Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. aprīlis, 2014
Drukāt

Delikāta lieta – slapjums biksēs

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Urīna nesaturēšana ir intīms temats, par ko nav pieņemts runāt pat tuvāko ģimenes locekļu vidū. Daudzi par to kautrējas ieminēties arī ārstam, bet speciālos biksīšu ieliktnīšus aptiekās cenšas iegādāties tad, kad nav neviena cita pircēja, – tik neērti prasīt farmaceitam, ja vēl kāds dzird! Patiesībā problēma, ko sauc arī par inkontinenci, ir daudz izplatītāka, nekā varētu iedomāties: Latvijā tā skar ap 150 000 cilvēku, gan jaunus, gan vecus, taču lielākoties sievietes.

Ir vairāki urīna nesaturēšanas veidi:


Tā var būt slodzes vai piepūles nesaturēšana, kas izpaužas kā negaidīta noplūde smejoties, klepojot, šķaudot vai darbojoties fiziski, piemēram, vingrojot vai ceļot ko smagu.

Pāraktīva urīnpūšļa izpausmes ir bieža vēlēšanās iet uz tualeti, kā arī pēkšņa, steidzama vajadzība urinēt, ko grūti aizkavēt, kaut gan izčurātā šķidruma daudzums ir neliels. Šādā situācijā urīns var noplūst nekontrolēti.

Jaukta tipa inkontinence ir visbiežāk sastopamais nesaturēšanas veids sievietēm un apvieno slodzes un pāraktīva urīnpūšļa simptomus.

Pārplūdes urīna nesaturēšana – noplūdes notiek pārpildīta urīnpūšļa dēļ.

Funkcionāla urīna nesaturēšana piemeklē gados vecākus cilvēkus, kuriem ir pārvietošanās grūtības un kuri nepietiekami novērtē laiku, kas nepieciešams, lai nokļūtu līdz tualetei.

Vīriešiem vieglāk 


Uroloģe Zane Pilsētniece skaidro, ka sievietēm urīna nesaturēšana sastopama vismaz piecreiz biežāk nekā stiprā dzimuma pārstāvjiem un to nosaka anatomiskās īpatnības. Proti, daiļajam dzimumam ir samērā īss un plats urīnizvadkanāls, turklāt turpat blakus atrodas maksts, kur mēdz mājot daudz dažādu baktēriju. Kamēr tās ir normālās proporcijās, sievietes maksts flora darbojas kā aizsargbarjera, lai neviena slikta baktērija neiekļūtu urīnizvadkanālā. Ja tā tomēr notiek un urīnceļos rodas iekaisums, var sākties urīna nesaturēšana.

Uz sievietes urīnizvadkanālu iedarbojas arī sievišķie hormoni estrogēni. Hormonālas izmaiņas un estrogēnu daudzuma samazināšanās menopauzes laikā var ietekmēt starpenes muskulatūru – iespējams, ka tā zaudē tvirtumu, tāpat urīnkanālu slēdzošie muskuļi novājinās.

Vīriešiem urīna saturēšanas mehānisms ir spēcīgāks, jo urīnizvadkanāls ir garāks, stiprāki tā slēdzējmuskuļi, turklāt ir vēl priekšdziedzeris. Ja vīriešus piemeklē urinācijas traucējumi, lielākoties – saistībā ar prostatas slimībām, reizēm arī pēc medicīniskām manipulācijām, piemēram, pēc prostatas dziedzera operācijas.

Sievietēm urīna nesaturēšanu var izraisīt liekais svars, kas rada ilgstošu palielinātu slodzi starpenes muskuļiem, tos novājinot. Vēl noplūdes var veicināt hronisks klepus, kas raksturīgs smēķētājiem, kā arī citas hroniskas saslimšanas: cukura diabēts, neiroloģiskas slimības, aizcietējumi, iegurņa orgānu noslīdējums.

