Dejas nozarē saspringtākais brīdis – ideju skices top laukuma zīmējumos 0
Vai neticami priecīga vēsts – kopš iepriekšējiem svētkiem 2008. gadā nākušas klāt simts (!) deju kopas ar apmēram pusotru tūkstoti dalībnieku. Pat Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) deju nozares ilggadējā eksperte Maruta Alpa nekautrējas atzīties milzīgā pārsteigumā.
“Vēl īsti neesmu aptvērusi šo fenomenu,” viņa piebilst. Varbūt tas ir arī zināma veida protests, ka mēs, tauta, izkaisāmies, esam spiesti braukt prom?
No 603 kolektīviem 400 skatēs ieguvuši vērtējumu “izcili”, “teicami” un “ļoti labi” – augstāko un I pakāpi. Tas apliecina lielisku māksliniecisko varēšanu, bet reizē nozīmē milzīgu papildu slodzi virsvadītājiem – izdomāt zīmējumu tā, lai piedalīties varētu visi, laukums Daugavas stadionā “elpotu” un neciestu mākslinieciskais sniegums.
Vienkāršākais ceļš būtu žūrijai atlasīt labākos, lai virsvadītājiem vieglāk strādāt. Taču… Cik bieži, piemēram, latgalieši, tālā Ciblas pagasta dejotāji, uzstājušies Rīgā? Pirmo reizi Deju svētku vēsturē viena skate notika Briselē. Diasporas dejotāji paši vēlējās, lai žūrija nevis video, bet tieši klātienē noskatās un novērtē viņu sniegumu. “Emocionāli tik labi sagatavotas deju kopas diasporā redzēju pirmoreiz,” atzīst Maruta Alpa. Latvijā ieradīsies 14 diasporas deju kopas.
To visu vērā ņemot, žūrija nolēma ļaut XV deju svētkos šovasar piedalīties visām 603 kopām ar apmēram 15 000 dejotāju. Kā uzskata Maruta Alpa, nebūtu godīgi kādu atstumt tikai tādēļ, ka laukumā nav vietas. Kā zināms, jebkuru skatuves deju pielāgojot stadionam, tā tiek pārveidota un pakārtota lielajam zīmējumam.
Un tikai brīdī, kad zināms dalībnieku skaits, skices var tapt reālā laukuma zīmējumā, veidojot Saules ornamentu, Māras krustu, Austras koku, Māras slotiņu un citas latviešu zīmes. Jau otro gadu horeogrāfi sadarbojas ar Valdi Celmu, lai deju zīmējumi laukumā būtu ne vien skaisti, bet arī pareizā nozīmē lietoti, saturiski atbilstu zīmes būtībai. Lai ikviens koncerta apmeklētājs vairāk uzzinātu par latvisko zīmju jēgu un sūtību, tāpat kā iepriekšējos svētkos programmiņā būs lasāms to skaidrojums.
Jāpiemin, ka šovasar virsvadītāju vidū būs arī Kanādas latviete horeogrāfe Māra Simsone, kopas “Dižais dancis” vadītāja, kura tradicionāli veido deju svētkus Kanādā, kas notiks arī 2014. gadā. Viņa ir viens no cilvēkiem, kas bieži piedalās jaunrades deju konkursos Latvijā – šajā topošo virsvadītāju kalvē –, un arī šajos svētkos iekļautas divas viņas dejas.
Dainu skapi atverot
Kad 2009. gadā LNKC izsludināja deju lieluzveduma koncepciju, konkursā uzvarēja Jānis Purviņš un Jānis Ērglis. Šā tandēma ideja atzīta par labāko jau trešajos svētkos pēc kārtas. Jautāts, kā tas viņiem izdodas, horeogrāfs Jānis Purviņš teic – mežonīgs darbs, ārprātīgi garas “prāta vētras”, līdz kaut kas izkristalizējas vienā idejas upē.
Gatavojoties XV Deju svētkiem, šķitis būtiski atbildēt uz jautājumu: kāpēc latviešu tauta pastāv un runā savā valodā vēl 21. gadsimtā? Kāpēc dzied savas dziesmas, dejo tautas dejas, nēsā tautastērpus, kas, te dzīvojot, varbūt pašiem nemaz tik būtiski neliekas, bet ārzemēs vienmēr raisījis lielu apbrīnu un cieņu.
Meklējot atbildes, nonākts pie Dainu skapja, kur Krišjānis Barons sakārtojis dainas deviņās lielās sadaļās, īstenībā latviskās dzīves ziņās – ģimene, tēvzeme, ieražas, latviskās dievības… Un šīs deviņas uzskatu vērtības ir liel-uzveduma “Tēvu laipa” koncepcijas pamatā. Laipa savieno pagātni ar tagadni un tagadni ar nākotni. Piemēram, “Tēvzemes mīlestības stāsts” sākas ar Ulda Žagatas “Aiz ezera augsti kalni”, vienu no visemocionālākajām latviešu dejas pērlēm, ar reti smeldzīgu muzikālo un dejas soli, vēstījumam aizvijoties līdz Ginta Baumaņa veidotajai pērlītei “Trejdeviņi tēvu zemē”.
