Kultūra
Kultūrpolitika

Deju trači Daugavas stadionā 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Pēc “KZ” publikācijām (9. un 16. 11. 2016.) sabiedrībā radusies viļņošanās saistībā ar horeogrāfu Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa Latvijas valsts simtgades Dziesmu un deju svētku Deju lieluzveduma koncepcijā iekļauto ideju izrādes “Māras zeme” pirmajā un otrajā daļā izmantot stilizētus arheoloģiskos tērpus, kuriem audums, pēc līdz šim no Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) izskanējušās informācijas, tiks iegādāts ārzemēs, kā arī par daudzajiem neskaidrajiem jautājumiem – piemēram, par to, cik liela tēriņu daļa tērpu darināšanas procesā jāuzņemas pašvaldībai, valstij un cik – pašiem dejotājiem? Un vai ar šādām stilizācijām Deju svētku koncepcija pārāk neattālinās no savas sākotnējās idejas: kopt latviešu tautas deju?

Pārdomu cienīgs arī fakts, ka LNKC izsludinātajā 2018. gada Dziesmu un deju svētku Deju lieluzveduma ideju koncepciju konkursā piedalījās tikai viena radošā komanda – Jānis Ērglis un Jānis Purviņš kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Reini Suhanovu. Absolūtais konkurences trūkums, no vienas puses, var būt kārtējais pierādījums abu Latvijā slaveno horeogrāfu līderībai nu jau daudzu gadu garumā, bet, no otras puses, liek arī aizdomāties – vai nozarē viss ir kārtībā, ja neviens cits horeogrāfs pat nevēlas mēģināt veidot deju lieluzvedumu “Daugavas” stadionā, kas būs viens no Latvijas valsts simtgades svētku vainagojumiem?

 

Vai atkārtosies neizdarība?

“KZ” jau rakstīja, ka minētās radošās komandas iecerētais uzvedums “Māras zeme” veidots kā deju izrāde ar vizuālo un tērpu veidolu, kurā tiks izmantotas gan zelta fonda, gan iepriekšējos deju jaunrades konkursos radītās dejas. Tā sastāvēs no četrām daļām, no kurām katra veltīta savam laikmetam Latvijas vēsturē. Izrādes libreta autore ir Ieva Struka, kura, tāpat kā režisors Elmārs Seņkovs, strādā Nacionālajā teātrī. LNKC Deju nozares eksperte Maruta Alpa atzīst, ka mākslinieciskajā darba grupā tikušas apspriestas vairākas tērpu mākslinieku kandidatūras, kuru vidū bijusi, piemēram, Katrīna Pasternaka, vairāki mākslinieki no Operas, bet režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs nosvērušies par labu tērpu dizainerei Evijai Dāboliņai, kas ar deju nozari sadarbojusies jau vairākkārt – veidojusi tērpus uzvedumam Mežaparkā “Lec, saulīte”, arī – “Gredzenus mijot” Skolēnu dziesmu un deju svētkiem 2015. gadā, kā arī nupat pēdējā aizvadītajā starptautiskajā festivālā “Sudmaliņas” – tērpus programmu vadītājiem un pieteicējiem. Deju izrādes “Māras zeme” pirmajās divās daļās horeogrāfi iecerējuši stilizētus arheoloģiskos tērpus, kuru dizainu veidojusi tieši Evija Dāboliņa. Kā informē LNKC Deju nozares eksperte Maruta Alpa, tērpu auduma iepirkuma konkurss tiks izsludināts 2017. gada martā vai aprīlī. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka audumu pasūtīs ārzemēs, jo tērpus iecerēts šūt no neburzīga poliestera, un LNKC secinājuši, ka Latvijā nav rūpniecisku auduma ražotņu. Horeogrāfs Jānis Purviņš gan pieļauj: “Var jau būt, ka, izsludinot iepirkuma konkursu, pēkšņi uzradīsies kāds privāts uzņēmējs, taču Latvijā nav tādu rūpnīcu un fabriku, kas ražotu audumus.”

Atkal valstiski nozīmīgam sarīkojumam kaut kas tiks gādāts ārvalstīs un nevis tepat, Latvijā, sniedzot iespēju nopelnīt pašmāju uzņēmējiem. Deju nozares pārstāvji gan norāda, ka viņi nav vienīgie baltie zvirbuļi. Patiešām – līdzīga situācija bija, arī izvēloties vienu no Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē nacionālajiem suvenīriem – linu šalles, kuras ražoja Lietuvā. Toreiz prezidentūras sekretariāts gan tika vainots par to, ka nav laikus veicis iepirkuma konkursa procedūru. Pastāv bažas, ka arī šajā situācijā varētu atkārtoties tas pats. Savukārt Maruta Alpa norāda – tas, ko prezidentūras iepirkumā piedāvāja mūsu audējas, kā jau roku darbs, bija neskaitāmas reizes dārgāks nekā Lietuvā iepirktais rūpnieciskais ražojums. Tāpat bijis arī ar tērpiem mūsu olimpiešiem.