Pēc bērniņa piedzimšanas vai operācijas


“Viena no klasiskajām situācijām, kad sievietēm var sākties urīna nesaturēšana, ir grūtniecība un bērniņa dzimšana,” uzsver Zane Pilsētniece. “Topošajai māmiņai ir lielāka slodze uz starpenes muskulatūru, bet dzemdībās var būt muskuļu plīsumi vai arī ārstiem nākas tos pārgriezt, uzlikt šuves. Urīnizvadkanāla slēdzējmuskuli un starpenes muskulatūru tas padara vājāku. Ja tā notiek jau pēc pirmajām dzemdībām, tas liecina, ka sievietei ir predispozīcija uz šādiem sarežģījumiem. Visdrīzāk, vainojami ģenētiski faktori, kāpēc noteiktas muskuļu grupas tik krasi reaģē uz tādu normālu fizioloģisku stāvokli kā grūtniecība un dzemdībām. Ja pēc bērna piedzimšanas sākas urīna nesaturēšana, jāsaprot, ka tāpat vien tā nepāries! Jāmeklē ārstu palīdzība.”

Vēl viens inkontinences cēlonis var būt kāda neiroloģiska vai endokrinoloģiska saslimšana. Nereti urīna nesaturēšana ir cukura diabēta pacientiem saistībā ar perifērajām neiropātijām (bojāts nervu šķiedru apvalks mikroskopiskā līmenī, līdz ar to nervu impulsu pārvade pa nervu šķiedrām nenotiek normāli). Līdzīgi simptomi var būt izkaisītās sklerozes pacientiem, arī cilvēkiem, kuriem bijušas mugurkaula traumas, ir iedzimtas neiroloģiskas patoloģijas, bijuši smadzeņu asinsrites traucējumi, insults.

Urīna nesaturēšanu var izraisīt vai pastiprināt ikviena plašāka operācija, kas veikta iegurnī. “Ja ir runa par sievietēm, jāsaprot, ka gan urīna krāšanās un saturēšana, gan pati urinēšana ir ļoti ciešā saistībā ar blakus orgāniem – maksti, dzemdi, iegurņa saišu mehānismu, ar taisno zarnu, starpenes muskulatūru un pat ar vēdera izejas funkciju,” uzsver Zane Pilsētniece. “Ja šis kopums būs vesels un nebūs, teiksim, iegurņa orgānu noslīdējuma, kas liecinātu par saišu vai muskulatūras mehānisma bojājumiem, noplūžu nebūs. Tiklīdz notiek iejaukšanās operējot, orgānos rodas izmaiņas, kas diemžēl var provocēt urīna nesaturēšanu.” Slodzes urīna nesaturēšana vīriešiem var sākties, piemēram, pēc prostatektomijas (priekšdziedzera izoperēšanas).

Nepaspēt uz vienu vietu


Būtisku lomu spēlē arī psihoemocionālie faktori un stress, jo īpaši tiem, kam ir pāraktīvs urīnpūslis: tiklīdz cilvēks sāk uztraukties, organismā paaugstinās stresa hormonu līmenis un aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, radot izjūtu, ka daudz biežāk gribas doties uz tualeti. Turklāt vēlme urinēt rodas ļoti pēkšņi, ir grūti paciesties, aizkavēt urināciju, un… notiek urīna noplūde. Urologs Atis Karulis min piemēru no savu pacientu ikdienas: “Klasiska ilustrācija psihoemocionālajam fonam ir situācija, kad, tuvojoties mājai un verot vaļā durvis, cilvēks saprot, ka vairs nevar paciesties un ka nekavējoties jāskrien uz tualeti. Toties, ja šis cilvēks būtu ar sabiedrisko transportu nobraucis vēl vairākas pieturas vai pastaigājies, gribēšana skriet uz tualeti nesāktos – tā parādītos tikai tajā brīdī, kad viņš vērtu vaļā dzīvokļa durvis. Pieskaroties durvju kliņķim, iedarbotos psihoemocionālie faktori.”

