Deviņas izcilas Oļega Tabakova lomas un astoņi spilgti citāti 2
“Ja ne aktiera darbs, būtu kļuvis par bandītu,” mēdza jokot aktieris Oļegs Tabakovs. Katrā jokā ir daļa patiesības, arī šajā: māte dēlu savulaik aizveda uz šaha pulciņu, vēlēdamās pasargāt no sliktas kompānijas, kurā pusaudzis bija iepinies. Bet tur puisi pamanīja dramatiskā pulciņa vadītāja. Oļegs Tabakovs kļuva par vienu no ražīgākajiem krievu teātra un kino aktieriem, kā arī par izcilu režisoru. Jāsaka gan, – starp vairāk nekā 200 aktierdarbiem ir maz galveno lomu, taču Oļega Tabakova otrā plāna varoņi palikuši prātā gandrīz katrā filmā, kurā viņš piedalījies.
Lūk, dažas izcilā aktiera lomas, kuras palikušas skatītāju sirdīs.
“Dažas dienas Oblomova dzīvē”, režisors Ņikita Mihalkovs.
Šajā filmā Oļegs Tabakovs nospēlēja visslinkāko un apātiskāko krievu literatūras varoni – Iļju Oblomovu. Visi viņu cenšas iekustināt, arī bērnības draugs – dzīvespriecīgais Andrejs Štolcs. Taču, ja pat mīlestība ir bezspēcīga, kādas cerības draudzībai…
“Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, režisore Tatjana Lioznova.
Šajā seriālā Oļegs Tabakovs tēloja Štirlica priekšnieku Valteru Šellenbergu, ar kura palīdzību slavenajam spiegam visbiežāk izdodas izkļūt no bīstamām situācijām. Tabakovs izrādījās tik neiedomājami līdzīgs īstajam Šellenbergam, ka režisors vēlāk stāstīja – pēc filmas saņēmis vēstuli no Šellenberga krustmeitas, kura pateikusies par iespēju “vēlreiz paskatīties uz tēvoci Valteru”.
“D’Artanjans un trīs musketieri”, režisors Georgijs Jungvalds-Hilkevičs.
Filmā par drosmīgajiem musketieriem Oļegs Tabakovs tēloja bailīgo un uzpūtīgo karali Luiju XIII. Šķiet, neko daudz vairāk arī nevajag piebilst, viņš bija izcils savā tēlojumā.
“Maskava asarām netic”, režisors Vladimirs Meņšovs.
Oļegs Tabakovs šajā filmā redzams pat ne otrā, bet trešā plāna lomā, viņš atveido Katrīnas precēto mīļāko. Pašpārliecināts un pievilcīgs vīrietis, kurš vienā mirklī kļūst par nožēlojamu, bailīgu kājslauķi, – atbaidošs skats un lielisks aktiera veikums!
“Ardievu, Mērija Popinsa!”, režisors Leonīds Kvinhidze.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir notēlot pretējā dzimuma varoni. Oļegs Tabakovs ar to tika galā spīdoši! Nejaukā mis Endrjū, Benksa kunga guvernante, izrādījās patiešām stingra un cieta dāma.
“Ceturtdienā pēc lietus”, režisors Mihails Juzovskis.
Oļegs Tabakovs nospēlēja visapburošāko un apaļīgāko Kaščeju Nemirstīgo visā krievu kino vēsturē. Sārts, dzīvespriecīgs, pašmīlīgs un pilnīgi bez sirdsapziņas – izcils aktierdarbs!
“Cilvēks no Kapucīnu bulvāra”, režisore Alla Surikova
Kinofilmā par kino Oļegs Tabakovs atveidoja bāra īpašnieku Hariju Makjū, kurš sākumā labprāt izīrē savas telpas kinoseansiem, taču, tā kā Džonijs Fests piekrīt pārdot biļetes tikai par viszemākajām cenām, saprot, ka izputēs. Turklāt vēl bāra apmeklētājiem mainījusies gaume, un viņi alkohola vietā pieprasa pienu… Harijs saprot, ka vienīgais glābiņš ir tikt vaļā no ideālistiskā Festa.
“Mēs no Skābpiena ciema”, režisors Vladimirs Popovs.
Pasaules izcilākie aktieri priecājas, kad viņiem ir iespēja ierunāt animācijas filmu tēlus. Oļegs Tabakovs izcili iejutās pašapmierinātā, visu par visiem labāk zinošā runča Matroskina lomā.
“Prezidents un viņa mazmeitiņa”, režisors Tigrans Keosjans.
Vai nu tā bija domāts, vai tikai sagadīšanās, taču Oļegs Tabakovs savā prezidenta lomā bija ļoti līdzīgs tābrīža Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam. Aizkustinošajā stāstā par samainīto mazo meitenīti un viņas mīlošo vecmāmiņu jūtams milzīgs cilvēcības potenciāls. Diezin vai varētu šādu filmu uzņemt pašreizējā Krievijas prezidenta valdīšanas apstākļos…
…un astoņi spilgti citāti…
Svarīgs ieradums ir prasme pateikt “paldies”.
Māksla – tas ir nevis “kas”, bet gan “kā”.
Katram amatam ir savi noslēpumi, un nepieciešams talants.
Nevajag baidīties būt dumjam, smieklīgam, neveiklam. Cilvēks ir tā iekārtots, ka daudz interesanta visbiežāk paliek aiz mūsu uzmanības loka. Mēs skaram tikai virsslāni.
Lai kāptu pāri citiem cilvēkiem, jābūt īpašām nosliecēm.
Jo ātrāk cilvēks beidz liekuļot un uzdot vēlamo par esošo, jo labāk viņam pašam.
Es vispār esmu buldozers. Ir cilvēki “Lexus”, “Chevrolet”, “Ferrari”, bet es esmu buldozers. Tā ka nekad neesmu nobraucis no ceļa, izvairījies un novēlis kaut ko uz citiem.
Laiks, kad kādam par mums vajadzēja parūpēties, ir neatgriezeniski aizgājis. Ne pret kādu padomju lēcu virumu, ne pret kādu sociālistisku vecuma nodrošinājumu nemainīšu to brīvību, kuru esmu ieguvis.
