Kultūra
Teātris un kino

Dēli bez tēviem0


Ar izrādi “Par tēviem” Elmāram Seņkovam izdevies aizskart kādu ļoti būtisku tēmu, kas varbūt palīdzēs spert soli tuvāk atbildei uz jautājumu, kāpēc Latvijā vairāk nekā puse ģimeņu dzīvo šķirti.
Ar izrādi “Par tēviem” Elmāram Seņkovam izdevies aizskart kādu ļoti būtisku tēmu, kas varbūt palīdzēs spert soli tuvāk atbildei uz jautājumu, kāpēc Latvijā vairāk nekā puse ģimeņu dzīvo šķirti.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Lai arī Elmāra Seņkova jaunajā izrādē “Par tēviem” Nacionālajā teātrī dēls parādās tikai viens un pašās izrādes beigās, vācot melnā miskastmaisā ārā mešanai viņam neizprotama lietojuma priekšmetus no garāžas plauktiem, dēlu tēma izrādē klātesoša ir visu laiku.

Galu galā tā ir dēlu paaudze – pats Elmārs Seņkovs, viņa kolēģi režisori Valters Sīlis, Reinis Suhanovs, Nacionālā teātra aktieri Egils Melbārdis, Ainārs Ančevskis, Ivars Kļavinskis, mazliet jaunākai paaudzei piederīgais Igors Šelegovskis, mazliet vecākai – Juris Hiršs, kuri nospēlē un ir radījuši šo veltījumu savu tēvu paaudzei.

Uz skatuves uzcelta garāža (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kristaps Kramiņš). Garāžas ir tēma, ko savā Venēcijas mākslas biennālei domātajā darbā savulaik risināja mākslinieki Katrīna Neiburga un Andris Eglītis, radot arī dokumentālu filmiņu par padomj-laiku garāžu kooperatīva iemītniekiem. Garāžas ir tāda ļoti īpaša vieta, kur vīrieši var būt viņi paši, nostāk no ģimenes un sabiedrības acīm piepildīt savus, reizēm smieklīgos izgudrotāja sapņus, necensties “pieķemmēt” seksualitāti vai piekopt kādas garīguma alkas.

Atpazīstami tēli izkristalizējas jau izrādes pirmajās minūtēs. Kāds no šiem vīriem mīl iedzert un izkauties. Kāds atnāk pēc ģimenes strīda, ar zobu pastas tūbiņu un pieciem pāriem vienādu zeķu. Cits “kačā” muskuļus, izmēģina urīnterapiju.

Vēl kādam ģimenē viss ir kārtībā un garāža ir vieta, kur spēlēt ģitāru un reizēm uzaicināt kādu mūzu.

Izrādes dramaturģiskais materiāls tiek pieteikts kā izrādes aktieru ansambļa un režisora radošs kopdarbs, patiesībā izrādē teksta ir ļoti maz. Tā sastāv no etīdēm.

Tādā mēmi izspēlētā etīdē emocijas tinas kamolā, eskalējas, un varbūt kādam dramaturģijas klasiķim būtu vajadzējis veselu ainu, lai skatītājam verbāli darītu zināmu visu situācijas sarežģītību. Taču izrādē “Par tēviem” viss tvaiks tiek sakompresēts vienā vārdā, un šis vārds ir no necenzētās leksikas.

Lamuvārdu lietojuma biežuma ziņā “Par tēviem” var sacensties ar filmu “Kriminālās ekselences fonds”. Izrādē es šādu pieeju aizstāvētu, personīgi mani pirms brīža aprakstītā “antidramaturģija” sajūsmina, taču skatītāju viedokļi par šo izrādi dalījās ļoti asi

Man liekas, šī ir tā reize, kad skatītājs ir jābrīdina, ka Aktieru zālē spēlētā “Par tēviem” krasi atšķiras no šī paša režisora turpat blakus Lielajā zālē spēlētajiem Raiņa “Pūt, vējiņi”. Elmārs Seņkovs savas lielās formas izrādes būvē kā arhitekts, tām ir skaidra struktūra, tas ir režisora teātris.

Savukārt “Par tēviem” nav īsta dramaturģiskā materiāla, līdz ar to arī darbībai trūkst virzības. Šī iemesla dēļ man likās, ka izrāde iegūtu, ja spēlētās etīdes tiktu inventarizētas, īsinātas. Taču tad, ja šo izrādi uzskatām par kopīgu atmiņu stāstīšanu, tādu kā kolektīvas psihoanalīzes seansu, izrādes garumam ir gluži cita funkcija.

“Par tēviem” drīzāk gribētos salīdzināt ar Elmāra Seņkova pirms sešiem gadiem tapušo Nacionālā teātra izrādi “Meitenes”, arī tajā dažādu paaudžu aktrises ļoti atklāti stāstīja par savu meitenīgo gadu pieredzi. Šāda veida izrādēs milzīga nozīme ir izvēlēto aktieru personībai, vēlmei un spējai uz atklātību.

Lielisks tēls padevies Egilam Melbārdim, viņš ir labsirdīgs, neveikls cilvēks, kam viss krīt ārā no rokām.

Juris Hiršs ar ģitāru rokās ir tāds, kāds savos autorkoncertos, atbruņojoši sirsnīgs un lādzīgs. Taču blakus profesionāliem aktieriem patiess pārsteigums ir ne-aktieru spēle, kuri savus tēlus veido ar atšķirīgiem paņēmieniem. Atklājums izrādē ir scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs, kurš īpaši tai apguvis arī basģitāras spēli.

