Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. jūlijs, 2015
Drukāt

Horeogrāfe Lilija Lipora: Dejo, un tava dvēsele dziedās!

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

“Deja ir mans galvenais izpausmes veids – caur to es mīlu, raudu, smejos, plosos un cīnos, bet reizē tā sniedz vislielāko gandarījumu,” saka trausla būtne ar gaišām, sapņainām acīm – horeogrāfe Lilija Lipora. Tomēr maigā āriene ir mazliet mānīga, jo viņā slēpjas pamatīga enerģijas deva – ne velti horeogrāfes radošajā kontā ir  desmitiem kustību partitūru Leļļu teātra izrādēm, ievērojams skaits laikmetīgās dejas izrāžu un performanču. Šogad jau piekto reizi norisināsies Lilijas izlolotais starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Vides deja”. Par tikšanās vietu izraudzīta daudzveidīgā Ropažu apkārtne – tur no 3. līdz 9. augustam vairāku profesionālu horeogrāfu un pasniedzēju vadībā notiks laikmetīgās dejas, improvizācijas, performances, izrādes, nodarbības, filmu vakari un grāmatu prezentācijas.

Lilijas dejotprieka saknes rūdītas īstenā dejotāju kalvē – savulaik strādājusi kā baletmāksliniece slavenajā deju ansamblī “Daile”. Saikne ar latvisku tradīciju mantojumu viņai ir ļoti svarīga joprojām. Tie, kas seko līdzi tautas mūzikas kustībai, savulaik būs dzirdējuši Lilijas balsi varenajā sievu kopā “Vilcenes” – un kā nu ne, viņas dzīvesbiedrs, aktieris Edgars Lipors ir “vilcenēm” radniecīgās vīru kopas “Vilki” līderis. “Bērnībā mēģināju dziedāt korī, man draudzīgi teica – labāk nevajag. Vilcenēs iemācījos tradicionālo dziedāšanas veidu – tāda dziedāšana dod milzīgu vibrāciju ķermenī. Viss sakustas, enerģija atgriežas pie tevis – tāpat kā dejojot.”

Interese par folkloru viņai esot ielikta šūpulī. Lilija smejas, ja pusaudža gados Jāņus vienaudži svinēja džinsu biksēs, tad viņa – tautas tērpā un baltā blūzītē. “Laikam jau bija tāds iekšējs aicinājums. Droši vien tāpēc arī satiku vīru, kuram interesē tas pats,” smejas Lilija. “Jau pirmajā randiņā izrunājām par pasaules uzskatiem, un sapratām, ka tie ir līdzīgi. Laikam vīrietī meklēju kaut ko stabilu, nelokāmu, un manā vīrietī tāds ir viņa pasaules uzskats, kas sakņojas dziļās mūsu tautas tradīcijās, pie ka arī man turēties.”

Tomēr, kad jāizvēlas starp divām gudrībām – dziediet, lai dvēsele dejotu, vai – dejojiet, lai dvēsele dziedātu, Lilija izvēlas otro. Pašlaik viņa ierāda latviskos deju soļus danču mūzikas grupā “Trejdeviņi”, savukārt laikmetīgas dejas pamatus Lilija dejas entuziastiem ierāda personības kultūras centrā “I-dejas māja”. “Viens iet uz fitnesu, cits – uz trenažieriem, cits – izvēlas brīvo laiku pavadīt dejojot. Cilvēki iekšēji ļoti vēlas dejot un kustēties, bet bieži vien viņi to pat neapzinās. Varbūt tāpēc sabiedrībā deja nav īpaši augstā statusā, lai gan pie mums cilvēki vairāk dejo nekā sporto, tikai paši to neatzīst.”