Ja kādam kungam ikdienā grūtības sagādā pāraktīvs urīnpūslis, dakteris Karulis iesaka: “Nevajag pašam sev uzstādīt diagnozi un pašam ārstēties. Piemēram, nekādā gadījumā nevajadzētu lietot zāles, kuras dzer, teiksim, dzīvesbiedre vai kāds paziņa saistībā ar šo pašu kaiti, jo bieži vien neatliekamo urināciju vīrietim var izraisīt prostatas pretestība. Parasti saviem pacientiem minu piemēru ar trim ķieģeļiem – tos iespējams noturēt rokās minūti, divas, bet trešajā minūtē rokas no pārpūles sāks trīcēt. Līdzīgi ir ar pūsli – tā kā vīrietim ir prostata, kas palīdz saturēt, kādu laiku var paciesties bez urinēšanas, bet tad, kad pārslodze pieaug, kontrakcija izraisīs pēkšņu un stipru vēlmi skriet uz tualeti”.

Lēmums par ārstēšanas metodi


“Vienmēr runājam ar pacientu par pamatiemesliem, kāpēc inkontinence sākusies. Ja vien iespējams, lai tos novērstu, cenšamies ieteikt mainīt dzīvesveidu un ieradumus,” uzsver Zane Pilsētniece. “Piemēram, ja pacients dzer litru vai pusotru kafijas dienā, viņam, visticamāk, būs sūdzības par pāraktīvu urīnpūsli un varbūt pat par urīna nesaturēšanu. Ja kafiju tik daudz vairs nedzers, iespējams, problēma atrisināsies. Pierādīts, ka alkohols, kofeīnu saturoši un gāzēti dzērieni var kairināt urīnpūsli, tāpēc ar pacientu runāšu par to, vai varētu no tādiem produktiem atteikties. Savukārt, ja paciente būtu sieviete ar lieko svaru, kurai klepojot ir urīna nesaturēšana, jo spiediens uz urīnpūsli ir daudzi desmiti kilogramu, iespējams, padoms samazināt svaru viņu mudinātu mainīt ēšanas ieradumus.”

Būtiska ir arī uzvedības terapija. Urologiem nācies dzirdēt pacientus stāstām, ka kopš bērnības viņi radināti iet uz tualeti, tiklīdz sagribas. Iznākumā daži to dara pat pa divām reizēm stundā un ir spiesti celties naktīs. “Ja šāds pacients veic pierakstus mikcijas dienasgrāmatā, dažkārt izrādās, ka vienā reizē iztek tikai 50 mililitri,” stāsta Atis Karulis. “Tad man jājautā, kādēļ jāiet uz tualeti, ja urīna tik maz. Saņemu atbildi, ka cilvēks nemaz nevarot iedomāties, ka varētu darīt citādi! Taču pūsli var pieradināt. Te sākas uzvedības terapija – censties attālināt urinēšanas reizes. Pirms tam gan ārstam jābūt pārliecinātam, ka tā drīkst darīt un ka tas neradīs veselības problēmas.”

Ārstējot urīna nesaturēšanu, var tikt izmantota arī fizioterapija un tā sauktā biofeedback (bioatgriezeniskā saite – angļu val.) metode, kas palīdz stiprināt muskuļus, kas atbildīgi par urīna saturēšanu. Procedūra notiek tā: pacienta ķermenim piestiprina elektrodus, kas uz ekrāna atspoguļo informāciju par to, kā darbojas, teiksim, urīnizvadkanāla slēdzējmuskulis. Lielākoties nākas konstatēt, ka šī funkcija ir novājināta. Pēc tam pacients kopā ar speciālistu iemācās veikt speciālus vingrojumus, bet, ja muskulatūra ir ļoti vāja, ar aparātu iespējams stimulēt, raidīt impulsu konkrētam muskulim, lai tas sarautos. Taču tas nenozīmē, ka pacients tiks pieslēgts pie aparatūras un pats procedūras laikā varēs lasīt žurnālu, jo viņa vietā strādās ierīce un fizioterapeits! Pacientam aktīvi jāiesaistās un īpašie vingrojumi jāveic arī mājās. Ja nepieciešams, var iegādāties portatīvu aparātu lietošanai mājas apstākļos.

