Didzis Bērziņš: Ļausim leģionāriem pieminēt traģisko pagātni 25
Autors: Didzis Bērziņš, Latvijas Universitātes pētnieks
Jau vairākas nedēļas pirms paša notikuma Latvijas mediju vidē vērojamās diskusijas liecina, ka tuvojas 16. marts – notikums, kurš spilgti apliecina tēzi, ka pagātnes izpratnes tiek veidotas un pārveidotas mūsdienu publiskajā telpā. Šā gada piemiņas pasākumam acīmredzami tikusi un tiks veltīta īpaša vērība. Par to liecina kā daudzie un tostarp krasi atšķirīgie viedokļi Latvijas medijos, tā arī politiskās norises – gan Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē, gan militārais konflikts Ukrainā.
Arī iepriekšējo gadu mediju monitorings liecina, ka pasākuma atainojums dažādos plašsaziņas līdzekļos ir bijis saistīts ar politiskām aktualitātēm – īpašu rezonansi 16. marta norises pie Brīvības pieminekļa guvušas laika periodos, kad leģionāru piemiņas diena tika ierakstīta oficiālajā atceres dienu kalendārā, Latvija mērķtiecīgi virzījās uz iestāšanos ES un NATO vai arī Latvijā aktualizējušies (aktualizēti) jautājumi par nepilsoņu tiesībām un minoritāšu stāvokli. Tādējādi šīs dienas nozīmību mazākā mērā noteikuši vēsturiski faktori, piemēram, simboliskas gadadienas, nekā aktuālās sociālpolitiskās norises. Tādēļ pamatotas šķiet bažas, ka arī šogad neatkarīgi no pašu leģionāru vēlmēm vai iecerēm 16. marta piemiņas pasākumi varētu kļūt par nozīmīgu politiskās cīņas arēnu.
Vienlaikus mediju analīze liecina arī par kādu citu tendenci, proti, lielākie skandāli un saspīlējumi pasākuma norises vietā notikuši tajos gados, kad plašsaziņas līdzekļi pasākuma priekšvakarā šim notikumam veltījuši mazāk uzmanības un pat vēstījuši, ka savu aktualitāti vai politisko provokāciju bīstamības potenciālu tas ir zaudējis. Un tieši pretēji – gadadienās, kad publiskā telpa bijusi piepildīta ar bažām par iespējamajām provokācijām, pasākumi norisinājušies bez ārkārtējiem ekscesiem. Tādējādi šogad vērojamā satraukuma pilnā mediju telpas viļņošanās ļauj cerēt, ka gan valsts iestādes, kas rūpējas par sabiedrisko drošību, gan sabiedrība kopumā (atskaitot, protams, provokatorus) izprot riskus un gatavojas tiem atbildīgi.
Cits stāsts ir par provokatoriem. Pat īpaši neiedziļinoties specifiskās niansēs, nav grūti pamanīt, ka Latvijas mediētajā vidē mērķtiecīgi darbojas organizētas cilvēku grupas, kuru mērķis ir graut Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu un ticību savai valstij. Runa šajā gadījumā nav tikai par mediju kanāliem, programmām vai atsevišķiem raidījumiem, kam pēdējā laikā tikusi veltīta īpaša vērība, bet arī strauji augošajai pastarpinātās komunikācijas sfērai – interneta un sociālo tīklu komentētājiem, kuros šīs organizētās aktīvistu grupas nodrošina nemitīgu negatīvu fonu informācijai par valstī notiekošo. Pastāv pamatotas aizdomas, ka šo darbību mērķis varētu nebūt pašaizliedzīga un nesavtīga Latvijas sociālpolitiskajai videi raksturīgo problēmu risināšana vai valsts sistēmiska uzlabošana…
Tomēr šīs darbības ir tikai ikdienišķs fons, jo centienu, kuru mērķis ir graut Latvijas valsts uzticamību, galvenā skatuve ilgstoši ir bijis tieši 16. marts. Drošības policija (DP) šogad mērķtiecīgi ir informējusi sabiedrību par veidu, kādā ar Krievijas Federācijas pastarpinātu finansējumu tiek organizēta un atbalstīta Latvijas diskreditācija. Šī publiskotā informācija gan lielākā mērā liecina par DP politikas maiņu, kas turpmāk būšot vērsta uz komunikāciju ar sabiedrību, nevis par jaunām tendencēm Latvijas Austrumu kaimiņa propagandas kampaņās.
