Uldis Šmits: Junkera vadītajai Eiropas Komisijai no pārmetumiem neizbēgt 0
Kā sacījis Karels Čapeks, “Eiropas Radītājs darījis to mazu un pat sašķēlis sīkās daļās, lai mūsu sirds varētu rast prieku nevis lielumā, bet daudzveidībā”. Savā ziņā šo daudzveidību iemieso arī Eiropas Komisija, pieturēdamās pie principa iedalīt pa portfelim katrai Eiropas Savienības dalībvalstij. Taču eiropiešu prātos EK drīzāk saistās ar gluži pretējo, proti, pārmērīgiem centieniem visu reglamentēt, un viņiem nesagādā prieku jaukšanās sīkumos un nespēja tikt galā ar smagām problēmām.
Eiropas Komisija tātad simbolizē “Briseles birokrātiju”, lai gan patiesībā nodarbina mazāk ierēdņu nekā, sacīsim, Parīzes vai Vīnes pašvaldība, tomēr atšķirībā no vietējiem birokrātiem, ar kuriem iznāk saskarties ikdienā, Briselē sēdošie ir abstrakcija. Līdz galam neizprotama un svešādas terminoloģijas iežogota, ko var attiecināt arī uz ES kopumā. Eiropas Savienības “Oficiālā Vēstneša” drukātā versija – sējumi, kuros apkopoti ES tiesību akti un iestāžu oficiālie dokumenti, jau pirms gadiem desmit esot svēruši vairāk par tonnu, un vienīgi mūsdienu varenās tehnoloģijas, kas dod iespēju visu šo nepārtraukti papildināto informāciju ietvert nepārtraukti papildinātajā vēstneša elektroniskajā izdevumā, glābj milzīgu daudzuma papīra. Eiropas Komisija nosacīti dēvējama par ES valdību un vienlaikus tiesību aktu ražotāju un to ievērošanas uzraugu. Attaisnojumam kalpo tas, ka ES ir sarežģītākā jebkad pastāvējusī pārnacionālā organizācija, un pagaidām neviens nav izgudrojis citu vai labāku tās darbības modeli. Tādējādi “Brisele”, respektīvi, EK, noder arī kā grēkāzis, uz kuru valdības noveļ savas neveiksmes. Tomēr nešaubīsimies – Eiropa ir tāda, kādu to savos kompromisos rada vai pamet novārtā paši Eiropas un pirmām kārtām Eiropas lielvalstu (pēdējos gados pārsvarā Vācijas) politiķi. Bet viņi nav neietekmējami.
Iepriekš minētie pārmetumi neies secen arī jaunajai Žana Kloda Junkera vadītajai Eiropas Komisijai, kurai jāstājas pie darba novembrī un arī jābūt gatavai politisku un ekonomisku satricinājumu radītām pārmaiņām. Un varbūt jāatceras Žana Monē doma, “ka Eiropa veidojas tieši krīzes brīžos”. Savukārt Baltijas valstis vairs nepavisam nevarēs sacīt, ka tā tiek veidota bez mums. Baltiešiem ir visas iespējas pašapliecināties ES samitos un ministru sanāksmēs, tajā skaitā eiro grupā, ar nosacījumu, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas trīs balsis izskan saskaņoti. Austrumeiropas politiskais svars, galvenokārt pateicoties Polijai, ir pieaudzis, un tas atspoguļojas ne vien Donalda Tuska izraudzīšanā Eiropadomes prezidenta amatam, bet arī EK jaunajā sastāvā. Valdis Dombrovskis un Andruss Ansips ieguvuši EK viceprezidentu pilnvaras, un Vītenis Andrjukaitis uzņemas ļoti svarīgo veselības un pārtikas drošības komisāra amatu, kura dēļ, iespējams, ātri vien nonāks ģenētiski modificētas pārtikas un ķīmiski apstrādātas gaļas izplatīšanā ieinteresētā biznesa lobiju aplenkumā (kuri aktivizējas sakarā ar ES un ASV brīvās tirdzniecības līguma sarunām). Viņiem, protams, jāstrādā eiropiešu kopējās interesēs, taču prese un sabiedriskā doma, apcerot amatpersonu darbus vai neizdarības, patur prātā arī valstis, kas attiecīgos komisārus izvirzījušas. To pavisam noteikti pieredzēs eiro un sociālā dialoga jautājumos atbildīgais EK viceprezidents Dombrovskis, kura amata nosaukumā ir “dialogs”. Eiropas politiķiem ar pilsoņu uzrunāšanu pēdējā laikā nav veicies, un Latvijā politiķi to laikam vienkārši neprot. Bet turpmākais lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai iemācīsies.