Parasti vingrinājumu komplekss jāpilda trīs mēnešus, lai gūtu rezultātu. Ja uzlabojuma nav, jāmeklē cits ārstēšanas variants, iespējams, operācija. Savukārt tiem, kuriem ir manāms progress, jārēķinās ar to, ka vingrinājumi būs jāveic visu mūžu.

Inkontinences ārstēšanai ārsts var izrakstīt noteiktus medikamentus. Tie parasti ir ļoti iedarbīgi, ja pacientam ir pāraktīva urīnpūšļa sindroms.

Ar injekciju vai skalpeli


Nolūkā atslābināt urīnpūšļa sieniņas muskulatūru var veikt botulotoksīna injekcijas – gan vīriešiem, gan sievietēm. Šo paņēmienu biežāk izmanto pacientiem ar pāraktīva urīnpūšļa simptomiem, ja iepriekš izmēģināti medikamenti, bet bez efekta. Injekcijas nereti veic arī neiroloģisku slimību slimniekiem, kuriem turklāt ir urīna nesaturēšana. Taču injekcijas nav panaceja – efekts nesaglabājas uz visu mūžu, jo botulotoksīns organismā noārdās. Iedarbība parasti ir no sešiem līdz deviņiem mēnešiem. Pēc tam toksīnu var ievadīt atkārtoti.

Ķirurģiskās ārstēšanas metodes ir efektīvas pacientiem ar anatomiskām problēmām un slodzes urīna nesaturēšanas gadījumā. Tās parasti izmanto, ja visi neķirurģiskie paņēmieni izrādījušies neiedarbīgi. Visbiežāk veic tā saucamās implantu operācijas: pacientei zem urīna izvadkanāla – vietā, kur atrodas dabīgais slēdzējmuskulis, – piešuj speciālu lentīti, kas nodrošina labāku kanāla slēgšanos. Savukārt vīriešiem visefektīvākā terapija slodzes urīna nesaturēšanas ārstēšanai ir mākslīgā sfinktera ievietošana. Tomēr jārēķinās, ka simtprocentīgu efektivitāti nesola neviena no metodēm.

! Sieviešu un vīriešu anatomiskās atšķirības nosaka to, ka dažādi ir arī urīna nesaturēšanas veidi: sievietēm biežāk ir jaukta tipa urīna nesaturēšana, savukārt vīriešiem 95 procentos gadījumu vainojams pāraktīvs urīnpūslis.

Urīna nesaturēšana, jo īpaši naktīs, nereti raksturīga arī bērniem. Parasti ar laiku tā pāriet, tomēr vecākiem vajadzētu aizvest mazo pie ārsta, lai pārliecinātos, vai inkontinences cēlonis nav kāds anatomisks vai funkcionāls defekts. Ja nopietnas kaites netiek atklātas, svarīgi, lai vecāki izprastu šo problēmu, nevis īgņotos un tiektos bērnu sodīt.

GIMENES ĀRSTS VAI UROLOGS?


Statistika liecina: pie ārsta vēršas tikai desmitā daļa no tiem, kurus nomoka urīna nesaturēšana. Taču noplūdes nav normāla parādība, ar ko būtu jāmēģina sadzīvot. Ja inkontinence sākusies, speciālie biksīšu ieliktnīši nav risinājums. Par problēmu noteikti jāpastāsta savam ģimenes ārstam vai jāvēršas uzreiz pie urologa. Jāizvēlas tas ārsts, kuram pacients uzticas un ar kuru ir vislabākais kontakts. Jo agrāk sāk ārstēšanu, jo labāk tā izdodas!

