Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. maijs, 2013
Drukāt

Dēļi un krijas skaistam jumtam

Foto - Andris OzoliņšFoto - Andris Ozoliņš

Pavasarī visā savā daudzveidībā uzzied jumti. Pilsētas ēkām jumtus visbiežāk klāj rūpnieciski ražoti materiāli no metāla, māla, cementa, bituma un pat PVC. Mazākām ēkām, piemēram, lapenēm, pirtiņām, nereti veido īpašus jumtus, kas atdzīvina šo būvju izskatu un apliecina saimnieka gaumi. Ekoloģisks, latvisks un vēsturisks materiāls jumtiem ir koks. 


 

Visarhaiskākās un ekskluzīvākās no koka segumiem ir krijas – apmēram 1000 x 1000 mm lieli egles koka mizas gabali. Tas ir pilnībā konkurētspējīgs un praktisks jumta segums, kura sagatavošana un uzklāšana ir sen aizmirsts arods. Darbs sākas pavasarī ap maija vidu, kad egles miza kļūst valga, sulīga un viegli nolobāma. Nozāģēšanai paredzētām 300 – 400 mm resnām eglēm (mēra 500 mm no zemes) ar cirvīti apcērt apkārt josliņas vienu no otras 800 – 1000 mm attālumā līdz līmenim, kur stumbram sākas zari.

Mazāka diametra eglītes neņem, jo, mizu iztaisnojot, tā var iesprēgāt (toties tās var izmantot kores noklāšanai).

Veic sānos vertikālo iegriezumu un ar koka mentīti (lai nebojātu materiālu) no stumbra sāniski noloba mizu. Atkarībā no stumbra lieluma izveidojas ap kvadrātmetru lielas loksnes, kuru biezums sasniedz 8 – 12 mm.

Mājās nomizotos ripuļus atloka un ar auklu vai mīkstu stiepli sasien ar “gaļu pret gaļu” (nomizoto pusi pret nomizoto pusi). Izmanto divas latiņas (zariņus): apakšā (apmēram 100 – 150 mm no gala) un divas augšā. Jāatceras, kura ir krijas augšējā mala, un, klājot jumtu, tā jāliek uz augšu. Ūdenim notekot (un veidojoties ledum), labāk izmantot koka mizas dabisko, zvīņaino struktūru. Materiālam līdz darbu sākšanai jāsaglabā elastība, tādēļ to ieliek mērcēties dīķītī, līdz pienāks jumta likšanas laiks.

Krijas apakšējo virsmu var pārklāt ar kādu koka aizsarglīdzekli: “Erlit” vai kādu no “Vincents & Co”, “Stafor Eko” produktiem, izmantojot otu. Klājumu liek pietiekami stāvam (slīpums vismaz 45 o, korē 90 o) jumtam uz 40×50 mm latām (vai šauriem dēļiem) ar soli 300 mm. Sāk no apakšas, vienu kriju pārklājot otrai par 100 – 150 mm. Pažobelē aiz līstes atstāj 80 mm pārlaidumu, pa kuru notek ūdens. Ja ir vēlēšanās, var veidot ūdensnoteces sistēmu. Arhaiskā variantā tā būs no dēļiem.

Lai jumta klājums būtu vētrās izturīgāks, krijas no virspuses ik pa 400 – 500 mm gareniski nosedz ar uz pusēm pāršķeltām 50 mm lazdas kārtīm.

Vecos laikos jumta klājumu pie latām sēja ar smalkām sutinātām kārklu klūgām, tad pārgāja uz stieplīti un mūsdienās jau droši izmanto jumiķu naglas. Jumta korē veido nadziņu, vienu seguma pusi par 40 mm pārbīdot pāri otrai. Parasti to izdara darba beigās, atzīmējot vienādu augstumu un nozāģējot. Ja vēlas kori nosegt ar pārlocītu krijas plāksni, lai tā nelūztu, izmanto pienaglotu pusapaļu latu un mazāka diametra eglītes krijas. Šādi jumti pilnīgi nekopti stāvējuši 15 – 20 gadus un priecējuši acis ar egles mizas dabisko toni.

