Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. augusts, 2016
Drukāt

Džemma Skulme. Dialogs ar laiku un skatītāju Jelgavas muzejā

Foto-Māris BrancisFoto-Māris Brancis

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 4. septembrim apskatāma Džemmas Skulmes gleznu izstāde “Dialogi”.

Šī ir otrā mākslinieces darbu skate pilsētā pie Liel­upes, pirmā notika Sv. Trīsvienības baznīcas tornī 2013. gadā. Muzeja telpas ir lielas, tādēļ jaunā izstāde ir krietni plašāka par iepriekšējo. Tās kuratore ir bijusī jelgavniece Inga Šteimane, sadarbojoties ar fondu “Mākslai vajag telpu”. Viņa Academia Petrina, kā mums vienmēr ir šķitis, lielo un balto zāli ir pārvērtusi līdz nepazīšanai. Ieejot muzeja mainīgo izstāžu telpā, liekas, ka esi apmaldījies – nekā vairs no tās bijušā plašuma, gaišuma, viss ir teju vai kabatas lielumā. Kāpēc?

Protams, Džemmas Skulmes darbi lielākoties ir liela formāta, dažos gados gan ir gleznots uz pavisam maziem, bet bieziem dēļiem, taču to skaits ir visai neliels. Kuratore nav baidījusies sakārtot gleznu pie gleznas, tā sakot, plecu pie pleca, neatstājot nevienu brīvu laukumu acu un domas atpūtai, lai sagatavotos jaunam iespaidam citā darbā. Izmantots vai katrs sienas un vairoga kvadrātcentimetrs. Turklāt gleznas sakārtas viena virs otras divos, dažviet pat trīs stāvos. Vairogi telpā izvietoti tā, ka šur tur nav atkāpes, lai apskatītu lielāku gleznojumu no prāvāka attāluma.

Pārpilnības vai pārbagātības iespaidu pastiprina Džemmas Skulmes darbu izteiktā krāsainība. Tajos nav krāsu mierīgas līdzāspastāvēšanas, harmonijas. Krāsas ir ārkārtīgi aktīvas, urdošas, kontrastainas. Tās neļauj atdusēties, mierīgi apcerēt, gluži otrādi – pieprasa iekšēju un ārēju rosību, aicina pat uz līdzdarbošanos. Tāpēc šķiet, ka muzeja zāle ņirb kustībā, tajā virpuļo neredzamas strāvas. Arī gleznu monumentālais raksturs, kārtojot lielos, košos laukumos, pieprasa plašāku garīgo telpu.

Izstādē “Dialogi” kuratore ļauj ieskatīties Džemmas Skulmes daiļradē no agrīnas jaunības līdz pat šīgada svaigākiem gleznojumiem. Daudziem būs pārsteigums acīmredzot pēc Mākslas akadēmijas beigšanas mākslinieces gleznotā “Klusā daba ar kallām”, kas atgādina gan par Oto Skulmes, gan Ģederta Eliasa iespaidu, cenšoties sekot tradicionālās tonālās glezniecības tradīcijām. Tikpat liels atklājums skatītājiem būs 1956. gadā tapušais “Dubultportrets”, patiesībā – pašportrets ar Ojāru Ābolu. Tas nekad nav rādīts atklātībā, tikai kuratore, gatavojot Daugavpils izstādi, to atrada nepamanītu. Glezna pārsteidz ar pelēcīgi maigajām krāsām, ar visai neparasto kompozīciju, ar portreta atklāsmes dziļumu. Pelēkā toņa dēļ šis darbs sasaucas ar 60. gadu beigās radīto “Pie galda”, kurā autore toņu izvēlē bijusi ļoti skopa, taču pierāda savu meistarību.

Izstādes veidotāja nav bijusies izstādīt gan tādus figurālus darbus kā “Vasara” (1959), kurā sapulcināts krietns skaits siena grābēju, veidojot no grābekļiem visai sarežģītus ritmus, un it kā tik padomisko “No armijas uz rūpnīcu”(1960. – 1964.). Iespējams, tas nepieciešams, lai atklātu, cik garš ceļš gleznotājai bija jānoiet, lai nonāktu pie daiļrades centrālās tēmas, ar ko viņa ieguva tautas simpātijas un uzticību, – tautas sakņu – pagātnes – lielās nozīmes akcentēšanas mūsdienu cilvēka nacionālās savdabības saglabāšanā. Īpaši būtiski tas bija stagnatīvajos Brežņeva laikos, kad centās izdzēst katras tautas savdabību, ar nodomu iznīcināt to un saplūdināt ar “lielo brāļu tautu” – krieviem. Šis nacionālais disidentisms un atļaušanās bija tik svētīga tai daļai cilvēku, kuri bija gatavi padoties padomju griezīgajam spiedienam. Pirmā bezdelīga šajā virzienā bija, piemēram, nelielais gleznojums “Abrene” (1965), kas paredzēja tēmas risinājuma iespējas un nākotni. 70. gadi atnāca ar spāņu glezniecības iespiešanos Džemmas Skulmes daiļradē. Sākās dialogs ar Velaskesu, ar pasaules kultūru, kas turpinās līdz šodienai.

Dialogs ir arīdzan izstādes centrālā tēma. Tas noteicis ekspozīcijas veidošanas principus – 70. – 80. gadu darbi ir dialogā ar 90. gadu vai pat 21. gs. veikumu. 50. gadu siena grābējas apskauj mākslinieces pēdējos gadu desmitos gleznotās bērnu dienu atskaņu princeses. Ekspozīcijā tik svešāds liekas darbs “Atbūtne” (1976), kas paredz šodienas situāciju, nonāk dialogā ar mūsdienām.

Neraugoties uz cienījamo vecumu, Džemma Skulme, cik vien ir spēka, joprojām strādā – glezno. Gleznošana ir viņas klātbūtnes apliecinājums, dialogs ar šo visai sarežģīto laiku. Līdz ar to Jelgavā skatāmi divi paši jaunākie, tikai šogad tapušie darbi, kam nav doti nosaukumi. Varbūt tādēļ, ka tie ir ārkārtīgi personīgi, dziļi sevi izsakoši, vārdos neformulējami, bet patiesi. Lai tas ir katra skatītāja dialogs ar gleznotāju!

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+