Latvijā
Vēsture

Desmit gadi kopš Vecrīgas nemieriem. Vai kaut kas tāds var atkārtoties?4


2009. gada 13. janvāra vakarā Vecrīgu satricināja jaunāko laiku Latvijas vēsturē nepieredzēti nemieri: saniknots pūlis apmētāja ar akmeņiem Saeimas namu un iesaistījās sadursmēs ar policistiem, tādējādi izpaužot savas dusmas par ekonomikas krīzi un neapmierinošo valdības darbu.
2009. gada 13. janvāra vakarā Vecrīgu satricināja jaunāko laiku Latvijas vēsturē nepieredzēti nemieri: saniknots pūlis apmētāja ar akmeņiem Saeimas namu un iesaistījās sadursmēs ar policistiem, tādējādi izpaužot savas dusmas par ekonomikas krīzi un neapmierinošo valdības darbu.
Foto: Evija Trifanova/LETA

2009. gada 13. janvāra vakarā Vecrīgu satricināja jaunāko laiku Latvijas vēsturē nepieredzēti nemieri: saniknots pūlis apmētāja ar akmeņiem Saeimas namu un iesaistījās sadursmēs ar policistiem, tādējādi izpaužot savas dusmas par ekonomikas krīzi un neapmierinošo valdības darbu.

Kopš šī notikuma pagājuši jau desmit gadi, taču vairākiem konflikta dalībniekiem vēl nekas nav beidzies.

Latvijas tauta 2009. gadu sagaidīja ļoti drūmā noskaņojumā, jo valstī plosījās ekonomikas krīze, valdība steigšus palielināja nodokļus un samazināja algas, bet vienlaikus milzīgas summas tika tērētas “Parex” bankas glābšanai.

Toreizējais premjers Ivars Godmanis savā Jaungada uzrunā aicināja latviešus mācīties no pingvīniem, kas iemanījušies pārciest bargo ziemu, saspiežoties cieši kopā.

Šis aicinājums gan nespēja mazināt sabiedrībā valdošās dusmas, kas ar katru dienu kļuva arvien lielākas. Opozīcijas politiķi ar Arti Pabriku un Aigaru Štokenbergu priekšgalā izmantoja izdevību, lai 13. janvāra vakarā aicinātu tautu uz mītiņu Doma laukumā.

Mītiņš, kura laikā vairākkārt izskanēja aicinājums atlaist Saeimu, aizritēja diezgan mierīgi, taču saspīlējums bija sakrājies tik liels, ka pietika ar nelielu dzirksteli, lai viss pāraugtu nekontrolētā vardarbībā.

Izgāza dusmas uz Saeimu

“Tauta tika uzkurināta, bet pasākumam nebija loģiska noslēguma. Brīdī, kad cilvēku emocijas ir sakāpinātas līdz maksimālai robežai, nevar vienkārši izslēgt mikrofonu un teikt: “Viss, pasākums beidzies, ejam mājās!” Tādēļ arī cilvēki devās pie Saeimas,” atceras Ansis Ataols Bērziņš, kurš kļuva par redzamāko nemieru dalībnieku un tikai nesen iznāca no cietuma, kur atsēdēja viņam piespriesto sodu par līdzdalību grautiņā.

Ansis uz mītiņu bija paņēmis līdzi bajānu, jo gatavojies dziesmotai revolūcijai. Taču vēlāk aizrāvies un pievienojies pūlim, kas izgāza savas dusmas uz Saeimas namu. Apsūdzībā bija teikts, ka Bērziņš pret Saeimu raidījis vismaz divas sniega pikas, pāris pudeļu un vairākus akmeņus.

Viņš gan uzskatīja, ka rīkojies situācijai atbilstoši.

“Saeimas ēkas apskādēšana atbilst latviešu tradicionālai izpratnei par ēkas līdzatbildību attiecībā uz saimnieka grēkiem. Ja ķekatniekus neielaiž mājā, viņi apskādē ēku.”

