Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. janvāris, 2013
Drukāt

Dekoratīvā skārda apstrāde jeb cīzelēšana (1)

Foto - Andris OzoliņšFoto - Andris Ozoliņš

“Lūdzu, pastāstiet par skārda dekoratīvo apstrādi! Kā īsti to dara, kādi instrumenti nepieciešami? Vai vēl ir meistari, kuri varētu to ierādīt?” 
Arturs Kuldīgā

 

Kas tas ir?

Metālapstrādes tehniku, kas savieno kalēja, tēlnieka, juveliera un graviera darbus, sauc par cīzelēšanu. Tā ir skārda dekoratīvā kalšana, viens no vecākajiem metāla apstrādes veidiem, kas uzplauka jau senajā Ēģiptē un Grieķijā.

Atšķirībā no kalšanas, kad kalējs apstrādā masīvu metāla sagatavi, cīzelētājs formē skārdu. Tā mākslinieciskajai veidošanai ir ļoti plaša pielietošanas amplitūda – no monumentālās tēlniecības līdz juveliermākslai.

Daudzi metāla mākslas priekšmeti, sākot ar milzīgām statujām un beidzot ar sīkiem piekariņiem, ir nevis izlieti no metāla, bet gan izkalti no skārda. Piemēram, Brīvības pieminekļa centrālo metāla statuju 1935. gadā zviedru tēlnieks Mirsmēdens formēja un salodēja no daudzām 1,5 mm biezām kapara plāksnēm (paraugs redzams Rīgā, Satekles 11). Arī gatavu metāla skulptūras atlējumu beigās it bieži cīzelē, piešķirot formām un līnijām lielāku precizitāti. Mūsdienās masveida metālapstrādes tehnoloģijas – presēšana un liešana – ir izspiedušas cīzelēšanu, piemēram, no lielas tirāžas rotaslietu izgatavošanas. Tomēr, ja nepieciešams unikāls roku darbs nelielos apjomos, tas izmaksā lētāk nekā speciālas metāla presformas izgatavošana.

Juvelieru darbos cīzelēšanai galvenokārt izmanto zeltu, sudrabu (0,3 – 0,8 mm), varu un tā sakausējumus (1,2 – 2 mm) – tompaku, misiņu un melhioru. Izskatīgā bronza neder, jo tā ir cieta, toties piemērots līdz 3 mm biezs alumīnijs. Lai varētu vieglāk strādāt, skārdu uzkarsē un atlaidina, kaļ un stiepj no abām pusēm, līdz tas iegūst vajadzīgo formu, vietām paliekot papīra biezumā. Radošās iespējas atkarīgas no tā, cik perfekti pārzina materiālu un tehniku. Stāsta, ka leģendārais meistars Džems Bodnieks pratis no kapara skārda gabala izvilkt vāzi tā, ka apakša bijusi kā papīrs, bet augšā pieaudzis sākotnējais biezums. Kad izveidota detaļas galvenā plastika, virsmu gludina, faktūrē (piešķir vienādu reljefu), kodina vai pulē. Ja priekšmetu nevar izveidot no viena gabala, to darina no vairākiem, šuves salodējot. 
cizelesana-262

Cīzelēšanu pašlaik visbiežāk izmanto etnogrāfisko rotu kopiju izgatavošanai, jo ļoti liela daļa no tām darinātas tieši šajā tehnikā, un tas lielākoties notiek Tautas lietišķās mākslas studijās. Viens no tiem, kas izveidojis latviešu modernās cīzelēšanas mākslas pamatus, ir amatnieku aprindās ārkārtīgi populārais Arnolds Naika, kurš savulaik mācījies pie baltvācu meistara Henrika Meijera. Par Naikas skolnieku sevi uzskata arī Rīgas Tautas Lietišķās mākslas studijas “Cilnis” vadītājs Longins Švirevičs. Sācis kā daudzsološs koktēlnieks, meistars vēlākos gados sirdi atdevis metālam. Šī studija ir viena no retajām vietām Latvijā, kur vēl var apgūt cīzelētaja arodu. Darbs ir pietiekami smalks, nav nepieciešamas kādas lielas ierīces, ar to var nodarboties pat nelielā pilsētas dzīvoklī.

 

 

 

 

 

Kā tas notiek?

