Foto – Valdis Ilzēns

Desmit gadu bez Konstantīna Čakstes
 0

Pirms desmit gadiem pieminekļa celšana vācu okupācijas laika pretošanās kustības varonim Konstantīnam Čakstem bija viens no presē un sabiedrībā visbiežāk apspriestajiem politiskajiem tematiem. Ir pagājis pietiekams laiks, lai varētu izvērtēt, kas bija idejas neveiksmes pamatā. Iespējams, šobrīd latviešiem tāds monuments būtu vēl vajadzīgāks nekā toreiz.


Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Ja viss ritētu, kā iecerēts, kopš 2005. gada piemineklis Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem jau slietos Rīgas centrā. Doma par pieminekļa celšanu radās 2002. gadā, un publiski to pirmais pauda dzejnieks, toreiz Latvijas Pirmās partijas politiķis Jānis Peters. Ap ieceri “spietoja” daudz un dažādas Latvijas ekonomiskajā un politiskajā dzīvē pazīstamas personības, taču pamanāmākais bija advokāts Andris Grūtups, kuru var uzskatīt par galveno šā projekta virzītāju.

Kad tiekamies vienā no Rīgas kafejnīcām, gremdējoties atmiņās, Grūtupa kungs tagad stāsta, ka vispirms bijusi vēlme izvirzīt kaut ko pretsvaram tolaik aktuālajiem mēģinājumiem uzstādīt Rīgā Pētera I jātnieka figūru. Latviešu uzņēmēju un inteliģences aprindās spriests par nepieciešamību pēc piemiņas vietas latviešiem, kas pretojās okupācijas varām. Pašu Grūtupu iedvesmojis stāsts par latviešu robežsarga sievu Hermīni Puriņu, kas pretojusies sarkanarmiešiem iebrukuma laikā 1940. gada 15. jūnijā Masļenkos, bet Jānis Peters izvirzījis Konstantīnu Čaksti.

 

“Atsaucība liela”

CITI ŠOBRĪD LASA

Andris Grūtups atzīst, ka tolaik par K. Čaksti zinājis maz. Viņam un bijušajam Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim galvenais bijis tikt galā ar pieminekļa organizatorisko pusi: “Darbs, lai savāktu cilvēkus, kas ziedos, pieder man, bet viss, ko darīt tālāk ar savākto naudu, – Jānim Naglim. Aivars Stranga kā vēsturnieks uzņēmās izskaidrotāja pienākumus. Pārējie pildīja publikas lomu kā ievērojami cilvēki. Atsaucība bija ļoti liela.” Sponsoru vidū bijuši Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Viesturs Koziols, Adrians Dāvis, Valdis Lokenbahs, Guntis Indriksons, Mamerts Vaivads, Ēriks Masteiko, Gunārs Ķirsons, Raimonds Pauls, Andrejs Ēķis, Juris Savickis, Igors Skoks, Ivars Strautiņš, Atis Sausnītis. “Kompānija ļoti cienījama. Naudu mēs ātri savācām. Tajā brīdī man bija autoritāte un neviens man arī negribēja atteikt,” bilst A. Grūtups.

Sākotnēji institūciju un sabiedrības atbalsts šķita pietiekams. Savu principiālo “par” izteica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Ministru kabinets, Kultūras ministrija, Rīgas mērs Gundars Bojārs, Latvijas Universitāte, kuras mācībspēks K. Čakste reiz bija, un arī partija “Jaunais laiks”.

Bet jau 2002. gada beigās cēlās iebildes gan pret iniciatīvās grupas pieminekļa redzējumu – “bronzas skulptūra uz granīta postamenta”, gan uzstājīgo vēlmi pieminekli ļoti zīmīgā vietā. Proti, Brīvības bulvārī iepretim Ministru kabinetam – tur, kur agrāk stāvēja Vladimira Iļjiča Ļeņina masīvais tēls.

Sabiedrības viedoklis no labvēlīgi nei-trāla pamazām mainījās uz negatīvu. Debatēs par alternatīvu psiholoģiski nepieņemamajai “ļeņinekļa” vietai tika piedāvāts ievietot pieminekli dziļāk Brīvības bulvāra alejā posmā no Kalpaka bulvāra līdz Elizabetes ielai vai arī pārcelt uz Antonijas un Dzirnavu ielas stūri. Pieminekļa formas variantus tikmēr gaidīja no tēlniekiem. 2003. gadā izsludinātajā konkursā uzvarēja Ojāra Feldberga piedāvātā versija “Saule”. Taču izrādījās, ka ar saziedotajiem 187 tūkstošiem latu tai nepietiek. Nākamā izvēle krita uz Gļeba Panteļejeva piedāvāto metu – K. Čakstes figūra uz masīvas, slīpas akmens pamatnes. A. Grūtups neslēpj, ka šis mets viņam šķitis “parastāks” par O. Feldberga simbolisko versiju, tomēr O. Feldberga pieprasītais honorārs bijis pārāk augsts.

