Egils Līcītis: Deputāti rullē! 1
Aprit gads, kopš darbojas mūsu pašrocīgi iebalsotā 12. Saeima. Jaunizveidotais centrālais smadzeņu resurss uzkrājis pieredzes kapitālu un mobilizējies ražīgam darbam, kad priekšā kārtējā lielā amatu pārkravāšanās. Pa šo laiku likumu ķencis kļuvis aizvien biezāks, un veseli 18 procenti pieaugušo auditorijas atzinuši parlamenta veikumu par labu. Ja ieskaitītu to bērnu balstiņas, kuri mīl cirku, Saeimas onkuļi un tantes smaidītu platāk.
Tomēr ir pietiekams skaits nīgru pilsoņu, kas liek parlamentāriem mīnusiņu, negribot atzīt nopelnus. Savukārt priekšsēdētāja Ināra skumja, ka nereti komunikācija viņas valstībā tik agresīva, ka klātesošie sajūtas nevis kā parastā pļāpātavā, bet kā nožogotā militārā zonā. Itin kā politiķi dzēruši ozverīnu, nevis dienišķo samogonku. Stingras vīrišķa rokas prezidijā trūkst! Ņurdoši vēlētāji vienmēr redz no šķība skatu leņķa, ka Saeima par maz iepriecina nobēdājušos un nenoglāsta slimos, un vispār nav nedz lielu sasniegumu, nedz arī lielu centienu. Vara esot deformējusi un aplipinājusi ar miegainību karstos tikumīgos jaunekļus, kuri pērnruden bija gatavi maksāt traku naudu, lai tikai tiktu simts gudro galvu sēdvietās.
Kā frakciju pārziņi vērtē, ka reizēm tiek pabrāķēti, kā pildīs dotos solījumus?
Mūsu mīļais Augustiņš palielās – visiem saimes ļaudīm nopirkām vienādu sinepju zaļu apģērbu, formas tērpus, un meičām papildus vēl brošas, lai redz, kas ir saimnieki dzimtajā zemē. Esam taisni kā miets sirsnībā un pieejamībā vienkāršam lauku cilvēkam.
“Vienotības” domubiedru terārijā šņāca no visiem kaktiem. Ššš, mēs radījām svarīgu bēgļu satiksmes artēriju uz Latviju. Ššš, lepojamies, ka ar tikumību mums nav nekāda sakara. Ššš, mēs strādājam valsts simtgadei. Āboltiņēni informēja, ka, piemērojoties jaunajam iedzīvotāju nacionālajam sastāvam, algošot daiļrades konsultantu, kam jāsacer stilīgas anekdotes vecmodīgo vietā. Vienā variantā tās sākas ar – satiekas latvietis, krievs, arābs, politkorektais partijas grupējums piedāvā alternatīvu – satiekas latvietis, latvijietis un afrolatvietis.
Reģionu apvienībā Mārtiņš pucēja kurpi un jau kāva zosi, bet atrada stundiņu divas, lai tik sīki un pamatīgi aprakstītu elli, ka tas neizklausījās pēc improvizācijas, bet likās, ka viņš pats tur labu laiku uzturējies. Ui, bija briesmīgi.
Sociķis Urbanovičs attrauca, ka “Saskaņa” būtu hvz kādi kreisie, ja nepildītu arodu būt par tirgus plača klaigātājiem, bet esot cemme, ka padarīto labējie nahrenizējuši. Tomēr Joņs dzirdējis balsis, ka viņam priekšā liela laime. Vai tik nebūšot jākravā mantas, var būt, ka nav aiz kalniem diena, kad prezidents uzaicina rēzeknieti uz Kremli.
Toties nacionālie elementi bija lustīgi – mēs atbalstījām mākslu un literatūru, un krievu radio.
Vispēdīgi, “No sirds Latvijai” frakcijas kambaris ir garīgā telpa, kur var notikt jebkas. Šoreiz aiz duravām dūca akordeona “Weltmeister” džīgas, un kapelmeistars Arvīds rāva vaļā uz pilnām plēšām “Ai juli follarā, lai dzīvo jaunība” un “Krambambuli”. Tas tak nevarēja būt kaķis maisā tumšā istabā, kas ņaudēja Ingunas iemīļotos gabalus.
