Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
11. jūlijs, 2012
Drukāt

Demokrātija mērenā klimata joslā

Foto - LETAFoto - LETA

Kad aizveru acis un domās ar laika mašīnu pārceļos uz 2011. gada jūliju – ak, tas tik bija cīņā saucēju laiks! Kā varenā Lubāna ezera dienvidaustrumu dambis tajās dienās būtu gājis pušu un pāri visam ar stihijas spēku! Atlaistās Saeimas politiķi sēdēja kā uz oglēm.

 

 

Vecās savu laiku nokalpojušās “struktūras” grāva, jaunās salātzaļās un spēkpilnās partijas iemirdzējās un lēca kā auseklīši, saukdamas politiskajiem dinozauriem – taisās nost no ceļa! Buldozers sakopoja zirgspēkus un piedeva gāzi motora pēdējam rūcienam, un arī visi citi uzvedās kā elektrizēti vai ar terpentīnu apsmērēti. Kompromata smirdbumbu un dubļu bumbu artilēristi sviedēji bija uz izķeršanu! Nudie’, tas likās, kā gaismas spēki frontāli būtu cēlušies pēdējai kaujai ar sabiezējušo tumsu, un tā, visiem spēkiem pretī turēdamās, meklētu pretlīdzekli – brīnumieroci vismaz nobiedēt ausmu, ja ne laimīgi izglābties.

Bet, lūk, ir 2012. gada vasara, kareivīgie hormoni stājuši trakot, un Saeima stāv vaļā neatlaista. Vēlētājiem pavirši mēģina iestāstīt, ka Zaļo zemnieku, Vienotības, olšteiniešu un citas firmas ik rītu sagaida savus darbiniekus akurāt deviņos nulle nulle frakciju saimes istabās, taču visdrīzāk šie apmeklējumi ir pārāk bikli, un, kā raksta epitetus netaupoši rakstnieki ar tēlainu domāšanu, īstenībā viņu gaitas sedz noslēpumainības plīvurs. Tas taču ir tikai dabiski, ka vasarā dziļi iesakņojas riebums pret jebkādu garīgu darbu. Ne velti ekvatoriālas subtropu valstis nemitīga karstuma dēļ nav piemērotas ilgstošas intensīvas demokrātijas pastāvēšanai un tajās ir sistēmiskas anomālijas, turpretī parlamentāru valsts iekārtu nekas tā neveicina kā svaigs, vēsinošs gaiss, atspirdzinoša brīzīte un nomierinoša lietus lāšu bungāšana pa bleķa jumtu.

 

Loģiski, ka 30 grādu karstumā rosīgā, koncentrētā dzīve stājas un cilvēki meklē pēc pavēņa, atpūtas un ūdeņiem. Arī deputāts ir tikai cilvēks, un ir daudzi poētismi, ko latvieši dara īsajos, siltajos mēnešos – tvīkst ziedošā pļavā, reibst jasmīnu skurbumā un bauda vasaras medaino smaržu.

 

Šķiet, brīvlaisti arī vai visi valdības kritiķi, un pie datortaustiņu klabināšanas atstāti vien paši neatlaidīgākie un kodīgākie dīcēji dunduri, kuri nodarbojas ar zāģa vilkšanu un apnicīgu sīkšanu. Dombrovska kunga vadīto gaišo spēku radīto stabilitāti valstī viņi sauc par zvilnēšanu pašapmierinātībā un ekonomikas saspiešanu. Mūsu mundrā solī Eiropas valstu saimē viņi, ar aklumu sistie, saskata vilkšanos astē, dzīvi Sūnu ciemā pēc Velēnu sādžas domāšanas modeļa. Šādā čuguna liešanā ar antipātiju pret valdību noskaņotie zobu griezēji diemžēl paliek vieni ar savu dziļo negāciju. Arī viņiem laiks atpūsties. Pilsoņi skaidri redz, ka tas brīdis vairs nav tāls, kad cilvēku māju aukstumskapjos atkal atgriezīsies sviests un citas smalkas lietas. Drīz viņi būs ar rocību iekārtot savus mitekļus ar čehu mēbeļu garnitūrām un japāņu elektrotehniku. Viņi atļausies nomainīt veco, nodilušo drēbju kārtu pret jaunu, ko nav darījuši kopš trekno gadu perioda! Ja te kaut kas ir saspiests vai apspiests, tad tā ir nevis saimniecība, bet izčākstējusī tumšo spēku pretestība. Vēl jāpaveic dažas sīkas, nenozīmīgas represijas, un Dombrovska kungs varēs pabīdīt nostāk dzirkles, ar ko plucināja nobarojušos zostēviņus. Ja politisko dzīvi saviļņo tik vien, ka nieka valsts sekretāru vienā ministrijā nolaiž no kātiem, tas liecina par iedibināto mieru un kārtību, par to, ka valdība kontrolē situāciju, kā tas arī pienākas vienā mērenā klimata joslas pirmšķirīgā valstī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+