Centieni, kuru mērķis ir diskreditēt gan leģionārus, gan Latvijas valsti, ir bijusi daļa no 16. marta piemiņas pasākumiem jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses. Šajā laikā pretpasākumus īstenojošo organizāciju nosaukumi ir mainījušies lielākā mērā nekā tajos redzamie vadošie organizatori, bet par iespējamo finansiālo atbalstu šīm aktivitātēm liecina īstenoto pasākumu vēriens – gandrīz divu desmitgažu laikā sevi par antifašistiem dēvējošie ļaudis ir rīkojuši konferences un seminārus, publicējuši apjomīgas grāmatas un neiztrūkstoši imitējuši tā saukto vienkāršo ļaužu jeb tautas protestus pret pieminekļa pakājē notiekošo.
Šo pasākumu ideja ir bijusi veidot tiešu saiti starp leģionāriem un holokaustu – noziegumu, kuram ir centrāla nozīme tā dēvēto Rietumu sabiedrību izpratnē par vērtībām un kurš Rietumu demokrātijās ir kļuvis par ārkārtēja ļaunuma apzīmētāju un notikumu, kura atkārtošanos nekad vairs nedrīkst pieļaut. Leģionāru piemiņas pasākuma laikā Brīvības pieminekļa piekājē redzamie protestētāji vai, precīzāk, šo pasākumu idejiskie organizētāji, ir pamanījuši holokausta simbolisko nozīmi mūsdienu Eiropā un ar savām aktivitātēm ik gadu cenšas pierādīt, ka leģionāru piemiņas pasākums ir spilgtākais piemērs tam, ka Latvijā atdzimst fašisms, kas varētu novest pie jauna holokausta. Lai gan holokausts nav kļuvis par pilnībā izprastu un izsāpētu Latvijas traģēdiju, jo šīs traģēdijas pilnvērtīgu izpratni Latvijā ilgstoši ir kavējusi padomju okupācijas varas noliedzošā attieksme pret šo tematu un joprojām turpina ietekmēt arī nacistiskās propagandas antisemītiskais mantojums, pašpasludināto antifašistu darbībām pie Brīvības pieminekļa ir maz kopīga ar holokausta upuru piemiņas veicināšanu.
Tomēr arī skaidrai izpratnei par protestētāju mērķiem nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai ļautos provokācijām, jo, pirmkārt, holokausta upuru fotogrāfiju plēšana ir apkaunojoša rīcība neatkarīgi no mērķiem, ar kādiem šie attēli piemiņas pasākumā tiek izvietoti un, otrkārt, nekārtību izraisīšana ir provokatoru galvenais mērķis, jo, neraugoties uz dāsno finansējumu, to rīkotie protesta pasākumi ir skaitliski nelieli un margināli, bet tiešais iespaids – nenozīmīgs. Nepārprotams šo izdarību mērķis ir radīt mediju notikumus, kas varētu radīt starptautisku rezonansi.
Neraugoties uz to, ka par būtisku tendenci ir kļuvusi kvalitatīvu ārvalstu mediju pārstāvju došanās komandējumos uz Latviju, kā rezultātā top izpētē un padziļinātā izpratnē balstīti vēstījumi par šīs dienas izcelsmi un nozīmi, joprojām pasākumā dominē sensāciju kāri žurnālisti, kas cer uz kādu skandālu. Tieši tāpēc arī neļaušanās provokācijām 16. martā ir veids, kā izrādīt cieņu leģionāriem un nedot iemeslu piemiņas pasākuma un Latvijas tēla starptautiskai diskreditācijai. Par to, ka provokācijas būs, liek domāt gan aktuālās politiskās norises, gan iedziļināšanās ‘antifašistu’ loģikā, jo ilgstoši propagandējušiem fašisma atdzimšanu Baltijas valstīs, tiem kādā brīdi nāktos pierādīt, ka nu jau tas ir atdzimis.
Vēl nepublicēta, valsts pētniecības programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros veikta pētījuma rezultāti liecina, ka vairākums leģionāru padomju periodā izjutuši dažādas diskriminācijas formas – sākot ar liegumu izbraukt uz ārzemēm, iegūt izglītību un/vai paaugstinājumu darbā un beidzot ar goda un cieņas aizskārumiem, piemēram, apsaukāšanu par fašistu. Daudzos gadījumos vara īstenojusi diskriminējošu politiku arī pret viņu tuviniekiem. Savukārt 16. marta publiskie pasākumi liecina, ka PSRS mantiniece Krievijas Federācija arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai gan pastarpināti, toties mērķtiecīgi, cenšas turpināt šo praksi. Izvairoties no leģiona glorificēšanas, Latvijas sabiedrības morāls pienākums ir nodrošināt iespēju leģionāriem un to tuviniekiem nodrošināt iespēju netraucēti pieminēt savu un savu tuvinieku traģisko pagātni.