PACIENTU STĀSTI


Nelikos mierā un beidzot jūtos labi! 
Stāsta Anita:


“Man jau teju 20 gadus ir izkaisītā skleroze. Pašā slimības sākumā, kad jutos diezgan labi un slimība nelika par sevi īpaši manīt, daktere mēdza pajautāt, kā ir ar urīna saturēšanu. Tad pat iedomāties nespēju, ka arī mani šī problēma kādreiz piemeklēs, turklāt diezgan nopietni.

Viss sākās ar to, ka klepojot, šķaudot vai skrienot man izskrēja pa pilītei. Ārsts izrakstīja medikamentus, bet tie neko nelīdzēja. Ar laiku urīna nesaturēšana, tāpat kā slimība, sāka progresēt, un es arvien biežāk mēroju ceļu pie urologa. Vispirms man veica operāciju: zem urīn-
izvadkanāla ievietoja tādu kā tīkliņu, kam vajadzēja palīdzēt urīnu saturēt, bet izrādījās, ka arī tas īsti nebija risinājums. Visu laiku staigāju ar biksīšu ieliktnīšiem, bet brīžiem tie bija par mazu: ja laikus neaizgāju uz tualeti, gadījās, ka bikses slapjas. Visnepatīkamākā tāda situācija bija, esot darbā, tāpēc nelikos mierā un prasīju urologam, ko vēl var darīt. Man uztaisīja urodinamikas izmeklējumu, un ārsts secināja, ka nekāda pūšļa trenēšana man nepalīdzēs, tāpēc piedāvāja botulotoksīna injekcijas. Situācija uzlabojās, bet ne pilnībā – joprojām staigāju ar ieliktnīšiem.

Tad bija vēl viena operācija – vēl stin-
grāk pievilka ielikto tīkliņu, izdarīja pūšļa pacelšanu. Tā kā toreiz vēl darbojās botulotoksīns, situācija atrisinājās gandrīz par simt procentiem. Bet pagāja pusgads, toksīns zaudēja efektivitāti, un problēmas pamazām atsākās. Protams, atkal devos pie ārsta, un man atkārtoti veica urodinamikas izmeklējumu. Šoreiz urologs ieteica atkal pamēģināt medikamentus un trāpīja desmitniekā: kā par brīnumu, pateicoties zālēm, beidzot jūtos labi! Vairs nav reizi stundā jādodas uz tualeti, nezinot, vai pagūšu aizskriet, un nav jāceļas vairākkārt naktī, turklāt varu staigāt bez ieliktnīšiem.”

Ļoti negribas operāciju! Stāsta Jānis:


“63 gados man konstatēja prostatas audzēju un veica operācija – radikālu prostatektomiju. Jau visai drīz pēc operācijas ievēroju, ka klepojot vai šķaudot man apakšbikses paliek nedaudz slapjas. Ārsts paskaidroja, ka tā tas mēdzot būt, jo operācijas laikā man ne tikai izņemts priekšdziedzeris, bet arī urīnizvadkanāla iekšējais slēdzējmuskulis, – tagad urīna saturēšana notiekot tikai ar ārējā slēdzējmuskuļa palīdzību.

Sākumā biju izmisis, jo bieži nācās mainīt veļu. Nevarēju taču ost pēc urīna! Tad sieva ieteica ielikt biksēs pabiezāku lupatiņu – tas jau bija vismaz kaut kāds situācijas risinājums. Kad gāju vizītē pie urologa, izstāstīju viņam par šo problēmu. Man tika nozīmēti vairāki izmeklējumi un beigās pateica – var mēģināt trenēt starpenes muskulatūru. Ja tas nepalīdzēs, nāksies veikt vēl vienu operāciju. Aizgāju pāris reizes uz procedūru, kuras laikā man mēģināja iemācīt trenēt muskuļus, bet sapratu, ka esmu pārāk kūtrs, lai visu laiku par to atcerētos un vēl mājās veiktu vingrinājumus. Tagad esmu atradis citu izeju – ikdienā izmantoju ieliktnīšus. Ceru, ka problēma nekļūs nopietnāka un man nebūs jāveic urīnpūšļa operācija. Ļoti negribētos to darīt.”

