā nav īsti pieņemts, tad mēs sakām – pamēģinām! Šī nav deja, kurā kāds atnāk ar sarakstītu scenāriju un saka – iemācies. Ja tavā vietā būs kāds cits, arī izrāde būs citāda.”

Protams, tas ir mīts, ka laikmetīgo deju var dejot jebkurš. Ar tikpat lieliem panākumiem jebkurš varētu nodejot “Gulbju ezeru”. Rūdolfs pasmaida, dejotāja mācību laiks neesot rozēm kaisīts. “Visa pamatā ir gribasspēks, savā ziņā pat apsēstība. Bez tiem skarbo dejotāja ikdienas režīmu neizturēt,” atzīst Rūdolfs. “Jāņem vērā, ka pirmajos mācību gados tu būsi sadauzīts, sasists no visām pusēm. Puse no akadēmijā pavadītā laika pagājusi, kādā stūrī auklējot satraumēto vietu un sakostiem zobiem sūdzoties – vairs nekad! Un ir brīdis, kad tu saproti, ka, arvien pārvarot sevi un darot vairāk, tu tiec pie vienīgā veida, kā vari augt. Arī vijolnieks taču nepaņem rokā instrumentu un vienas dienas laikā nesāk brīnišķīgi spēlēt! Mūsu, dejotāju, instruments ir ķermenis, ar kuru jāmācās rīkoties.”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. vai tad pastalas nevajadzes

  2. Forši! Atceros, kā mani skolā spieda dejot, jo man padevās tā lieta. Un arī patika dejot, tāpēc būtu dejojis arī bez piespiešanas, taču ļoti nepatika tautas dejas! Modernās dejas gan būtu dejojis ar prieku, taču toreiz tās bija gandrīz vai aizliegtas. Ar laiku tautas dejas (un arī dziesmas) iemācījos cienīt, taču tas notika vairāk ar prātu – sirdij tās tā arī nekad nekļuva tuvas.

  3. Vai Rūdolfs ir no slavenās Gediņu dzimtas?

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+