 

Pašvaldībām – papildu nasta

Pirms mēneša konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā, kad tika prezentēta “Māras zemes” iecere, tika skaidri un gaiši pateikts, ka auduma iegādei nozare cer uz pašvaldību un citu deju kolektīvu dibinātāju, piemēram, augstskolu, atbalstu. Līdz janvāra beigām tikšot apzinātas pašvaldības, līdz augustam audumam jābūt Latvijā, un pārējais laiks līdz 2017. gada beigām palikšot šūšanas procesam.

Rīgas pašvaldība jau atsūtījusi oficiālu vēstuli ar atbalstu šai iecerei. Līdzīgu viedokli “KZ” pauž arī Ogres novada domes priekšsēdētājs Artūrs Mangulis: “Auduma iegādei dejotājiem pašvaldības budžetā finansējums atsevišķi netiek plānots, bet līdz vasarai nauda atradīsies, veicot budžeta grozījumus.” Savukārt daudz skeptiskāk noskaņots Lielvārdes novada pašvaldības vadītājs Imants Balodis: “Vai visi dejotāji piedalīsies svētkos? Un kā būs ar pārējiem aksesuāriem, kuri nepieciešami tērpam? Kādēļ atkal papildu nasta tiek uzlikta pašvaldībām? Vai Saeimas deputāti nebūtu varējuši padalīties savās 24 miljonu kvotās? Vai jauni tērpi dejotājiem ir pats svarīgākais valsts simtgadē?”

LNKC Deju nozares eksperte Maruta Alpa paskaidro, ka sietavas, auti būs izmantojami no jau esošajiem tērpiem, nevienam nebūs jāpērk dārgās pūces saktas vai bronzas stopsaktas, varēs izmantot jebkuru citu saktiņu. Arī projektā “Satiec savu meistaru” pavasarī dejotāji tikšot aicināti mācīties izgatavot iecerēto stilizēto arheoloģisko tērpu detaļas. Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis uzsver, ka piegrieztnes būšot ļoti vienkāršas. Un tās visiem deju apriņķiem tikšot iedotas.

 

Variantu B neatklāj

Runājot par Dziesmu un deju svētkiem, tradicionāli tiek uzsvērts valsts un pašvaldību ieguldījums, bet neviens nav īsti apzinājis, cik iegulda paši amatieri, dziedātāji un dejotāji. Viņi tērē savu brīvo laiku un līdzekļus, jo daudzi uz mēģinājumiem, skatēm brauc ar savām mašīnām, kurās 
benzīnu lej par savu naudu. Tāpēc ne viens vien “KZ” aptaujātais deju kolektīva vadītājs un dejotājs neizpratnē vaicā – ja reiz Dziesmu un deju svētki ir valstiski svarīgs notikums, vai tērpu šūdināšanā drīzāk nevajadzētu skatīties nevis dejotāju, bet valsts un pašvaldības sadarbības virzienā? Maruta Alpa saskata juridisku šķērsli: “Ja valsts, piemēram, piedalītos tērpu šūšanā, savukārt audumu iegādātu par pašvaldības līdzekļiem, tad pēc tam tērpi nevarētu nonākt pašvaldības īpašumā. Būtu nepieciešams īpašs valdības lēmums sadarbībai starp valsti un pašvaldībām.” Te gribas iebilst – vai tiešām nav iespējams atrast “sapratni” starp likumiem? Kādēļ gan, piemēram, valsts nevarētu savu “tērpa daļu” pašvaldībai nodot lietošanā uz 99 gadiem?

Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis precizē, ka nekur neesot teikts, ka dejotājiem obligāti nākšoties tērpus šūt pašiem vai to darīt par savu naudu. Doma esot, ka “katram dejotājam ir pa spēkam pašam uzšūt tērpu, ja nav finansiāla atbalsta”. Tandēma radošums netraucēšot kādam kolektīvam nokļūt Rīgā uz svētkiem. Taču viņi nav gatavi atklāt, kāds galu galā būs risinājums, ja daļa kolektīvu aptaujā sacīs, ka nevar vai principā nevēlas šūt tērpus par saviem līdzekļiem. Risinājums būs horeogrāfisks? Tiks cerēts atkal uz pašvaldībām? Pagaidām abi horeo­grāfi cer uz pozitīvu risinājumu un tādēļ variantu B un C labāk patur pie sevis. Kā viņi saka, neviens pliks “Daugavas” stadionā jau nenāks.

