Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. maijs, 2014
Drukāt

Depozīts ar bēdīgu likteni (3)

piltene_7

Izdevniecībā ”Zinātne” šopavasar klajā nākusī Tatjanas Bergas grāmata ”Piltenes depozīts. Naudas apgrozība Kurzemē 13. gadsimtā” ir stāsts par unikālu Latvijas senvēstures avotu, kurš varēja būt jebkura muzeja lepnums, taču diemžēl pētniecībai daļēji zudis.

Piltenes depozītu atrada 2012. gada rudenī, kādam Latvijā savās aprindās pazīstamam mantracim darbojoties ar metāldetektoru tīrumā pie Piltenes, privātā zemē. Monētas sākotnēji aiznesa atrādīšanai uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, kura darbiniekiem tās izdevies nofotografēt, daļu nosvērt un nomērīt. Taču muzejam nebija tādu līdzekļu, lai atradumu atpirktu. Tad mantracis, izmantojot Latvijas likumdošanas nepilnības un acīmredzot arī to, ka zemes īpašnieks nekādas pretenzijas neizvirzīja, pārdeva unikālo depozītu kādam turīgam kolekcionāram Igaunijā. Tālākais tā liktenis nav zināms, taču arheologi, pārzinot kolekcionāru vides īpatnības, pieļauj, ka Piltenē atrastais varētu būt notirgots tālāk pa daļām. Piemēram, interesentiem Vācijā vai Krievijā.

”Piltenes depozīts. Naudas apgrozība Kurzemē 13. gadsimtā” ir viens no Valsts pētījumu programmas ”Nacionālā identitāte” projektiem, iznācis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Piltenes novada pašvaldības atbalstu. Grāmatas autorei, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja numismātei, LU Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas darbiniecei, vēstures doktorei Tatjanai Bergai bija iespēja iepazīties ar depozītu, kamēr tas īsu brīdi atradās muzejā. T. Berga uzsver, ka uzskatījusi par savu pienākumu apstrādāt un publicēt visu viņai zināmo par atradumu, kurš Latvijas zinātniekiem gājis secen, jo tas var noderēt tālākā 13. gadsimta pētniecībā, analoģiju meklēšanā ar citiem atradumiem; ir svarīga liecība par monētu un stienīšu apgrozību Latvijas teritorijā 13. gadsimtā un vietējo monētu kalšanas sākumiem.

Runa ir par 88 monētām, 29 sacirstiem sudraba stienīšiem un diviem bronzas atsvariņiem, ko zeme slēpa tikai 10 – 20 cm dziļumā. Pie stienīšiem saglabājies vilnas virsdrēbju auduma gabaliņš liecināja, ka tie bijuši ietīti. Jāpiebilst, ka stienīši, kurus pēc vajadzības mēdza sacirst mazākos gabalos, bija apritē paralēli monētām arī 14. gadsimtā. Spriežot pēc monētu datējuma, tās slēptas 13. gadsimta 50. gados, pēc 1252. gada. Tātad depozīta guldītājs bijis krustakaru liecinieks Baltijā. Savas monētas tad jau bija sākušas kalt Rīga, Tallina un 1234. gadā dibinātā Kurzemes bīskapija, taču vietējo monētu kalšana vēl nenotika tādos apmēros, lai apmierinātu visas vajadzības. Apritē bija daudz Gotlandē un Vācijas zemēs kaltas naudas. Autore 95 grāmatas lappusēs izseko līdz līdzīgiem šo monētu agrākiem atradumiem Latvijā. Piltenes monētas redzamas aversā un reversā, ar aprakstu un datējumu. Ņemot vērā, ka atradums raisījis interesi arī ārpus Latvijas, grāmatai ir dublējošs teksts angļu valodā.

”Depozīta unikālo zinātnisko vērtību nevar pat salīdzināt ar tā vērtību naudā. Skumji, ka pēc ilgā ceļa, ko veikusi numismātikas zinātne no kolekcionēšanas līdz izpratnei par monētu depozītu nozīmīgumu, mēs pašreiz novērojam kritumu atpakaļ. Piltenes depozīta liktenis ir bēdīgs,” raksta doktore Berga. Tā arī palicis nezināms, kur tieši depozīts atrasts, kāds bijis monētu izvietojums. To arheologi noteikti būtu fiksējuši, jo arī tam var būt sava nozīme. Ņemot vērā, ka vēlāk pēc numismātes lūguma, vēlreiz rūpīgāk pārmeklējot atraduma vietu, tika atrastas vēl piecas monētas un divi stienīši, bet apkaimē – keramikas lauskas, jādomā, ka šajā vietā reiz atradusies kāda arheologiem nezināma kuršu dzīvesvieta.

Jāatgādina, ka Piltenes depozītu atklāja, vēl pirms 2013. gada 23. janvārī Latvijā stājās spēkā arheologu ilgi lūgtie grozījumi likumā ”Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas daļēji iegrožoja mantraču kustību un biznesu, nosakot, ka arheoloģiskās senlietas, vecākas par 17. gadsimtu (ieskaitot), pieder valstij.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Savādi, ka šis it kā pazīstamais dārgumu meklētājs devās tieši uz Kuģniecības muzeju. Visu cieņu muzejam, tomēr Ņemot vērā, ka atradums veikts Ventspils novadā un zinot, ka Ventspils muzejā jau ir cienījama monētu kolekcija, turklāt tur ir arī viens otrs naudīgs mecenāts, saprātīgi būtu bijis vērsties tur.

  2. Uz nabagmāju tādas lietas nav ko nest 😀

  3. Tagad par senlietām arheologi neuzzinās vispār, jo atnesot kautko uz muzeju tas var tikt atņemts.

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+