Uzvedumā iekļautas dažādu laikmetu dejas, sākot no klasiskām zelta fonda pērlēm kā Harija Sūnas “Sudmaliņas”, Aijas Baumanes “Kur tu augi, daiļa meita”, Ulda Žagatas “Ai tēvu zeme”, līdz šiem svētkiem radītām, kā, piemēram, Taigas Ludboržas un Ilzes Mažānes horeogrāfijas. Starp citu, šo horeogrāfi varam redzēt žūrijā televīzijas lieliskajā raidījumā “Lai top!”, kur kopā ar profesionāliem Dziesmu un deju svētku dalībniekiem darbojas sabiedrībā pazīstamas personības. Tieši ar bagātīgi pārstāvētu autoru un plašo deju klāstu – iekļauta 20 autoru 31 deja – šie svētki atšķirsies no iepriekšējiem.
Veidojot “Tēvu laipas” koncepciju, dejas izvēlētas, raugoties no trim aspektiem: pārlūkojot iepriekš jaunrades konkursos radītās, rādītās un publikai jau zināmās, aptaujājot deju kopu vadītājus un īpaši programmai “Tēvu laipa” jaunrades deju konkursā tapušās. Nācies pārlūkot 303 dejas.
Uzveduma muzikālais vadītājs, komponists Uģis Prauliņš cenšas pēc iespējas mazāk likt roku klāt muzikālajam materiālam, jo jāsaprot: “Sudmaliņu” rašanās laikā bija citas muzicēšanas tradīcijas, un tos principus vajadzētu saglabāt un parādīt. Taču ir viens “bet” – viss jāsaliek kopā, lai neveidotos raibs, uz dažādām pusēm starojošs zvaigžņu deķis, bet vienots dramaturģisks veselums. To saturēs kopā komponista Uģa Prauliņa jaunradīts muzikāls skaņdarbs ar lieluzveduma prologu, intermēdijām un finālu, kam tagad jāliek virsū dejas soļi.
Labāko parāde
Īpašs notikums būs labāko kolektīvu fināla skate 1. jūlijā. Uzstāsies ne tikai pašas spēcīgākās deju kopas Latvijā, bet skate parādīs latviešu tautas dejas virzību 21. gadsimtā, kad mainās muzikālā un horeogrāfiskā estētika. Mūsu lielākā bagātība ir saglabātie pamatakmeņi – latviešu dejas pamatsolis, zīmējums un satvēriens.
LNKC uzteicams par pērn klajā laisto metodisko materiālu “Latviešu dejas pamati”. Tas ievieš skaidrību un nepieļauj nepamatotas interpretācijas, piebilst Jānis Purviņš, ja dejojam sīko polku, tad tikai tā, kā tas paredzēts un nekā “citādi”. Otrkārt, arī 21. gadsimtā izmantojama uz folkloras bāzes veidota mūzika.
Kā atzīst Maruta Alpa, pēdējos divdesmit gados esam pietuvojušies tieši tautas dejai. Un trešā lielā lieta ir tautastērps. Kā jau 21. gadsimtā, tas ir rekonstrukcija, bet – pēc precīziem etnogrāfiskiem materiāliem, Broces 19. gadsimta beigu zīmējumiem, fotoattēliem, aprakstiem, muzeju materiāliem. Var teikt, ka tautastērpā dejas nozare ir ļoti sakopta par spīti tam, ka lielo pilsētu kopās rūpes par tautastērpu lielā mērā gulstas uz mākslinieciskā vadītāja pleciem. Novados pie tautastērpiem tiek, izmantojot Eiropas Savienības lauku attīstības fondu līdzekļus, taču lielajās pilsētās šis avots nav pieejams. Būtu jau jauki, ja kolektīviem būtu vairāki tērpi – “Sasala jūrīna” varētu dejot Kurzemes tautastērpā, Latgales deju tai piekritīgā ģērbā… “Man ļoti negribētos, lai latviskā vide būtu atkarīga tikai no projektu “konkursiem”,” piebilst Jānis Purviņš, uzsverot, ka nav noliedzams arī pašvaldību atbalsts.