 

Ne tikai vienai reizei

Vai vērts ieguldīt tērpos, kuri tiks izmantoti vienu vienīgu reizi? Horeogrāfs Jānis Ērglis apgalvo, ka tērpi būs izmantojami ne vienai vien oriģināldejai, arī visai Agra Daņiļeviča daiļradei, tāpat uzvedumam “Saule lēca no zobena” radītās horeogrāfijas tagad dejo ikdienas koncertos. Taču vai tas nav solis tautas tērpa vienkāršošanā? Jānis Ērglis atbild ar pretvaicājumu: vai mūsu latviešu skatuviskās dejas vispār iespējams nodejot pilnīgi “pareizajā” tautas tērpā? Jau divpadsmit gadus tautas tērpu speciālisti deju nozarei vaicā: kāpēc mūsdienu oriģinālhoreogrāfijas ar mūsdienu, arī pasaules mūziku dejo 19. gadsimta jeb tradicionālajos, etnogrāfiskajos tērpos? Taču priekšlikumi, kādos tērpos tad īsti dejot, nav saņemti, un situācija savā ziņā ir kā cīņa ar vējdzirnavām.

 

Vai attālinās no saknēm?

Daudzu valstu speciālisti Latviju apskauž tieši skatuviskās dejas attīstības dēļ, un ir taisnība Jānim Purviņam, kurš apgalvo, ka skatuvisko deju nemaz nevar izveidot, ja tā nebāzējas tradicionālajās vērtībās – tautas tērpā, tautas dziesmā, tautas mūzikā, etnogrāfiskajās jeb nacionālajās tautas dejās.

2018. gadā Deju svētku tradīcija svinēs 70 gadus. Ielūkojoties vēsturē, redzam, ka tīrā veidā tautas deja dejota tikai 1937. gadā. Jānis Purviņš nebaidās sacīt, ka tradicionālajai jeb nacionālajai tautas dejai vieta tikai danču klubos, kur, piemēram, neviens nedejos villainēs vai mēteļos, kā tas notiek skatuviskajā dejā. Kopš pēdējiem starpkaru Latvijas gadiem līdz pat mūsdienām skatuviskā deja arvien attīstās, taču runa ir par šīs attīstības tendencēm. Taču tautas deju speciāliste, Dziesmu svētku mākslinieciskās padomes locekle Rita Spalva vaicā: “Vai skatuviskās dejas nav zaudējušas latviskumu, saiti ar identitāti, vai tās netiek radītas atrauti no folkloras materiālu pētniecības?” Vai mūsdienu skatuviskā deja pārāk neattālinās no savām saknēm? Un varbūt ir vērts uzlūkot tradicionālo jeb nacionālo deju nevis kā kaut ko savu laiku pārdzīvojušu, senilu un garlaicīgu, bet saskatīt tās renesanses iespējas un varbūtību līdzāspastāvēšanai ar skatuvisko deju?

 

SVĒTKU DALĪBNIEKI: varbūt kāds miljonārs varētu ziedot?

Antra Purviņa, Ogres kultūras nama vadītāja: “Horeogrāfu Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa idejas ir ambiciozas, taču varbūt tādiem arī jābūt, lai sasniegtu labu iznākumu. Iecerētie stilizētie arheoloģiskie tērpi, domāju, “Daugavas” stadionā izskatīties efektīgi. Taču man ir bažas par finansiālām iespējām.”

Elita Simsone, TDA “Liel­upe” vadītāja: “Mūsu kolektīvam jau ir īstie arheoloģiskie tērpi ar visām rotām. Tāpat paši meklējām linu audumu, paši šuvām. Arī virsējā kārta ir tāda pati kā Evijas Dāboliņas dizainētajam modelim, vienīgi mūsu tērpam nav spīdīgās uzdrukas. Arheoloģiskajos tērpos ir pat vesels uzvedums. Šādos arheoloģiskos tērpos var dejot visas dejas, kurās nav polka.

Iluta Mistre, Ogres deju apriņķa virsvadītāja, vairāku kolektīvu vadītāja: “Esmu par jauno un radošo, un pliki jau “Daugavas” stadionā nestāvēsim. Kad konferencē nofotografēju tērpus ar zibspuldzi, ieraudzīju to, ko nevarēju saskatīt ar aci, šie latvju raksti izskatījās spilgti, kas “Daugavas” stadionā īpašā apgaismojumā varētu izskatīties tiešām ļoti skaisti. Varbūt kāds Latvijas miljonārs varētu ziedot naudu tērpu šūšanai.”

