Juris Lorencs

Juris Lorencs: Demokrātija “nestrādā”, jo vēlētāji “muļķi”? 19

Vārds, kas aizvien biežāk tiek pieminēts masu medijos, – “populisms”. Tā vien šķiet, ka “populistu partijas” sākušas augt kā sēnes pēc lietus, tās bārsta “populistiskus solījumus”, bet vēlētāji “uzķeras uz populistu izmestā āķa”. Trampa uzvara Amerikā, “Brexit” balsojums Lielbritānijā, labējo un kreiso partiju panākumi daudzviet Eiropā – tās visas esot populisma izpausmes.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Bet varbūt klasiskās populisma definīcijas der tikai gadījumos, ja mums ir darīšana ar mazskaitlīgām sabiedrības grupām? Ja par populistiskām dēvētas idejas sāk atbalstīt ievērojama vai pat lielākā daļa tautas, visticamāk, tas vairs nav īsts populisms. Jo pretējā gadījumā ir jāatzīst, ka demokrātija “nestrādā”, jo vēlētāji “ir muļķi”. “Providus” domnīcas mājas lapā uzdūros apgalvojumam, ka “populistu mērķauditorija ir dzīves neveiksminieki, kas modernizācijas procesā ir kaut ko reāli zaudējuši”. Bet, ja modernizācijas (lasi – kārtējās reformas, nodokļu izmaiņu utt.) gaitā lielākā daļa cilvēku jūtas zaudētāji, varbūt šāda modernizācija vispār nav vajadzīga? Vēl precīzāk – tā vispār nav nekāda modernizācija.

Aizvadītajā ceturtdienā šo rindu autoram bija tas gods vērot Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centra organizēto publisku diskusiju “Populisma ētika: kā sarunāties ar tautu?”, kurā piedalījās vairāku Rīgas augstskolu mācību spēki, žurnālisti un pat kādas Saeimā nepārstāvētas partijas priekšsēdētājs. Auditorijas lielākā daļa bija studenti. Kā varēja lasīt diskusijas pieteikumā, tajā bija plānots apspriest tēmas “kas ir populisms”, “kāpēc notiek pakļaušanās populisma ietekmei” un “vai iespējama godīga komunikācija ar tautu”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Patiesībā tā bija vērtīga un izglītojoša saruna, kas gluži nemanot aizslīdēja līdz “tautas” un “elites” attiecību apspriešanai. It kā viss bija pareizi. Bet vārdiem piemīt milzīgs spēks, tie var spārnot, iedvesmot, glaimot, aizvainot, pat nogalināt. Vismaz man šķiet, ka viens no cilvēku “populistiskas” uzvedības cēloņiem slēpjas tieši šajos tik bieži vietā un nevietā lietotajos terminos – “tauta” un “elite”. Šodien daudzi televīzijas šovos jūsmo par “zvaigznēm” un glancēto žurnālu lappusēs mēģina izsekot viņu privātajai dzīvei. Zinot šo interesi, tām mēģina līdzināties arī daudzi politiķi. Bet novilkt robežu, kur “tautas” intereses piesaistīšana jau sāk pāraugt nepatikā pret “eliti”, ir grūti, praktiski neiespējami. Un politiķis, kurš ar glāzi rokās centīgi mēģina ielīst kadrā, zinot, ka fotogrāfs gatavo reportāžu “Sabiedrības elite piedalās jauna restorāna atklāšanā”, tieši šo fotogrāfiju dēļ vēlēšanās dabū mīnusiņus.

Diskusijā izkristalizējās doma, ka viena no visefektīvākajām “pretpopulisma potēm” varētu būt mediju patērētāju (tātad “tautas”) izglītošana. Jau skolēniem vajadzētu prast atšķirt “viltus ziņas” no “īstām”, “bezatbildīgu populismu” no “patiesas politikas” un tā tālāk. Vismaz man tas gan atgādina padomju laiku centienus ar “pareizu” politisko audzināšanu cilvēkiem aizmālēt acis cerībā, ka tie nepamanīs, piemēram, tukšos veikalu plauktus.

Ir jāatzīst – pasaulē parādījušās problēmas, uz kurām politiķiem nav atbilžu. Iemesli – vai nu viņi tās nemāk atrast, vai arī šīs atbildes neiekļaujas mums ierastās pasaules rāmjos. Pagaidām “elite” var neuztraukties, jo “populistu” politiskās uzvaras nozīmē vien jaunu risinājumu meklējumus pastāvošās politiskās un ekonomiskās sistēmas ietvaros. Jautājums – cik ilgi vēl “tauta” būs tik pacietīga?