Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. novembris, 2012
Drukāt

Dejotāja ar akordeonu – Ksenija Sidorova


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ksenija Sidorova ir Latvijas akordeoniste pašā starptautiskās karjeras plaukumā. Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas absolventes virtuozitāte, dzirkstošais temperaments un dabiskā pievilcība jau paguvusi apburt publiku vairākos kontinentos, iekarot kritiķu un publikas sirdis Lucernas un Bergenas prestižajos festivālos, bet tikko – arī savaldzināt “Brit Awards” balvas pasniegšanas ceremonijas milzu auditoriju.

 

Nav brīnums, ka 23. novembra solokoncerts Spīķeru koncertzāle jau izpārdots, taču vēl var pagūt nokļūt Siguldā, kur 24. novembrī mūziķe uzstāsies koncertzālē “Baltais flīģelis”.

 

Ksenija Sidorova pavasarī nosvinēja vien 24. dzimšanas dienu, bet jau vairākus gadus spoži turpina pierādīt klasiskās mūzikas pasaulei, ka akordeons ir cienīgs ieņemt vēra ņemamu vietu klasiskās mūzikas koncertzālēs. Kādreiz “Financial Times” kritiķis uzskatījis akordeonu par iebrucēju mūzu templī – līdz viņš izdzirdējis K. Sidorovas spēli. “The Times” Sidorovu nosaucis par “īstu atradumu”, bet “The Telegraf’” rakstīja, ka mūziķes priekšnesums atgādinot balerīnas vieglumu un grāciju. Ksenija ir vairāku konkursu uzvarētāja Latvijā, Lietuvā, Krievijā un Itālijā, tāpat viņa saņēmusi ievērojamu daudzumu balvu (“Martin Musical Scholarship Fund Award”, “Friends of Philharmonia Orchestra Award”, “Philip & Dorothy Green Award”). Jaunā mūziķe ir arī pirmā akordeoniste, kas saņēmusi prestižo Viņa Augstības Velsas prinča mūzikas balvu.

Ksenija teic – šis gads bijis ārkārtīgi pilns notikumu, arī grūtību, gan tūlīt piebilst – tieši temps, kustība un izaicinājumi viņu uzmundrinot.

“Šovasar man piezvanīja un jautāja, vai pēc divām nedēļām nevēlos veikt tango ierakstu kopā ar izcilo vijolnieci Nikolu Benedeti (“BBC” jauno mūziķu konkursa uzvarētāja 2004). Protams, temps bija neiedomājams, taču biju septītajās debesīs!”

Arī uzstāšanās “Brit Awards” bija jāsagatavo rekordīsā laikā. “Redzēt akordeonu uz šīs skatuves daudziem bija liels brīnums, taču saņēmu milzum daudz labu atsauksmju,” smaida Ksenija.

Akordeonam joprojām nav ārkārtīgi plaša oriģināla nopietnās mūzikas nošu materiāla, taču nav noslēpums, vairāki slaveni komponisti radījuši mūziku tieši Ksenijai. Arī drīzumā taps jauns ieraksts kopā ar vienu no mūsdienu slavenākajiem komponistiem Karlu Dženkinsu. Bet septembrī izdevniecības “Champs Hill Records” paspārnē iznāks K. Sidorovas otrais soloalbums (mūziķes debijas albums “Ksenija Sidorova: Classical Accordion” tika izdots pērn).

Vērojot Ksenijas spēli augustā, Cēsu Mākslas festivālā, kur viņa uzstājās kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu, ne vienam vien radās iespaids, ka apjomīgo instrumentu mūziķe valda itin kā ar burvju nūjiņu, ne mirkli neliekot manīt tā 20 kilogramu svaru. Kad pirms trim gadiem Ksenija ieguva prestižo “Friends of the Royal Academy of Music Wigmore Award” balvu un iespēju uzstāties leģendārajā Londonas Vigmora zālē, viņas muzicēšanu salīdzināja ar deju. Akordeons – vīrišķīgs instruments, kas pa spēkam vien raženam vīram? Klišeja – smejas Ksenija. Tiesa, lai izturētu stundām garus mēģinājumus un koncertus, jābūt labā fiziskā formā. Taču Ksenija iedrošina – lai tas nebiedē nākamo akordeonistu vecākus – akordeons, tāpat kā čells vai vijole, “aug” kopā ar bērnu.

Pašas Ksenijas pārliecība, ka viņas instruments būs tieši akordeons, nākusi no vecmāmiņas – krievu literatūras skolotājas un kaismīgas bajāna spēlētājas.

“Profesionālu mūziķu manā ģimenē gan nav. Tētis vienkārši spēlē ģitāru, mamma pabeidza mūzikas skolā bajāna klasi. Kad bērnībā ciemojos pie vecmāmiņas Krievijā, viņa vienmēr spēlēja kaut ko no tautas mūzikas uz “garmoškas”. Reiz viņa atnesa akordeonu – vienīgo instrumentu ar klavieru taustiņiem šajā grupā. Ar to pietika!”