Sanita Eglīte, Alūksnes novada pašvaldības kultūras un sporta nodaļas vadītāja: “Esmu pārdomās. Ar katriem Dziesmu un deju svētkiem ieceres Deju lieluzvedumam aug, un tas ir ļoti labi. Ir ļoti patīkami, ka diviem spēcīgajiem horeogrāfiem – Jānim Ērglim un Jānim Purviņam – ir šīs lielās ambīcijas. Tas būtu izcils uzvedums, ārkārtīgi skaists un neatkārtojams. Viss patiešām būtu brīnišķīgi, ja vien nemaksātu tik lielu naudu. Runājot par mūsu, Alūksnes, pašvaldību, esam tālu no Rīgas, un svētki mums liek iespringt tieši finansējuma ziņā. Pašvaldībai tāpat jau diezgan daudz jāiegulda transportā, lai kolektīvi tiktu uz Rīgu, tāpat piemaksā par ēdināšanu. Jau trīs gadu garumā pašvaldība piešķir finansējumu amatieru goda tērpu atjaunošanai. Patlaban apgūti 60 tūkstoši eiro, taču tas ir vienreizējs ieguldījums un jaunie tērpi kalpos vēl vismaz 20 gadus. Runājot par iecerētajiem stilizētajiem tērpiem, man ir bažas, vai jau nav nedaudz par vēlu, jo pašvaldības savus budžetus plāno ļoti laikus. Man liekas, ka šie svētki ļoti lielā mērā ir valsts kompetence un tādēļ valstij un pašvaldībai vajadzētu būt sadarbībā tērpu radīšanas procesā. Pašvaldībām šie svētki tāpat izmaksā apmēram 60 – 70 tūkstoši eiro.”

 

OFICIĀLI: šūs Latvijā, audumu pasūtīs ārzemēs

Dace Melbārde, kultūras ministre: “2018. gadā Deju svētku lieluzvedumu “Māras zeme” veido ļoti pieredzējusi komanda. Aicinu viņiem uzticēties un viņus atbalstīt. Dziesmu un deju svētku tradīcija vienmēr līdzsvaroti apvienojusi gan tradicionālas izpausmes, gan māksliniecisko jaunradi. Šī noteikti būs apjomīgākā un vērienīgākā deju izrāde, kāda līdz šim tapusi. 16 000 dejotāju no Latvijas un tautieši no dažādām valstīm kopā izdejos mūsu tautas un valsts daudzslāņaino rašanās stāstu.
Šobrīd ir izstrādāts tērpu dizains, taču konkrēts risinājums vēl nav apstiprināts – tiek apzinātas iespējas un meklēts saimnieciski izdevīgs piedāvājums to ražošanai.”

Signe Pujāte, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore: “Jau vēsturiski Dziesmu un deju svētku tradīcijā vienmēr līdzās pastāvējušas divas nozīmīgas formas: tradicionālais un jaunrade. Runājot par konkrētiem tērpiem Latvijas valsts simtgades Dziesmu un deju svētku Deju lieluzveduma kontekstā, jāuzsver, ka esam darba procesā – apzinām un izpētām situāciju. Tērpu mākslinieces Evijas Dāboliņas pieredze un izpratne par dejas specifikai piemērotu tērpu ir rezultējusies idejā, kas palīdzēs izstāstīt uzveduma veidotāju saturisko ieceri saskaņā ar scenogrāfiju, horeogrāfiju, gaismām. Tērpi tiks darināti Latvijā, bet audums zināmu iemeslu dēļ tiks ražots ārpus Latvijas – tāpēc ka, izpētot mūsu valstī pieejamos resursus, secināts, ka audumu, kas būtu atbilstošs šādai iecerei, pašu mājās ražot nav iespējams.”

 

UZZIŅA

Kam 2017. gadā tiks mērķdotācija kolektīvu vadītāju darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām

545 tautas deju kolektīviem, kuru dibinātājs ir pašvaldība.

23 tautas deju kolektīviem, kuru dibinātāji nav pašvaldības*.

 

* To augstāko izglītības iestāžu kolektīvi, kuru dibinātāju juridiskais statuss ir biedrības, atvasinātas publiskas personas, sabiedrības ar ierobežotu atbildību u. c. – piemēram, LU deju ansambļi “Dancis” un “Dancītis”, RTU deju ansamblis “Vektors”, RSU deju ansamblis “Ačkups” u. c.

LA.lv