Valdis Zatlers, toreizējais Valsts prezidents, piekrīt, ka 13. janvāra nemierus nevar uztvert tikai kā huligānisma izpausmi. “Sabiedrībā bija sakrājusies neapmierinātība par valstī notiekošo. Mītiņa rīkotāji vēl uzkurināja cilvēkus, bet nepiedāvāja nekādus reālus priekš­likumus, lai visu varētu vērst uz labu. Šī negatīvā enerģija izlauzās kā vardarbība, Saeimas demolēšana.”

Viens no mītiņa rīkotājiem Artis Pabriks uzskata, ka pasākuma organizatori nevar uzņemties atbildību par to, kas notika pēc mītiņa beigām.

“Mēs nevarējām iedomāties, ka tautas sapulce varētu pāraugt vardarbībā, jo Latvijā nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Tas bija pārsteigums gan mītiņa rīkotājiem, gan policijai. Neviens nebija gatavs šādam iznākumam, jo Latvijā tas notika pirmoreiz.”

Ivars Godmanis gan atceras, ka jau iepriekšējā vakarā no Valsts policijas vadības saņēmis brīdinājumu, ka gaidāmas nepatikšanas. “Tobrīd bija jautājums, vai nevajadzētu uzstādīt barjeras, kas liegtu iespēju piekļūt Saeimai, tomēr tika pieņemts lēmums, ka tas nav vajadzīgs. Visnepatīkamākais bija tas, ka pūlis uzbruka policistiem, kas pildīja savus pienākumus.”

Izlaupīja veikalu

Sadursmēs tika ievainoti vairāki desmiti cilvēku, arī vairāki policisti. Grautiņa dalībnieki uzbruka policijas automašīnām, izdauzīja Saeimas logus, nodarīja zaudējumus arī citām ēkām, piemēram, izlaupīja un izdemolēja netālu esošo “Latvijas balzama” veikalu.

Policija aizturēja vairāk nekā 120 cilvēku, no kuriem ap 70 vēlāk stājās tiesas priekšā. Grautiņa dalībnieku sastāvs bija gana raibs: pārsvarā 20 līdz 35 gadus veci vīrieši, ne tikai no Rīgas, bet arī no Bauskas, Alūksnes un citām pilsētām. Divas trešdaļas bija latvieši, pārējie krievi, arī daži citu tautību pārstāvji.

Aptuveni trešdaļa jau agrāk nonākuši konfliktā ar likumu. Izglītības līmenis ļoti dažāds: sākot no piecām klasēm līdz pat maģistra grādam. Daļa grautiņa dalībnieku bija alkohola reibumā, jo jau pirms pasākuma bija paspējuši “iesildīties”.

Kā atceras politoloģe Ilze Ostrovska, kas todien bija uzaicināta uz interviju Latvijas Radio, arī viņai Doma laukumā izteikts piedāvājums iestiprināties ar kādu grādīgo dzērienu. Ostrovska bija pārsteigta, ka mītiņš tiek rīkots tumsā, jo parasti šādas protesta akcijas notiek dienas laikā.

Kad sākās nekārtības, policija centās savaldīt protestētājus, ņemot talkā stekus, asaru gāzi, arī gumijas lodes. Viena no tām izrādījās liktenīga rīdziniekam Edgaram Gorbaņam, kuram konflikta laikā tika izšauta acs. 16 gadus vecais pusaudzis tovakar, būdams alkohola reibumā, metis ar bruģakmeņiem pa Saeimas ēku un policijas specvienības “Alfa” darbiniekiem, spēris viņiem pa vairogiem. Par līdzdalību nemieros viņam vēlāk tika piespriests 22 dienu cietumsods.