Reklāma
Reklāma

Bet tālāk sekoja nākamais šķērslis – 2004. gada 11. augustā un atkārtoti 6. oktobrī G. Panteļejeva metu pēc emocionālām diskusijām noraidīja Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome, kas uzskatīja, ka izvēlētais variants “mākslinieciski un arhitektoniski neatbilst šai sabiedriski nozīmīgajai vietai”. Nevēloties atteikties no iecerētās vietas, 2004. gada vēlā rudenī iniciatīvas grupa nonāca dilemmas priekšā: izsludināt nākamo, jau trešo konkursu, vai atteikties no projekta tālākas virzīšanas.

Advokāts Grūtups izvēlējās pēdējo: “Visam ir robežas. Sākās arī veselības problēmas. Pats nācu ar priekšlikumu pārtraukt. Tā tas viss arī beidzās.” Kas attiecās uz K. Čakstes piemiņas iemūžināšanai saziedoto naudu, tad, kā presē iepriekš pavēstījis J. Naglis, daļa saziedotās naudas tikusi atdota ziedotājiem, bet vairāki desmiti tūkstoši latu palikuši bankas kontā.

Vai nauda atrodas tur joprojām, neizdevās noskaidrot, jo to zinot tikai J. Naglis, kurš uz “LA” aicinājumiem sazināties neatsaucās.

 

Kas vainīgs?

Atskatoties pagātnē, A. Grūtups spriež, ka neveiksmes pamatā bijusi nenovīdība un skaudība. Daudz ko noteikusi cilvēku personiskā nostāja un latviešu nepatika pret bagātiem cilvēkiem, aizdomīgums pret jebkuru iniciatīvu no tādām aprindām: “Viens no pirmajiem jautājumiem mums bija: “Kur tik ātri esat savākuši naudu?” Man tas likās pilnīgi šķērsām!”

Vēsturniekam, LCP darbības pētniekam Uldim Neiburgam par projekta krahu ir cita versija:

“Ambīcijas bija pārāk lielas un izlīda kā īlens no maisa gan izpildījuma, gan vietas ziņā. Manuprāt, veids, kādā to toreiz darīja, padarīja ieceri neiespējamu jau pašā sākumā. Tā bija sabiedrībā pazīstamu, taču ar dažādu pagātni apveltītu, bagātu cilvēku iniciatīva, kas vairāk izskatījās pēc Konstantīna Čakstes izmantošanas savu personisko pozīciju stiprināšanai publiskajā telpā.”

Otra problēma, ka, izņemot dažus kampaņveidīgus “apgaismošanas” mēģinājumus TV un presē, K. Čakstes un LCP tēls sabiedrības vēsturiskajā atmiņā bija un joprojām ir neskaidrs. 2009. gadā vidusskolu 12. klašu audzēkņu vidū veiktais pētījums par vēstures zināšanām K. Čakstem izrādījās īsta katastrofa – 40% aptaujāto šķita, ka viņš bijis Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs; 20% – ka Latvijas ārlietu ministrs un tikai 20% viņa vārdu saistīja ar pretošanās kustību.

Daļu sabiedrības emocionāli atgrūdusi pieminekļa cēlāju stūrgalvīgā turēšanās tieši pie Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojuma, vietas, kas daudzu apziņā bija apgānīta, nolādēta. Pēc K. Čakstes pieminekļa idejas īstenošanas izgāšanās izskanēja doma, ka šajā vietā kaut ko fundamentālu varēs likt tad, kad pienāks “gudrāki laiki”. “Tādi vēl nav pienākuši,” sarunā teic A. Grūtups, vienlaikus noraidot tēzi par izvēlētās vietas nepiemērotību: “Tur vienīgi nav labas pieejamības, taču pārredzamība ir izcila. Kāda nozīme, kas tur stāvējis? Tā ir latviešu zeme. Te jau ir tik daudz šaušanu un represiju gājis pāri, ka mēs nekur nevarētu ne kartupeļus audzēt, ne mājas būvēt. Tad jau arī Filharmonijai jāvācas ārā, jo tās pagrabos cilvēkus mocīja! Tā ir demagoģija.”