Jau vairākus gadus Lilija pievērsusies laikmetīgajai dejai – pirmā iedvesma gūta, sastopot Latvijas laikmetīgās dejas “krustmāti” Olgu Žitluhinu. “Kad likvidēja “Daili”, bija grūti uzsākt kaut ko no jauna – tautas deja man bija un joprojām ir ļoti tuva, tāpēc jau šobrīd ir “Trejdeviņi”. Tomēr izvēlējos studēt laikmetīgo deju un horeogrāfiju – tā ir daudz plašāka valoda, kurā varu izteikties. Caur deju var paust dažādas emocijas. Tautas deja uzliek savu ietvaru – tā ir tik dziļa un simboliska, un vienmēr ir jārēķinās ar to milzu bagāžu, ko tā nes līdzi. Protams, ar tautas mantojumu nekonkurē nekas – tas ir tik dziļš un bagāts kā nevienam pasaulē. Laikmetīgajā mākslā mani saista šodienas pētījums, šā brīža aktuālie izteiksmes līdzekļi. Prioritāra ir kustība, ideja, pētījums – tas, ko tad īsti gribu pateikt. Tā runā par indivīdu. Tieši indivīds ir tas, kurš veido ģimeni, sabiedrību un tālāk – arī Latviju un pasauli. Mani interesē šis mazais mikrokosmoss.”

Šobrīd Lilijas Liporas radošajā kontā ir vairāk nekā 30 teātra izrāžu, viņa ir dejas uzvedumu (”Vella kalpi” ), leļļu operas “Filimons un Bauce” iestudējums, dejas performances, viņa ir pašas izveidotās dejas teātra kompānijas “Star’s well” jeb “Zvaigžņu aka” mākslinieciskā vadītāja. Pēdējos desmit gados tapušas arī Lilijas radītas dejas izrādes, kurās viņa meklē personiskus izteiksmes līdzekļus. Līdz šim neparastākais no tām īstenojies dejotājas (Eva Vancāne) un velosipēdista (triālista Jāņa Lāča) duetā – izrādē “Abi” (izrāde būs skatāma 5. septembrī, Baltās nakts ietvaros Centrālajā stacijā), tā jau izpelnījusies publikas atzinību Izraēlā, bet rudenī dosies uz Portugāli.

“Mums kopā bija jāatrod jauna kustību valoda. Līdz šim līdzīgi projekti veidoti tā, lai parādītu sportiskus sasniegumus. Mēs meklējām jaunu, kopīgu plastiku. Tas ir stāsts par sadarbošanos – starp dažādām profesijām, mākslu un sportu, cilvēkiem, galu galā – saprašanos starp vīrieti un sievieti. Pirmajā brīdī šķita, ka tas nav iespējams. Uz riteņa abi nevar uzkāpt, ja ritenis nebrauc. Tomēr esmu pārliecinājusies, ka neviens triks neuzrunā tik spēcīgi kā citas lietas, ko esam atraduši šajā izrādē – cilvēciskais meklē kaut ko citu.”

Laikmetīgā deja meklē citus izteiksmes veidus ārpus šova un izklaides, saka Lilija. Jaunu dejas valodu Lilija atradusi vides dejā – žanrā, ko pasaule dēvē par “side specific performance”. Lilija pasmaida – ideju savulaik esot bijis tik daudz, izrādes “saražotas” vienu pēc otras, un radusies nepieciešamība pēc telpas, kur tās varētu nonākt tuvāk skatītājam. “Šobrīd laikmetīgās dejas izrādēm ir izveidojies neliels, taču pastāvīgs skatītāju loks, arvien vairāk, pateicoties kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas studijām, sevi piesaka mani amata brāļi, taču tas notiek lēni.”

