Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. oktobris, 2012
Drukāt

Demogrāfija – neiespējamā misija?

Foto - LETAFoto - LETA

Savādi, ka mūsu valsts ilgtermiņa izdzīvošanas nepieciešamība – dzimstības veicināšana – var pārvērsties par politiskās cīņas lauku. Savādi tādēļ, ka nezinu nevienu politiķi, kurš būtu argumentējis, ka dzimstība mūsu tautai nav svarīga. Visi labi saprot, cik tas ir svarīgi.

 

 

Politiskie strīdi tātad nav par dzimstības veicināšanu, bet gan par to, kā vislabāk to no valdības puses veicināt un kur ņemt nepieciešamos finanšu līdzekļus.

Ja pēdējie četri krīzes gadi mums kaut ko ir mācījuši, tad tā ir izpratne, ka nevaram atļauties izdot vairāk naudas, nekā ieņemam. “Gāze grīdā” mums ir bijusi postoša politika. Sekojot Ministru prezidenta Valda Dombrovska izteicieniem par šo tēmu, ir skaidrs, ka viņš aizstāv pozīciju, ka lai nu kā, bet valdībai izdot vairāk naudas, nekā plānots, nav pareizais risinājums. Ja vēlamies vēl vairāk atbalstīt kādu jomu – dzimstību –, tad ir attiecīgi jāsamazina izdevumi citur. Šādam Dombrovska uzstādījumam piekrītu. Tomēr ir jāsaprot, kas būtu vislabākais dzimstības atbalsta veids.

Ir izveidojušies divi pretēji uzskati par demogrāfijas problēmu risināšanu. Daži uzskata, ka valdībai ir jāmaksā dažādi pabalsti, lai dzimstība pieaugtu. Ja valdība nemaksās, tad bērni nedzims. Citi uzskata, ka pabalsti nebūt nav labākais veids, kā veicināt dzimstību, minēdami Vācijas piemēru. Uzskatu, ka bez valsts atbalsta dzimstība pati par sevi nepieaugs, taču neuzskatu, ka sociālie pabalsti ir labākais un vienīgais risinājums.

Kā četru bērnu tēvs zinu, ka galvenās vecāku rūpes ir, kā varēs aprūpēt bērnu pēc tam, kad viņš būs nācis pasaulē. Kādam pirmos gadus ir jānodarbojas ar bērnu uzraudzīšanu un audzināšanu. Agrākos laikos, kad vairākums mūsu senču dzīvoja lauku sētās ar palielām saimēm, bērnus uzraudzīja mātes, vecāsmātes un tantes. Šodien, kad vairākums mūsu iedzīvotāju dzīvo pilsētā un retā ģimene var atļauties greznību ar tikai vienu maizes pelnītāju, bērnu aprūpe kļuvusi daudz sarežģītāka. Mājokļos pārsvarā dzīvo tikai vecāki ar bērniem bez vecvecākiem, tantēm un citiem radiem. Kā liecina statistikas dati, ļoti daudzās ģimenēs ir tikai viens no vecākiem – pārsvarā māte, kurai vienlaikus ir gan jānopelna maize, gan jāpieskata bērni, kuriem nav bērnudārzā vieta. Neiespējamā misija.

Lai mūsu tauta izdzīvotu, ir jāatrod veids, kā veicināt dzimstību par spīti aprūpes ziņā sarežģītam laikmetam.

Jau šodien pēc bērna piedzimšanas pirmo gadu tēvs vai māte saņem vecāku pabalstu jeb tā dēvēto māmiņalgu. Pieņemu, ka daudzas jaunās ģimenes uzskata, ka vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu vajadzētu palielināt. Taču nedomāju, ka tas vien problēmu atrisinātu.

Smagākā rūpe ir nodrošināt, ka, bērnam sasniedzot gada vecumu, māte vai tēvs varētu atgriezties darbā, bet joprojām būtu kāds, kas pilnu laiku bērnu uzraudzītu. Valstij ir svarīga (vecāku) darba produktivitāte, ģimenei ienākumi, bet bērnam (un vecākiem) ir svarīgi, ka bērns ir pieskatīts, kamēr vecāki strādā. Dažos gadījumos šeit nāk talkā vecvecāki jeb citi tuvi radi, kas var uzņemties bērna aprūpi. Taču tas mūsdienās ir drīzāk retums nekā norma. Pārējiem jāmeklē risinājums, sarūpējot bērnam aukli. Bet šeit jaunās ģimenes atduras pret lielo problēmu – kur ņemt naudu, lai atalgotu aukli? Daudzām jaunajām ģimenēm aukle izmaksā tik, cik viens no vecākiem nopelna, strādājot algotu darbu. Ne tās var atļauties pieņemt aukli, ne palikt mājās – nauda taču ir jāpelna.

Risinājums ir nodrošināta vieta visiem bērniem bērnudārzā no viena gada vecuma, lai vecāki varētu atgriezties darbā, bet joprojām būtu kāds, kas mazo bērniņu pieskata. Šāds risinājums, protams, radītu papildu izmaksas, bet – vai varam atļauties to nedarīt?

Alternatīva ir zināma – nākotnē neizbēgami būs vajadzība veicināt cittautiešu imigrāciju, lai valstī būtu darba rokas.

Vēl viens veids, kā valsts var veicināt dzimstību, ir ar nodokļu politikas starpniecību. Šobrīd valsts jau nodrošina nelielu neapliekamo minimumu vienam no vecākiem par katru aprūpē esošo bērnu. Paceļot to, valsts ne tikai dotu finanšu atslogu strādājošām ģimenēm, bet vienlaikus veicinātu ēnu ekonomikas samazināšanu. Manuprāt, kārtīgs neapliekamais minimums par katru aprūpē esošo bērnu no dzimšanas līdz pilngadības sasniegšanai būtu labākais ģimeņu atbalsta veids. Ja valsts atbalsts tiktu virzīts šādi, joprojām būtu jāatrisina, kā atbalstīt tās jaunās ģimenes, kur māte nav strādājusi algotu darbu, bet tēvs nav daļa ģimenes.

Mēs esam apzinīga tauta. Plānojot ģimenes pieaugumu, vairākums ģimeņu domā par to, kas bērnu ikdienā aprūpēs no gada vecuma līdz tiks sāktas skolas gaitas. Esmu pārliecināts, kamēr šis posms nebūs atrisināts, varam maksāt, kādus pabalstus vēlamies, – dzimstība nepieaugs. Nodrošinot visiem bērniem vietu bērnudārzā no viena gada vecuma, atrisinātu bērnu pieskatīšanu jaunajām ģimenēm. Ja papildus tam finansiāli ģimenes atbalstītu ar neapliekamā minimuma paaugstināšanu, valsts tiešā veidā veicinātu legālu nodarbinātību kā jebkuras ģimenes balstu.

Bērni nav greznība kā jauna automašīna vai dārgas rotaslietas. Ja nebūs bērnu, ne tikai izzudīs mūsu tauta, bet nebūs kas nākotnē strādā, maksā nodokļus un uztur visus pensionētos cilvēkus (tajā skaitā tos, kuriem pašiem nav bērnu). Mums nav citas iespējas, kā kopējiem spēkiem rast risinājumu un atbalstīt bērnu dzimstību. Protams, valdībai ir jārūpējas par vispārējās ekonomikas uzlabošanu. Taču tas vien situāciju kopumā neatrisinās – joprojām kādam bērni būs jāuzrauga.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+