 

Kā “pacelt” ideju?

Doma par pieminekli tomēr nav mirusi. Pagājušajā gadā par idejas atdzīvināšanu atkārtoti ierunājās Nacionālās apvienības (NA) politiķi Saeimā. Tagad NA frakcijas vadītājs Einārs Cilinskis ar dažām atrunām tādu pozīciju apstiprināja: “Pašlaik, augstākais, mēs būtu spējīgi uz piemiņas plāksni Latvijas Centrālajai padomei. Kaut kas vairāk nav mūsu spēkos finansiāli. Lai ideju paceltu, vajag plašāku līdzdalību. Saviem spēkiem vien nevaram. Bet pieminekļa svarīgums, manuprāt, tikai pieaug, jo latviešiem vajag ko vienojošu.”

“Teorētiski piekrītu, ka piemineklis ir vajadzīgs. Turklāt Rīgas centrā, nevis kaut kur. Ar K. Čakstes ideju tomēr ir par maz, jo viņa vadītā bija šaura inteliģentu kustība, kas nepārauga masveidīgā,” spriež A. Grūtups.

Vēsturnieks U. Neiburgs ir līdzīgās domās: “Tādu pozitīvu pieminekļu mums trūkst. Mums ir piemineklis valsts izveidošanai – Brīvības piemineklis, mums ir pieminekļi ciešanām, taču būtu svarīgi saprast, kā vienojošā, saprotamā vēstījumā pozitīvi parādīt tautas pretestību un izturību. Lai tur būtu gan Ludvigs Bolšteins, gan 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvji. Latvijas valstiskuma ideju, kaut vai tikai savās sirdīs, nesa arī leģionāri, arī nacionālie partizāni. Svarīgi uzsvērt, ka esam ne tikai deportēti, represēti, bet arī uzturējuši un saglabājuši brīvības alkas. Diskusijā sabiedrībā būtu jāapzina, kas ir mūsu varoņi un tēli šajā ziņā.” Pieminekli pelnījusi pretošanās kustība kopumā, un K. Čakstes tēls varētu būt tikai “viens no” šajā ainā.

Jautāts, kurš mūsdienās varētu uzņemties tādu darbu, turklāt tā, lai neatkārtotos iepriekšējais scenārijs, A. Grūtups uzsver, ka viņš to uzņemties vairs ne spēj, ne var. Neesot arī vairs intereses:

“Skaidrs, ka tiem jābūt cilvēkiem ar morālo autoritāti un bez naudas tur nekas nav darāms. Saziedot to nevar. Saziedot var pāris tūkstošus. Bet, tiklīdz parādīsies kādi Latvijas saimnieciskie darbinieki, tā atkal kādam kaut kas nebūs labi. Demokrātijas apstākļos latvieši laikam nespēj ne par ko vienoties.”

E. Cilinskis pieļauj, ka sabiedrībai par pieminekļa ideju varētu atgādināt 17. martā – dienā, kurā 1944. gadā K. Čakstes vadītā LCP sagatavoja savu slaveno memorandu, aicinot atjaunot Latvijas suverenitāti. Tas gan nenozīmējot mēģinājumu aizēnot 16. martu – Leģionāru piemiņas dienu.

 

Īsi par Konstantīnu Čaksti (1901 – 1945)

Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls, diplomēts jurists Konstantīns Čakste un viņa domubiedri vācu okupācijas apstākļos izveidoja pretošanās organizāciju, Latvijas Centrālo padomi (LCP), kas 1944. gadā ar īpašu memorandu vērsās pie Rietumu sabiedroto valstu vadītājiem ar aicinājumu atbalstīt demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu. Dokumentu, kuru bija parakstījuši 190 ievērojami Latvijas sabiedriskie un kultūras darbinieki, ar laivu Gotlandē nogādāja Leonīds Siliņš. Tālāk memorands nonāca pie Latvijas vēstniekiem Stokholmā, Londonā un Vašingtonā izplatīšanai. K. Čakste bija LCP priekšsēdētājs kopš 1943. gada 13. augusta.

Organizācijas mērķis bija Latvijas valstiskuma atjaunošana, taču 1944. gada 29. aprīlī K. Čaksti arestēja gestapo un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. Sagrāvi piedzīvoja arī pati LCP, kuras militārais spārns bija “kurelieši”. Konstantīns Čakste gāja bojā 1945. gada 21. februārī, ieslodzīto “nāves maršā” no Štuthofas uz Lauenburgas koncentrācijas nometni.