Pašlaik Ksenija spēlē akordeonu “rolsroisu” – itāļu firmas “Pigini” instrumentu, kas ir roku darbs, ko Ksenija reizi pusotrā gadā ved uz Bulgāriju īpašai skaņošanas procedūrai.

Mūziķe atceras – varbūt mamma sākumā nebija sajūsmā par manu ideju spēlēt tieši akordeonu, taču Rīgas 1. mūzikas skolā nonākusi tieši skolotājas Marijas Gaseles rokās, kura daudz stāstījusi par mūziku un ielikusi neatsveramus pamatus. Protams, bija periodi, kad negribējies darīt neko, taču stimulu devuši rezultāti – koncerti mūzikas skolā, koncertzālē “Ave Sol”. “Lai tajos nokļūtu, bija liels konkurss, taču es to ļoti vēlējos, un man izdevās.”

“Lai arī uz klasiskās mūzikas skatuvēm akordeons parādījies vien 60. gados, Londonas akadēmijā akordeona nodaļa eksistē jau 26 gadus, tur šo instrumentu ļoti respektē. Varu tikai priecāties, ka biju lieliski sagatavota – mūsu mūzikas skolas ir ļoti labā līmenī. Protams, vienmēr būs tādi, kam šis instruments nepatiks jeb, kā saka angļi, nebūs viņu “tējas tasīte”. Es vēlos parādīt to no “klasiskās puses” nopietnās koncertzālēs. Pasaulē tagad ir ļoti daudz akordeonistu – ne tikai Austrumeiropā, bet arī Ķīnā, Japānā, un šis instruments ieguvis līdzvērtīgu vietu klasiskās mūzikas koncertzālēs. Tomēr cīņa nav viegla – ikreiz ir jāpierāda, ka tas ir cienīgs tur atrasties, taču es ticu, ka šis instruments var tikt tālu klasiskajā mūzikā. Spēlēju vairākas stundas dienā, nereti arī pēc koncerta, slodze ir pamatīga. Man patiesi laimējies, ka varu darīt to, kas man patīk.”

Skaidrs, ka mūziķa profesija ir milzīga atbildība pret sevi un arī citiem. “Skatos fotogrāfijas no Rīgas mūzikas skolas izlaiduma – tur stāv 300 cilvēku, bet es domāju – kur viņi visi tagad ir? Saprotu, ne vienmēr ar muzicēšanu, vismaz sākumā, iespējams uzturēt ģimeni. Ir jācīnās par savu vietu – vai tā būtu solo vai orķestra mūziķa karjera.”

Londona izvērtusies ne tikai par Ksenijas mūzikas, bet arī dzīves skolu. Nokļuvusi tur pavisam jauna, vien 17 gadu vecumā – pati smejas, pat olu tā īsti nepratusi uzvārīt. “Nav viegli noturēt stingru stāju starp lielpilsētas daudzajiem vilinājumiem, ir daudz lieku lietu. Galvenais – zināt savu mērķi un netērēt enerģiju citur. Palīdzēja draugi, akadēmija, kur apkārt bija mūziķi, te jutos kā zivs ūdenī. Saprotams, katru rītu tu nemosties ar domu, ka jāuzstājas Vigmora zālē. Jāsāk ar maziem mērķiem!” apņēmīgi teic Ksenija.

Arī šobrīd mūziķe vairāk laika pavada Londonā. “Šeit jūtu neaprakstāmu brīvību. Neskatoties uz laika apstākļiem, cilvēki vienmēr smaida. Protams, temps ir ievērojami lielāks, jāpaspēj vairāk, jāstrādā, taču tur ir arī mana mīļā mūzikas akadēmija, kur mācījos sešus gadus. Ieejot pa tās durvīm, uzreiz sajūtu turienes atmosfēru – tas palīdz sakārtot manu iekšējo ritmu.

Protams, Rīga ir mana “māju māja”. Šeit esmu dzimusi, te ir mani vecāki, viņi palīdz, viss iznāk vieglāk. Šeit pati nekad nenesu savu akordeonu, brālis vienmēr ir klāt! Rīgā atvelku elpu. Mājās pat sienas palīdz.”

Nākamgad Kseniju gaida koncerti Vācijā, Francijā, Beļģijā, Luksemburgā, pirmoreiz – Austrālijā, kā arī paredzama uzstāšanās kopā ar Vīnes Kamerorķestri slavenajā “Wiener Konzerthaus”, taču katru uzstāšanos dzimtenē viņa gaida ar īpašu atbildības sajūtu. Rīt Rīgā un parīt Siguldā mūziķe spēlēs V. A. Mocarta, E. Grīga, A. Nordheima un A. Šnitkes mūziku. “Vēl nekad neesmu spēlējusi Spīķeru koncertzālē, tādēļ ļoti gaidu šo koncertu. Bet “Baltais flīģelis” Siguldā ir ļoti skaista zālē, ir prieks tur atgriezties. “Gribētos koncertos redzēt vairāk jaunu cilvēku. Klasiskā mūzika var būt tik mūsdienīga!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+