Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Deportēto brālība 16


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Šā gada 24. augustā – nākamajā dienā pēc Molotova-Ribentropa pakta 78. gadskārtas, Latvijas Okupācijas muzeja telpās tika atklāta izstāde “Besarābieši gulagā”. To organizēja Moldovas Republikas vēstniecība Latvijā, un tā veltīta, kā teikts izstādes brošūrā, “staļinisko deportāciju upuru piemiņai”.

Te prasās izziņa: Besarābija ir, var teikt, vēsturisks novads starp divām upēm – Prutu un Dņestru, kas no 1918. līdz 1940. gadam atradās Rumānijas sastāvā. Šī novada iedzīvotāju vairākums bija moldāvi, kuri, “starp mums runājot”, ir identiski rumāņiem, un tas attiecas arī uz viņu valodu. Pirms holokausta Besarābijā mita arī visai prāva manu tautiešu kopiena. Cita starpā izstādes brošūrā teikts: “1941. gada jūnijā no Besarābijas tika deportētas 3470 “pretpadomju elementu” ģimenes (22 648 personas)”.

Atgādināsim, ka uz Molotova-Ribentropa slepeno protokolu pamata Padomju Savienība 1940. gada jūnijā gan okupēja Baltijas valstis, gan arī atņēma Rumānijai Besarābiju un – “pie reizes”, negaidīti – Bukovinas novada ziemeļu daļas teritoriju, kur mita daudz ukraiņu. Deportācijas no turienes notika 1941. gada jūnija vidū – faktiski gandrīz vienlaikus ar Baltijas valstīm. Tad sākas, kā mēdza teikt latviešu trimdinieki, “Golgātas ceļš”.

Deportācijas skāra ne tikai rumāņu, resp., moldāvu eliti, nacionāli apzinīgo inteliģenci, bet arī jūdu kopienas locekļus – aktīvos cionistus, rabīnus, turīgākos uzņēmējus un viņu ģimenes. Tajā pašā dienā deportēti tika arī “sociāli bīstamie elementi” no Bukovinas, īpaši no tās galvaspilsētas – Černovciem, kas pirms Pirmā pasaules kara bija viena no Austro-ungārijas impērijas pērlēm un saucās “Czernowitz”.

Šajā sakarā, manuprāt, ievērību pelnītu divas grāmatas. Viena 1996. gadā iznāca Vācija, Konstancā, “Hartung–Gorre” apgādā, un tās nosaukums ir “Dennoch Mensch geblieben” (“Tomēr palikām cilvēki”). To sarakstījusi 1923. gadā dzimusī Margita Bartfelde-Fellere. Otrā 1995. gadā iznāca Rīgā, apgādā “Preses nams”, tās nosaukums ir “Brokastis pusnaktī”, un to sarakstījis tāpat 1923. gadā dzimušais Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, nelaiķis Valentīns Jākobsons, kurš tāpat kā es mācījās Franču licejā un vecumdienās bija Astrīdes Ivaskas dzīvesbiedrs.

Nepazīdami cits citu, Margita Bartfelde-Fellere no Černovciem un Valentīns Jākobsons no Rīgas, kurus deportēja vienlaicīgi, Sibīrijā nokļuva purvainajā Vasjuganas upes ielejā. Ap-stākļi bija drausmīgi, un tā sagadījās, ka Margita deportēto vidū sastapa daudzus latviešus un Valentīns – daudzus žīdus no Černovciem. Un abi autori ar sirsnību apraksta citas etniskas izcelsmes deportētos.

Margitas brālis Sibīrijā apprecēja latvieti, un Valentīns veltījis vienu savas grāmatas nodaļu Evraimam (tā tekstā) Blūmam, kurš Černovcos bija zvērināts advokāts un pilsētas domes loceklis. Viņi kļuva labi draugi “Narimas dūksnainajā mūža mežā”.

Arī Besarābijas gadījumā liktenis saveda kopā dažādas tautības, ticības, uzskatu cilvēkus, un šis kopīgais staļinisma upuru liktenis tiem palīdzēja pārvarēt varbūtējus aizspriedumus.

LA.lv