Tvaika nolaišana

Krimināllikums par līdzdalību masu nekārtībās tolaik paredzēja brīvības atņemšanu no astoņiem līdz 15 gadiem, bet vēlāk šī likuma norma tika mainīta, samazinot iespējamo sodu. Krimināllikuma 225. pants nosaka, ka par masu nekārtību organizēšanu vai aktīvu piedalīšanos tajās iespējams sodīt ar trīs līdz 12 gadu cietumsodu.

Tomēr lielākā daļa notiesāto tika sodīta ar salīdzinoši maigākiem sodiem: piespiedu darbu vai nosacītu brīvības atņemšanu. Reālu cietumsodu saņēma galvenokārt tie, kas jau iepriekš bija sodīti par dažādiem noziegumiem. Zīmīgi, ka neviens tā arī nav sodīts par nemieru organizēšanu, jo izmeklētājiem neizdevās rast pierā­­­­dījumus versijai, ka vardarbība tika mērķtiecīgi veicināta.

Daļa masu nekārtībās apsūdzēto vēlāk apvienojās biedrībā “13. janvāris”, kuras vadītājs Andris Maziks pauda aizdomas, ka vardarbību toreiz izprovocēja tieši varas iestādes, lai sabiedrība kontrolētā veidā “nolaistu tvaiku”. Piemēram, Maziks bija pārsteigts, ka Saeimas logi jau nākamās dienas rītā atkal bija iestikloti.

“Es pats esmu strādājis ar logiem un durvīm, tādēļ zinu, ka tas nav tik vienkārši. Vajag noņemt izmērus, sagriezt stiklu. Bet te izskatījās, ka logi jau bija sagatavoti.”

Pēc viņa domām, Vecrīgas nemieri palīdzēja novērst uzmanību no nepopulāriem valdības lēmumiem, piemēram, “Parex bankas” glābšanas. “Tolaik es strādāju Īrijā, biju atbraucis tikai uz dažām dienām. Bet jau tad redzēju lielo nevienlīdzību, kas uzkurināja sabiedrības dusmas. Rīgas ielās varēja redzēt gan ubagus un bezpajumtniekus, gan dārgus limuzīnus,” stāsta Maziks.

Par līdzdalību masu nekārtībās tiesa viņam piesprieda 1000 latu naudassodu, bet Maziks norāda, ka Latvijā joprojām neviens nav tiesāts ne par “Parex” afēru, ne citām shēmām, kuru dēļ radušies simtiem miljonu lieli zaudējumi.

Sodīja pēc pilnas programmas

Lielākā daļa notiesāto samierinājās ar piespriesto sodu, taču daži centās to apstrīdēt. Viņu vidū bija arī Ansis Ataols Bērziņš, kurš joprojām ir pārliecināts, ka nav pastrādājis nekādu noziegumu. Tiesa viņam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz 20 mēnešiem, bet viņam bija jāreģistrējas Valsts probācijas dienestā, lai šis sods nepārvērstos par reālu cietumsodu.

Bērziņš uzstāja uz principu, ka nav nekāds noziedznieks, tādēļ negāja uz Probācijas dienestu, līdz tiesa nolēma viņu apcietināt un likt izciest reālu brīvības atņemšanu.

“Valdošā elite gribēja, lai mēs pēc tam pabučojam viņiem roku un atvainojamies par savu rīcību. Taču man šķita, ka tā būtu nodevība. Tiesas nostāja bija: “Ak tad tu gribi lekties, necieni valsts varu? Labi, mēs tevi sodīsim pēc pilnas programmas!” Tiesai būtu jāvērtē, vai cilvēks, kurš nav gribējis atzīmēties Probācijas dienestā, patiešām apdraud sabiedrības drošību. Taču nekas tāds nenotika,” uzskata Bērziņš.