Lai uzsāktu darbus, nepieciešams mīksts skārds un attiecīgie instrumenti.

cizelesana-273Lielākiem priekšmetiem pirmapstrādi var veikt uz koka vai gumijas gabala, smiltīs vai pat uz svina laktas. Tomēr īstā cīzelēšanas mistērija notiek speciālā piķī, kas ieliets puslodes formas vanniņā. Piķi sajauc no bituma Nr. 5, kolofonija, ķieģeļu miltiem, krīta, ģipša, Venēcijas terpentīna un jēra taukiem. Atkarībā no pievienoto vielu proporcijām masa sanāk cietāka vai mīkstāka. To uzkarsē katliņā, ielej arī veidojamā priekšmeta sagatavē (malas uzlocītas apmēram 5 mm uz augšu), kuru pilnīgi iegremdē vanniņā. Ja piķis ir uzkarsēts vakarā, jāgaida līdz rītam, kamēr sacietēs. Zem iegūtās puslodes tad paliek speciālu smilšu maisu vai gumijas gredzenu, kas ļauj darbu brīvi grozīt, izvēloties labāko pozīciju strādāšanai.

Darbošanās notiek ar juveliera āmuriņu un speciāliem metāla kaltiņiem, kurus daži sauc arī par dorņiem, bliezeņiem, čekaniem un citādi. Piemēram, līnijkalti ir 90 – 120 mm gari rūdīta metāla stieņi, kuriem ir taisna, ieapaļa vai apaļa darba virsma. Jo precīzāk asmens garums atbilst vēlamās līnijas garumam, jo tā iznāk kvalitatīvāka. Formēšanu veic ar punktsitņiem – kaltiem, kuriem ir puslodes formas gals, un pusložu izmēros ir ļoti lielas variācijas. Ar gludināmajiem kaltiem savukārt taisno formas.

Lai izgatavotu, piemēram, vienkāršu tautisku saktu, izgriež apaļu skārda gabalu, par 1 cm platāku nekā paredzētā rota, sagatavei 5 mm platumā robveidīgi (kā alus pudeļu korķim) atloka malas un tad piepilda ar piķi.

Apgriežot otrādi, ieliek vanniņā un iegremdē tā, lai malas nosegtas. Seko līniju iezīmēšana, ciļņu formēšana, faktūras iesišana – viss, kas pieder pie metāla plastikas. Kad ar kaltiņiem darbs izdarīts, piķi uzsilda, sagatavi izņem un notīra, izdedzinot, piemēram, ar gāzes degli. Pēc tam notīra izdedžu paliekas skābē.

Bieži, lai detaļai piešķirtu labāku formu, to cīzelē arī no otras puses, šo procesu atkārtojot.

Visbeidzot detaļu pa kontūru izzāģē ar smalku juveliera metālzāģīti, oksidē un pulē. Pielodē pievienotās detaļas un tad nolako ar speciālo metāla laku vai arī to pagatavo, celuloīdu izšķīdinot acetonā. 
cizelesana-229

Lai darbs izskatītos efektīgāks, profesionāļi izmanto dažādas viltības, piemēram, krāšņajā Zemgales villaiņu burbuļsaktā pogām līdzīgos dekorus izgatavo atsevišķi un pieskrūvē pie saktas, tā akcentējot burbuļu reljefu. Bet, piemēram, tautisku vainadziņu var izgatavot, nemaz neizmantojot piķi. Ņem atbilstoša izmēra plānu misiņa lenti un novieto uz linoleja vai gumijas strēmeles. Ar instrumentiem izveido ornamentu. Appgriež uz otru pusi, galos izdur mazus caurumiņus un abus sastiprina ar smalku misiņa stieplīti. Iekšējo vainaga daļu izgatavo no samta, kuram stingro formu veido ar kartonu, un ar stiepli piestiprina pie metāla aploces.

 

 

 

 

 

 

UZZIŅA

Amatniecības terminu latviskojumi nav īsti izstrādāti. Cīzelēšana ir vācu vārda ziselieren atvasinājums. Krieviskā čekanka sadzīvē nav iegājusies (varbūt saknes čeka dēļ?). Daži uzskata, ka cīzelēšanas vietā varētu teikt ciļņošana, tomēr cilnis ir rezultāts (izcilnis), nevis tehnika. Interesentiem no speciālās literatūras var ieteikt Dž. Bodnieka “Metālu mākslinieciskā apdare” – 1980.g.

 

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+