Vides dejas festivāls sācies kā kultūras projekts – no ideju pilnas galvas un degošām acīm. “Šobrīd esam nokļuvuši līdz starptautiskam festivālam, un esam atraduši lielisku norises vietu Ropažos. Milzīgs paldies atsaucīgajai kultūras centra komandai Sanitas Megeres-Klevinskas vadībā. Viņa ir cilvēks, kas vēlas, lai cilvēki dotos uz Ropažiem. Savukārt mums ir svarīgi, lai kultūras notikumi dotos ārpus Rīgas. Tur ir cilvēki, kas vēlas, lai pie viņiem notiek labas lietas. Vide tur ir ļoti pateicīga festivālam. Lielajā kultūras centra zālē var notikt meistarklases, izstāžu zālē – nodarbības. Deja notiek kafejnīcās, pļavās, vecā fermā, pilsdrupās un pie upes – vietas izvēlas horeogrāfi. Festivāla idejas pamatā – performanču veidošana āra apstākļos, apspēlējot dažādus vides objektus un teritorijas, laužot stereotipu, ka dejas māksla ir ieslodzīta tikai telpās.

Galvenais notikums ir jaundarbi, vides performances, kas būs vērojami 8. augustā – tos radīs Agnese Bordjukova, Krišjānis Sants, kurš skolojies Briselē, Katrīna Albuže, zviedru horeogrāfs Eriks Eriksons, Gunta Liepiņa, kura tikko atgriezusies no studijām Čikāgā, Dmitrijs Gaitjukevičs, Gabija Brīiņa, kura strādās ar bērniem. Tas notiek tā – no kultūras centra apmeklētāji dodas ekskursijā no viena punkta uz nākamo. Ja kāds arī nokavē, var pieslēgties nākamajā pieturas punktā. Skatītāji reizē var kļūt par dalībniekiem, ja vien vēlas.”

Šogad festivālā būs vērojamas gan pašmāju horeogrāfu “gatavās” izrādes, gan slovāku horeogrāfa Pētera Šavela izrāde pieaugušajiem “Bakkheia – dance on the edge”. “Šo izrādi ir vērts redzēt kaut vai tās ārkārtīgi harismātiskās dejotājas Terēzes Ondrovas dēļ. Izrādē strādā arī Slovākijā dzīvojošais un strādājošais gaismu mākslinieks Ints Pļavnieks.”

Festivālā pirmizrādi piedzīvos arī Lilijas pašas radītā jaunākā izrāde – “Ēnas”. “Izrādes vadmotīvs – tas, ko cilvēki dēvē par miesas ēnu, nemaz nav miesas ēna, bet dvēseles miesa. Dejotāji strādās divos plānos – ar ēnām un dzīvajā plānā. Karls Gustavs Jungs par ēnu dēvēja cilvēka iekšējo pretmetu. Tā ne vienmēr ir ar negatīvu zīmi. Izrāde tapusi, domājot par pretmetiem, par to, kāda ir manis pašas ēna šajā laikmetā, kāda ir mana laikmeta ēna un galu galā – kāda ir dejas ēnas puse. Mēs nereti samulstam, kad mums jāatbild uz jautājumu, kas ir laba, un kas – slikta deja. Atbildes uz to ir vai nu traģiskas vai komiskas. Iedvesmojos, lasot Oskara Vailda pasakas – tajās ir pamatīga deva skaudruma, kuru saskatu arī mūsdienās. Izrādē piedalīsies pieci dejotāji – Kate Pumpiņa, Gabija Bīriņa, Reinis Rešetins, Darja Krauze un Modris Opelts, gaismu veidos mans pastāvīgais izrāžu mākslinieks Egils Kupčs. Vīrs ir sameklējis brīnišķīgu mūziķi Itālijā – akustiskās ģitāras meistaru Stefano Baroni, kura mūzika būs dzirdama izrādē pamīšus ar Lienes Circenes klavieru skaņām.”

Kur uz dejas grīdas varam redzēt pašu Liliju? “Baltajā naktī, kur tiks izrādīta arī mana izrāde “Krāsas”. Stāsts ir par melnbaltu pasaulei, te valda lietišķums, bizness, taču cilvēki ir noguruši. Viņi meklē attiecības. Mirklī, kad sākam ieraudzīt viens otru, parādās krāsas. Protams, uz mūsu ķermeņiem!”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+