“Daudziem vispār nav priekšstata, ko nozīmē nosacīts sods; cilvēkiem šķiet, ka tas vispār nav nekāds sods un notiesātais ir ticis cauri sveikā. Taču patiesībā šāds sods nozīmē, ka tiesa ir nolēmusi: šis cilvēks ir pelnījis sēdēt cietumā, bet mēs viņu pažēlosim un pagaidām ļausim palikt brīvībā. Es tam nepiekritu, jo uzskatīju, ka šajā gadījumā cietumsoda piespriešana nebija samērīga.”

Joprojām aiz restēm

To, ka nosacīts sods ļoti ātri var pārvērsties reālā cietumsodā, uz savas ādas izbaudījis arī Sergejs Oļševskis, kurš šobrīd, gandrīz desmit gadu pēc 13. janvāra notikumiem, atrodas ieslodzījumā, izcieš sodu Grīvas cietumā.

Oļševskim par līdzdalību Vecrīgas grautiņā bija piespriests 32 mēnešu nosacīts sods, bet astoņas dienas pirms pārbaudes termiņa beigām viņš tika aizturēts saistībā ar citu lietu. Oļševskis apgalvo, ka nav vainīgs, jo notiesāts uz nepamatotas liecības pamata.

“Biju aizdevis savu mašīnu draugam, bet izrādījās, ka viņš zadzis degvielu no benzīntankiem. Es par to neko nezināju, bet policija man neticēja. Draugs man vēlāk atzinās, ka izmeklētāji likuši visu vainu novelt uz mani,” vēsta Sergejs.

Draugam piespriests nosacīts sods, un viņš aizbēdzis uz ārzemēm, bet Sergejam nosacītais sods pārvērtās reālā brīvības atņemšanā. Gadu viņš jau ir nosēdējis, vēl divi palikuši.

“Tā nu kopš Vecrīgas notikumiem jau desmit gadi pagājuši, bet man nekas vēl nav beidzies,” secina Oļševskis.

Vēl raibāks liktenis bijis Ansim Bērziņam, kurš pēc konflikta ar Latvijas tiesu sistēmu devās emigrācijā, līdz 2017. gada pavasarī tika aizturēts Čehijā, kas piekrita viņu izdot Latvijai.

Pēc izdošanas Latvijai viņa advokāts un daudzi sabiedrībā pazīstami ļaudis vērsās pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, prasot apžēlošanu, taču Vējonis šo lūgumu noraidīja un pauda viedokli, ka Bērziņa nonākšana līdz cietumsodam ir “viņa paša roku darbs”.

Citās domās ir bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš stāsta, ka gadījumā, ja lēmums par apžēlošanu būtu jāpieņem viņam, noteikti būtu to atbalstījis.

“Ansis bija vienīgais, kuram bija drosme uzņemties atbildību par savu rīcību un paskaidrot, kādēļ viņš tā rīkojies. Manuprāt, šāda atklātība liecina par cilvēka godprātību. Es to gribētu salīdzināt ar šobrīd aktuālo čekas maisu lietu: vismazāk es ticu cilvēkiem, kuri apgalvo, ka neko nav darījuši, neko neatceras un tas viss esot tikai pārpratums.”

Politiski ieslodzītais

Bērziņš spriež, ka Latvijā kļuvis par politiski ieslodzīto. “Nebiju domājis, ka arī mūsdienu Latvijā kas tāds vēl ir iespējams.”

Saeimā pagājušogad tika ierosināts likumprojekts par 13. janvāra lietā iesaistīto amnestiju un atbrīvošanu no cietuma, bet Bērziņš savu termiņu atsēdēja līdz galam un tika atbrīvots novembra beigās. Tagad viņš plāno atgūt iekavēto, pievēršoties ģimenes dzīvei, mūzikai, darbam lauku saimniecībā un informācijas tehnoloģiju jomā.