Kādreiz dzirdēts: sanāk cilvēki vakaros, savā brīvajā laikā padzied, padejo, kas par to? Bet tieši tā ir iespēja mūsdienās sajust latvisko garšu, būt latvietim, izdzīvot latviskās vērtības, kas saglabājušās par spīti tam, kādi vēji pūtuši, pārliecināts Jānis Purviņš. Ne velti fināla deju tā arī sauc – “Vējā augušiem kokiem stipras saknes”.
Dancis ap stadionu
Reizē traģikomisks un nožēlojams scenārijs atkārtojas gadu no gada saistībā ar “Daugavas” stadionu. Svētku gadā sabiedrība pēkšņi tiek tracināta ar vēsti, ka tribīnes bīstamas dzīvībai, pēc dažiem mēnešiem izrādās – tik traki nemaz nav, vajag tik visu mazliet “uzfrišināt” un piekrāsot, pēdējā brīdī pirms svētkiem tiek paziņots, ka nu vairs nepaspēs, bet uz nākamajiem gan būs jauns stadions kā likts. Īpaši kurioza bija situācija, kad 2005. gadā skolēnus “Daugavas” stadionā neielaida, jo tas, lūk, esot bīstams, bet 2008. gadā tur atkal notika pieaugušo deju svētki.
Maruta Alpa savām acīm redzējusi ne vienu vien gatavu rekonstrukcijas plānu jaunam stadionam, taču tie visi guļ kādās atvilktnēs. Mēs par to runājam jau trīsdesmit gadus, viņa skumji piebilst.
Gribas būt optimistei, taču nupat bažas radījusi televīzijā dzirdētā Izglītības ministrijas ierēdņa frāze: “Tiekot gaidīta Eiropas nauda, kur valsts piedalās ar nelielu līdzfinansējuma daļu, taču Eiropa varot pateikt, ka Daugavas stadions ir nacionālā sporta būve, lai Latvija pati tiek galā…” Vai nav smieklīgi, ka deju svētkos piedalās 15 tūkstoši, bet viņus skatīties var tikai pieci tūkstoši cilvēku? Vairāk vietu tribīnēs nav. Tiesa, programmu “Tēvu laipa” rādīs piecos koncertos, taču arī 25 000 skatītāju ir krietni par maz.
“Man ir klusas iekšējas sajūtas, ka dejotāji vienreiz nobriedīs kādai dejojošai akcijai, vai arī nākamie deju svētki būs jārīko Briselē vai Stokholmā,” saka Jānis Purviņš.
Paradoksāli: trīs Baltijas valstis, vienīgās, kuru tradīcija iekļauta UNESCO pasaules šedevru sarakstā, bet nevienā no tām nav atbilstoša stadiona? “Pērnvasar Somijā, Tamperē, notika II Igaunijas un Somijas Deju svētki,” atceras Maruta Alpa.
“Tamperes stadionā ir vietas 17 tūkstošiem skatītāju un 24 uzejas dejotājiem… Bet īsti nav kam uziet un nav kam skatīties. Atnākuši 7000 skatītāju. Somiem nav tādas tradīcijas kā Baltijā. Igaunijas prezidents cēlies kājās un teicis – celsim stadionu!”
Dejotājiem pārmet – kāpēc neejat uz arēnu “Rīga”? Jā, no 15 000 dejotāju varētu atlasīt 3000 un uztaisīt brīnišķīgu koncertprogrammu. Bet vai tie vairs būs Vispārējie deju svētki? Vai tā var saglabāt kopdejošanas tradīciju? Un kur notiks nākamie Skolēnu deju svētki? “Skonto” stadionā tas vairs nebūs iespējams, jo kādreizējo uzeju vietā tagad paceļas lepna ēka. Uzejas jeb tā dēvētie vārti dejotājiem ir ļoti būtiski. “Daugavas” stadionā tie ir tikai četri, un tādēļ scenogrāfam Reinim Suhanovam būs ar vienu šāvienu jānošauj divi zaķi – scenogrāfiju veidojot kā svēto birzi, jārada gan “jauni” vārti, gan jāatklāj ideja par atspulgu.
Pēctecība apdraudēta?
Mazāk runāts par to, ka kopš neatkarības atjaunošanas deja saņēmusi divus spēcīgus cirtienus. Lai cik dīvaini tas izklausītos, augstskolās nav studiju programmu, kas sagatavotu latviešu skatuviskās dejas horeogrāfus, topošos virsvadītājus. Līdz ar to pašreizējai horeogrāfu deju virsvadītāju piecdesmitgadnieku paaudzei, kurai pieder nozares līderi – Ērglis, Ludborža, Skuja, Purviņš, Mistre, Baumanis, Mažāne –, nav pēctecības. Patlaban amatieri māca amatierus. Kāpēc tā? Mūzikas akadēmija izglīto baleta horeogrāfus, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola (RPIVA) deju skolotājus ar tiesībām strādāt kā vispārizglītojošā skolā, tā interešu nozarē. Jā, deju skolotāja profesija dod iespējas strādāt kā ar bērniem, tā pieaugušiem un senioriem, mācīt ne tikai latviešu tautas deju. Taču viņi nav profesionāli horeogrāfi! “Mūsu augstskola ir atvērta arī jaunai – tieši latviešu skatuviskās dejas horeogrāfu programmai,” saka RPIVA profesore Rita Spalva. Augstskolai tam nepieciešamā bāze ir.