“Šo seno tehnoloģiju man iemācīja vectēvs. Žēl, ka to vairs Latvijā nelieto,” pārdomās dalās tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš. “Ja kāds grib gatavot šādu neparastu jumtu, viņam laikus jāsazinās ar “Latvijas valsts mežiem” vai kādu kokzāģētavu – jāuzzina, kur paredzēta cirsma un jāsagatavo egles. Tā kā mizas izmanto tikai kurināmajam, to lietošana jumtiem būtu neliels, toties ļoti interesants bizness, kas pamatīgi palielinātu to pievienoto vērtību, varbūt pat ieinteresētu pircējus arī ārzemēs. Egļu mums pietiek, un ūdeņu, kur mizas mērcēt, arī.”

Cits arhaisks jumta segums ir no 200 – 300 mm platiem un 18 – 25 mm bieziem skujkoka dēļiem. To no kores līdz malai liek trīnītī (divi dēļi apakšā un viens pa vidu virsū). Jumtam jābūt ar pietiekami stāvu kritumu (vismaz 45 grādi), un dēļu malai jāpārsedzas vismaz par 5 cm. Jāatceras, ka apakšējos dēļus liek ar serdes pusi uz leju, bet augšējos ar serdes pusi uz augšu. Mitruma iespaidā augšējiem dēļiem malas nolocīsies un apakšējiem uzlocīsies, tādējādi nodrošinot ūdens noteci. To vēl vairāk var uzlabot, ja augšējo dēļu apakšējās malās un apakšējo dēļu augšējās malās 20 mm no malas iegrebj reni.

Dēļu jumts piemērots taisnām jumta plaknēm un prasa daudz labu lietas­koku. Dēļi var arī nebūt zēmerēti un apakšējā kārta platāka lejā.

Lai jumts ilgāk kalpotu, to pirms montāžas ieteicams piesūcināt ar koksnes aizsarg­līdzekli divās kārtās, uzklājot ar otu no abām pusēm. Kad dēļi kļuvuši pelēki, tos var krāsot ar zviedru jeb tā saukto miltu krāsu. Dabiska, no vietējām izejvielām veidota, UV starojumu izturīga, ūdeni atgrūdoša un tvaiku caurlaidoša miltu krāsa, ko var uzvārīt pats, izmaksā apmēram 50 – 60 santīmu kvadrātmetrā. Krāsu gatavo no ūdens (12 litri), svaigiem rudzu miltiem (2 kg), dzelzs vitriola (1 kg), dzelzs oksīda (2 kg), dabiskās pernicas (0,5 l), ūdens un sāls (0,5 kg). Porcija pietiek vienas dienas darbam. Verdošā ūdenī izšķīdina sāli, vitriolu un maisot pieber miltus. Vāra 15 – 20 minūtes, pievieno dzelzs oksīdu un vāra vēl 15 – 20 minūtes. Beigās (lai neizgaro) pievieno dabisko pernicu. Krāsai jābūt krējuma konsistencē un no otas lēnām jānoslīd. Viskozitāti regulē ar miltu daudzumu, toni – ar dzelzs oksīdu. Īstais krāsas tonis redzams pēc nokalšanas, tāpēc to vispirms pārbauda.

Jo stāvāks jumts, jo labāk būs redzams klājums. Krāso jumtu ar lielo krāsotāju birsti laikā, kad nav karstas saules, un dara to pietiekami trekni, lai nosegtu spraudziņas. Krāsojumu var atkārtot pēc kāda laika, veco krāsu netīrot nost. Jumtu var veidot daudzkrāsainu, piemēram, dēļus krāsot sarkanus, oranžus, dzeltenus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+