Iesaku nekautrējoties runāt ar ārstu! Stāsta Inga:


“Kad pirms trīsarpus gadiem man dzima otrais bērns, radības bija straujas un pēc tām sākās urīna nesaturēšana. Tagad vairs negribas par to laiku pat atcerēties! Kādu laiku ar šo problēmu mēģināju sadzīvot, ikdienā izmantojot parastās mēnešreizēm domātās paketes, jo nekad jau nevarēja zināt, kurā brīdī šie sarežģījumi liks par sevi manīt. Bija dienas, kad pietika ar vienu ieliktnīti, bet reizēm vajadzēja pat divus, trīs. Ja biju mājās, bēda maza, bet kad kaut kur devos, stipri satraucos, vai no manis nesmakos pēc urīna. Tā bija tāda diskomforta sajūta, jo visu laiku biju pakļauta šai problēmai! Tad man ienāca prātā par to pastāstīt savai vecmātei, kurai es ļoti uzticos. Viņa ieteica ginekologu, kurš veic operācijas. Aizgāju pie daktera uz vienu konsultāciju, uztaisīju nepieciešamās analīzes… Nākamreiz mēs jau tikāmies pirms operācijas, kuras laikā dakteris man ielika tādu kā sietiņu, un problēma bija kā ar roku noņemta. Visām sievietēm, kas mokās ar urīna nesaturēšanu, gribu ieteikt nekautrēties, bet izrunāties ar ārstu un, ja nepieciešams, piekrist operācijai, lai varētu par šo ķibeli aizmirst.”

PIRMS DIAGNOZES – SARUNAS UN PĀRBAUDES


Pirms sākt ārstēt urīna noplūdes, ārstam noteikti jāizrunājas ar pacientu un jābūt pārliecinātam, ka tai nav tāda iemesla, ko iespējams novērst, lai nesaturēšana pazustu pati no sevis.

Jāveic urīna analīzes, lai noteiktu varbūtēju iekaisumu, kas var būt inkontinences cēlonis: tas rada pastiprinātu gļotādas kairinājumu, stimulējot receptorus, kas var veicināt pūšļa saraušanos.

Par nepieciešamiem ārsts var uzskatīt arī sonogrāfiskos izmeklējumus, dažos gadījumos – datortomogrāfiju, lai pārliecinātos, vai nav ļaundabīga audzēja vai nierakmeņu slimības, kas var veicināt biežāku gribēšanu apmeklēt tualeti, kā arī nesaturēšanu.

Vienīgais izmeklējums, ar kuru objektīvi var pierādīt urīna nesaturēšanu, ir urodinamika: ar speciālu aparatūru ārsts izvērtē urīnpūšļa, urīnizvadkanāla, slēdzējmuskuļa, starpenes muskulatūras (sievietēm) un priekšdziedzera (vīriešiem) funkcijas, kā arī nervu sistēmas darbību, kas regulē urinācijas ciklu.

Informatīva ir arī urinēšanas jeb mikcijas dienasgrāmata: pacients tiek lūgts pierak-
stīt, cikos viņš urinē un kāds ir šķidruma tilpums, jo tā var gūt priekšstatu par urīnpūšļa lielumu. Tāpat vēlams pierakstīt, kādās situācijās notiek urīna noplūde. Ārsts labprāt šajā dienasgrāmatā redzētu atspoguļojam arī izdzertā šķidruma daudzumu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+