Liels trieciens bija arī profesionālā valsts deju ansambļa “Daile” likvidēšana. 1991. gadā lasāms pēdējais ieraksts šā vecmeistara Ulda Žagatas lolojuma grāmatā. Pēc tam ansamblis pastāvēja vēl sešus gadus, nesdams latviešu tautas deju pasaulē. Starp citu, Lietuva savu profesionālo valsts deju ansambli ir saglabājusi, Igaunijā tāds nekad nav bijis.
Nupat Lielvārdē sirsnīgi un ar lielu mīlestību notika Ulda Žagatas 85. jubilejai veltīts koncerts. Daudzas dejas bijis grūti atjaunot, jo nebija saglabājies apliecinājums ne apraksta veidā, ne video. Bija palikušas tikai atmiņas. Savulaik arī deju “Aiz ezera augsti kalni” izdevās atjaunot, tikai sasaucot kopā bijušos dailēniešus.
Ja mums ir četri profesionāli kori – “Latvija”, Radio koris, “Ave Sol” un Operas koris –, kāpēc nav neviena profesionāla valsts deju ansambļa? Un brīnoties, kur līdzenajā zemē Latvijā rodas tādas pasaules virsotnes kā skolotāju skolotājs, vecmeistars Uldis Žagata, atjaunot vajag nevis Gaiziņa torni, bet – “Daili”. Kā latviešu tautas dejas profesionālu veidotāju, saglabātāju un turpinātāju.
Viedokļi
Daiga Poda (“Liesma”): “Liesmā” man trešais gads, bet kopumā šie ir ceturtie svētki. Kopš bērnības patikusi deja “Sasala jūrīna”. Spēcīga! Tāds kurzemnieku spīts. Ļoti patīk Jāņa Purviņa horeogrāfijas. Repertuāra kopnoskaņa – cēli! Pirmoreiz dejošu A grupā, un tas man jau ir liels sasniegums.”
Mārtiņš Jansons (“Teiksma”): “Man pie sirds “Meitu māte”. Varbūt tāpēc, ka tās autors horeogrāfs Jānis Ērglis ir mūsu virsvadītājs. Dancī var ielikt prieku, azartu, latgaliskumu! Deja attīsta stāju, loģisko domāšanu. Līdz šim dejoju B grupā, tāpēc A grupas repertuārs man ir izaicinājums. Ja esi labi ticis galā ar grūtu deju, pēc tam sajūta superīga un fantastiska atpūta.”
Dace Āboltiņa (“Dancis”): “Mana deju deja ir “Aiz ezera augsti kalni” – šajā Ulda Žagatas horeogrāfijā tik daudz mīlestības. Uldis Žagata ir “Danča” stila atslēgas vārds. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem svētkiem šajos repertuārs A grupai ir grūtāks, taču arī skaistāks. Var dejot ar fantastisku atdevi. Man “Dancis” būtībā ir dzīvesveids. Ja darbs beidzas piecos sešos vakarā, nav nekādu problēmu – kā likumā iekalts pirmdienās un ceturtdienās Aspazijas bulvārī 5 astoņos “Danča” mēģinājums. Pat personīgās kāzas, kā smejies, nav iemesls kavējumam.”
Deju kolektīvu konkursa finālam izvirzītie piecpadsmit A grupas kolektīvi Latvijas Universitātes biedrības “Juventus” ansamblis “Dancis” Tautas mākslas centra “Mazā ģilde” deju ansamblis “Daiļrade” Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības koncertorganizācijas “Ave sol” ansamblis “Teiksma” Bērnu un jauniešu centra “Daugmale” ansamblis “Gatve” Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” ansamblis “Lielupe” VEF Kultūras pils ansamblis “Rotaļa” Tautas deju un mūzikas kluba “Liesma” ansamblis “Liesma” Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” ansamblis “Līgo” Rīgas Stradiņa universitātes ansamblis “Ačkups” Valmieras pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvs “Sadancis” Latvijas Lauksaimniecības universitātes ansamblis “Kalve” Siguldas novada Siguldas pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvs “Vizbulīte” Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” ansamblis “Diždancis” VEF Kultūras pils un Teikas vidusskolas jauniešu deju kolektīvs “Zalktis” Rīgas Tehniskās universitātes ansamblis “Vektors”. |