Tas, kas varbūt apvieno Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi” un “Par tēviem” – abas šīs izrādes runā par mums pašiem, te un tagad. Ar izrādi “Par tēviem” Seņkovam izdevies aizskart kādu ļoti būtisku tēmu, kas varbūt palīdzēs spert soli tuvāk atbildei uz jautājumu, kāpēc Latvijā vairāk nekā puse ģimeņu dzīvo šķirti, mātes bērnus audzina vienas.

Kaut kādā brīdī sievietes vairs nespēja saskatīt vīriešos pamatu labai dzīves kārtībai, sabiedrotos bērnu audzināšanā, un no mājām izmestie vai pamukušie vīrieši sāka pulcēties garāžās, tādos savdabīgos vīrišķības rezervātos.

Uz Nacionālā teātra skatuves redzētais palīdz preparēt, kāda tad ir šī vīrišķā pasaule, lai arī nesniedz skaidru atbildi uz nākamo jautājumu – kāpēc tas tā ir? Vai tās joprojām ir kara, nabadzības, labu paraugu trūkuma sekas? Vai kas daudz sarežģītāks, teiksim, vīrieša pašizpausmei, talantiem nav vairs vietas mūsdienu pasaulē?

Šogad Latvijas Radio 5 rīkotās Ziemassvētku labdarības akcijas tēma – atbalsts vīriešiem, kuri vēlas iemācīties būt labāki tēvi, – ne visiem bija uzreiz saprotama, šī tēma neuzrunā uzreiz, kā, piemēram, rūpes par pamestajiem bērniem vai atbalsts vēža slimniekiem, taču arī man šī problēma liekas viena no būtiskākajām Latvijas sabiedrībā.

Izrādes pirmajā daļā vīrieši tik tiešām izskatās diezgan nožēlojami, bet otrajā daļā izrādes veidotāji jau apzināti meklējuši iemeslus parunāt par to, ko mūsu tēvu paaudze māk. Viņi zina labu paņēmienu, kā uzkārt gleznu pie sienas, kā, izklaidējot viesus, izburt alus bundžiņu no piedurknes. Un vēl viņi prot dziedāt Edgara Mākena dziesmas daudzbalsīgi kā īsts bārberšop ansamblis.

Izrādē vairākkārt atkārtojas vārds “barikādes”, arī plakātu zīmēšana ir garāžu vīriešu pozitīvo nodarbju katalogā.

Vai tiešām 1991. gada janvāra barikādes Latvijas nesenajā vēsturē bija Latvijas stiprā dzimuma “zvaigžņu brīdis”?

Un kas tad ir pirms tam? Pēc tam? Melnais caurums, aizpildīts ar alkoholu, tukšām ambīcijām, savstarpēju spēkošanos un jocīgām garīguma alkām? Vai mūsu tēvu paaudze būtu saucama par zudušo, kuru dzīvi izpostīja laiku grieži? Un – kā salabot pārtrūkušo saikni?

Galvā suģestējoši lēni viena pēc otras griežas rindiņas no izrādē izmantotās grupas “Gaujarts” dziesmas ar Ingunas Jansones vārdiem “tik daudz dēlu un tik maz tēvu/ – aizgāja karā, jūrā, pie tantes/puisītis – zirnītis TV skatās/mācās Bārbijai iesiet bantes.”

“Par tēviem”, radošās komandas kopdarbs, izrāde divās daļās Nacionālā teātra Aktieru zālē

Režisors: Elmārs Seņkovs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Elmārs Kramiņš, komponists un dziesmu tekstu autors Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Toms Streilis.

Lomās: Ainārs Ančevskis, Juris Hiršs, Ivars Kļavinskis, Egils Melbārdis, Igors Šelegovskis, Reinis Suhanovs, Valters Sīlis.

Nākamās izrādes: 26. februārī, 8. martā.

 

Vārds skatītājiem

Armands Kalniņš: “Iespaidīgi, faktiski stāsts par manu paaudzi, kas izgāja cauri daudziem pārbaudījumiem, un ne visur tas izdevās sekmīgi (bija gan vieglāk nekā vectēviem). Vai būs superhits? Brutāli eleganti.”

Diāna Auziņa: “Pretrunīgas izjūtas. Izrādes sākumā diezgan ilgu laiku bija pārņēmusi neizpratne, kāpēc tēvi tā tiek izsmieti, parādot, ka tad, ja jau cilvēks ir gados vecāks, tātad automātiski – slikti redz, slikti dzird, neko nesaprot un nemāk, bonusā – noteikti jādzer, vadot savas dienas tādā diezgan nožēlojamā apkārtējā vidē un drēbēs. Bet tā taču nebūt nav! Tālāk šis izsmiekls, par laimi, vairs nebija tik uzkrītošs, parādījās smeldze. Mulsinošākais – šai izrādei nav nekāda sižeta.”

Una Rozenbauma: “Līdz asarām traģikomisks izlīguma meklējums ar tiem mūsu tēviem, kuru nebija, kuri dzēra un kuri neprata mīlēt. Otrajā cēlienā izcils nīgro dēlu “garage band”. Iesaku!”

teatris.lv

 

LA.lv