Iespējams, kādu dienu varētu iesaistīties arī politikā, bet pagaidām par šo tēmu Bērziņš runā piesardzīgi. Viņš atceras, ka uzreiz pēc nemieriem jutis lielu atbalstu, nepazīstami cilvēki nākuši klāt, spieduši roku un teikuši: “Malacis!” Taču tagad Bērziņam šķiet, ka liela daļa sabiedrības ir sakūdīta pret viņu, jo tiek radīts priekšstats, ka viņš ir tikai pajoliņš, kurš saņēmis pēc nopelniem.

Pēc viņa domām, Latvijas sabiedrība no 13. janvāra notikumiem ir guvusi daudz lielāku labumu nekā salīdzinoši nelielie zaudējumi, kas tika nodarīti izsisto logu un izlauztā Vecrīgas bruģa veidā.

Neilgi pēc nemieriem krita Godmaņa valdība un pie varas nāca Valdis Dombrovskis, kura vadībā Latvija salīdzinoši veiksmīgi atguvās no krīzes. Bērziņš arīdzan uzskata, ka 13. janvāra notikumu atbalsis bija vērojamas 2011. gada vasarā, kad Valsts prezidents Valdis Zatlers bija spiests ieklausīties tautas domās un ierosināt Saeimas atlaišanu.

Jācīnās par savām tiesībām

Vienīgā reize, kad pēc 2009. gada 13. janvāra nemieriem Latvijā noticis kas līdzīgs, bija tā paša gada augustā, kad policijas specvienība izkliedēja protesta akciju Bauskā (vietējie iedzīvotāji bija bloķējuši tiltus, lai protestētu pret Bauskas slimnīcas slēgšanu).

Atšķirībā no Francijas, Grieķijas un citām zemēm, kur iedzīvotāji regulāri iziet ielās, lai protestētu pret netīkamiem valdības lēmumiem, latvieši uz šo problēmu risināšanas metodi raugās skeptiski.

“Mēs nekad nebūsim tādi kā francūži, jo latvieši ir zemnieku tauta, mēs esam daudz apdomīgāki,” uzskata Zatlers. Taču nevar izslēgt, ka gadījumā, ja Latviju piemeklēs jauna krīze, palielināsies pieprasījums arī pēc radikāliem konfliktu risināšanas paņēmieniem.

“Šobrīd mēs esam pat sliktākā situācijā, jo sabiedrībā palielinās neiecietība, politiskā retorika kļuvusi daudz niknāka. Tādēļ jābūt gataviem novērst šādas vardarbības izpausmes,” spriež Artis Pabriks.

Citās domās ir revolucionāri noskaņotais Ansis Ataols Bērziņš, kurš ir pārliecināts, ka tauta ar masu protestiem un iziešanu ielās drīkst ietekmēt varu.

“Ja valdošais slānis citādi nesaprot, tad viņus drīkst ietekmēt arī šādā veidā.”

Bērziņam piekrīt arī “13. janvāra” biedrības vadītājs Andris Maziks, kurš šo notikumu uzskata par vērtīgu pieredzi Latvijas sabiedrībai.

Saistītie raksti

“Latviešiem piemīt absolūta nespēja vienoties par kopējo lietu; to mēs šobrīd redzam arī valdības veidošanas procesā. Padomju Savienība savulaik gadu desmitiem ilgi mēģināja būvēt sociālismu, bet nekas nesanāca, savukārt Rietumeiropā tas ir izdevies. Rietumeiropas proletariāts ar cīņu ieguva tiesības baudīt normālu dzīves līmeni. Par savām tiesībām ir jācīnās. Nevar tikai sēdēt pie televizora un žēloties, cik viss ir slikti.”

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Par līdzdalību 2009. gada 13. janvāra masu nekārtībās tiesāti 73 cilvēki:

10 piespriesta reāla brīvības atņemšana (no četriem mēnešiem līdz 4,5 gadiem);

22 sodīti ar nosacītu brīvības atņemšanu;

32 piespriests piespiedu darbs;

4 uzlikts naudas sods;

5 apsūdzētie ir attaisnoti.

Avots: Tiesu informatīvā sistēma

LA.lv