Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
30. septembris, 2013
Drukāt

Didzis Šēnbergs: Valstsnācija atšķir mūsu republiku no iepriekšējām valstīm Latvijā

Cilevics_LETA2

Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs (“Saskaņas centrs”) sūdzas, ka “Vienotība” vēloties pamatlikumā ienest vecas ultrakonservatīvas idejas, kas neatbilstot Eiropas principiem. Pat neskatot Satversmes preambulas lietderību, ir asi jānoraida juridiski aplamais Cilēviča sauklis, ka konstitucionāli latviešu valoda un kultūra nedrīkstot būt dominējošais valsts pamats.

 

Piektā vecākā, joprojām darbīgā republikāņu konstitūcija pasaulē – Satversme – ir ne tikai likumu jaunrades piemineklis, lakoniskajā izcilībā paraugs citiem, bet arī kopā ar pagaidu satversmēm arī juridisks pierādījums nācijas pašnoteikšanās republikāniskas atdalīšanās tiesiskumam. Valstsnācija jau ir tas stūrakmens, kas atšķir mūsu republiku no iepriekšējām valstīm 
Latvijā.

Tieši nacionālas valstis ir laikmetīgs eiropeisks princips: nacionālisms šeit uzvarējis imperiālismu. Sludinot Francijas republikānisko modeli kā antonīmu vācu tradīcijai, deputāts, manuprāt, izliekas nesaprotam, ka franču tauta veidojās pēc Francijas valsts, ilgi pēc 1789. gada. Sarežģītā franču nācijas veidošanās starp patiešām autoritāro, populistisko un republikānisko, sociālo 19. gadsimta beigās, ir plašas zinātniskās izpētes objekts, bet, ja nu neziņa ir patiesa, iesācējs var palasīt Eko darbu “Prāgas kapsēta”. Ja saskaņieši noilgojušies pēc submersīvās* valodas politikas, kāda ir Francijā, der atcerēties, ka Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas laikā, kad deviņdesmit procenti Latvijā runāja latviski, Francijā franciski pat mutvārdos sazinājās mazāk par ceturtdaļu.

Latviešu valoda un kultūra nav nekāds “faktors”, kā raksta Cilēvičs, bet vienīgā mūsu valsts esības jēga. Tiesiskums, parlamentārisms un sociāla valsts ir tikai instrumenti, ko turam pamatmērķa sasniegšanai labus esam. Cienot lojālos pilsoņus, kam ģimenē ir citas valodas, valsts ir atvērta arī dažādas savdabības atbalstam. Cilvēktiesības ir stabila Latvijas kultūras daļa – teiksim, pirmo vidū ar sieviešu balsstiesībām, arī dzimtbūšanu Baltijā atcēla ne vien ilgi pirms vergu brīvlaišanas ASV, bet arī pirms vācu zemēm, kā Hannovere, Saksija, Austrija, taču ne tiesiskums definē nacionālo.

Arī par taisnīguma idejām Cilēvičs var nesatraukties – ne sociālas valsts princips Satversmei ir jauns (implicēti jau iekļauts), ne nacionāla valsts ir labēja, ne traucē sociāli atbildīgai politikai, ne arī “Saskaņa” ir sociāldemokrātiska.

Kad deputāts paģērē nacionāli un etniski indiferentu valstisku rēgu, rodas iespaids, ka latviešu kultūra tam šķiet radusies nejauši 1918. gadā no ASV un Anglijas politikas, bet nāciju pašnoteikšanās tiesības, kas kā filozofiska doma ilgst vismaz no 17. gadsimta Jana Komenska darbiem, saskaņiešiem neeksistē. Varbūt Cilēvičs tver latviešu kultūru kādā tīši reducētā, šauri etnogrāfiskā izpratnē? Nenoliedzam jau, ka mūsu devums Rietumu kultūras izveidē nācis gan no kuršiem, gan prūšiem, sēļiem, gotlandiešiem, īriem, līviem, sakšiem. Varbūt, ja Cilēvičs lasītu visu sevis iecienītajā franču modeļa mērcē, tad secinātu – lai arī republikai ir pāri deviņdesmit gadiem, tomēr valstiskumam šogad aprit septiņsimt septiņdesmit. Diez vai jāmeklē kompromisu platforma ar tādiem, kam Vācija rādās radusies 1949., Francija 1958. vai Polija 1997. gadā. Un tāpēc mēs savā republikāņu pamatlikumā varam skaidri, lepni un juridiski pareizi deklarēt – latviešu valsts.

 

* Submersijas modelis sociolingvistikā ir “iegremdēšana valodas vidē” – mazākuma bērnus izglīto vairākuma valodā; var kļūt par asimilācijas līdzekli.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+