Publicitātes foto

Arī tad, ja 2017. gada 11. februāra personiskā kultūras programma iztiktu bez Jura Petraškeviča jaunāko darbu aplūkojuma un izstādēm Mākslas akadēmijā, diena būtu visnotaļ piepildīta – Mūzikas akadēmija jau pēcpusdienā publiku sagaidīja ar simfoniskā orķestra un topošo diriģentu uzstāšanos, bet vakarā vismaz daļa no klausītājiem (un, jādomā, arī pašiem atskaņotājiem) varēja doties uz Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Lasīt citas ziņas

Repertuārs trīspadsmitajā lielkoncertā bija tikpat saistošs kā īsi pirms tam izmantotā iespēja reizi pa ilgiem laikiem atkal dzirdēt Aleksandra Borodina Otro simfoniju un atsaukt atmiņā Ferenca Lista “Nāves deju” – Lielajā ģildē savukārt skanēja tādas vērtības kā Gundara Pones vijoļkoncerts un Pētera Plakida “Dziedājums”, bet pirm­atskaņojumu piedzīvoja Artūra Maskata svīta no baleta “Bīstamie sakari” un Gundegas Šmites koncerts akordeonam un orķestrim, izvērstajai trijdaļu programmai uzskatāmi vēstot ne tikai par Latvijas komponistu, bet arī orķestru profesionalitāti.

Sākās gan viss ar nacionālromantismu – Jāzepa Mediņa 1935. gadā komponēto simfonisko tēlojumu “Dzimtenes ainava” Atvara Lakstīgalas vadītā Liepājas simfoniskā orķestra lasījumā. Uzreiz arī bija dzirdams, ka salīdzinājumu ar Mūzikas akadēmijā nupat izskanējušo koncertu grūti izturēt gan Lielajai ģildei, gan Liepājas orķestrim, gan Jāzepam Mediņam – koncertzāles akustika izklausījās stipri matētāka, orķestra stīgu grupa – bez īpaša izteiksmīguma, un pretstatā Borodina šedevra instrumentācijas spozmei “Dzimtenes ainavā” iztika, piemēram, bez neviena sitam­instrumenta. Toties Gundara Pones vijoļkoncerta atskaņojums gan bija kas vairāk par aizgājušo laiku kultūras parauga korektu atainojumu – dižajam latviešu modernistam savā jaunības gadu opusā izdevās apvienot laikmetīgu pasaules izjūtu un postromantisku ekspresiju, turpretī interpretiem ar solisti Ilzi Zariņu priekšgalā – radīt izkoptu un tembrāli līdzsvarotu priekšnesumu ar pārliecinošu māksliniecisko dramaturģiju un kontrastainu raksturu.

Kokteilis

FOTO. Samantas Tīnas transformācijas – no būtnes, kas varētu nepatikt cilvēkiem, līdz šarmantai blondīnei

Mājas

Cik bieži vajadzētu mainīt virtuves dēlīšus? Kāpēc tas jādara?

Dārzs

Vēlos uzpotēt ābelei dažādas šķirnes. Vai tagad var ņemt potzarus un to darīt? Skaidro speciāliste

4. martā 70. jubileja apritēs Pēterim Plakidim, un šim notikumam par godu Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atcerējies par viņa 1986. gada opusu “Dziedājums”. Darbu, kam piemīt izcila vērtība gan komponista daiļrades, gan visas konkrētā perioda latviešu mūzikas kontekstā, raisot asociācijas ar, piemēram, tajā pašā gadā tapušo Pētera Vaska partitūru “Lauda” – abus skaņdarbus vieno gan orķestrācijas un emocionālās amplitūdas vēriens, gan komplicētais tematiskā materiāla izklāsts, taču stilistiskie vaibsti un intonāciju spektrs katrreiz ir individuāls. Plakida “Dziedājuma” kā emocionālā, tā konceptuālā ziņā spēcīgo skaņurakstu Gunta Kuzmas vadītā orķestra interpretācija arī atainoja teicamā profesionālā kvalitātē, nepaejot garām mūzikas daudzslāņainajiem zemtekstiem. Vienīgi jāteic, ka orķestra mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas lasījumā šī interpretācija droši vien iegūtu saliedētāku veidolu un vēl kāpinātāku intensitāti. Jācer, ka Gunta Kuzmas skatījums pārskatāmā nākotnē nepaliks vienīgais.

Novērtējot gan diriģenta un orķestra meistarību visjaunākās latviešu mūzikas labirintu atspoguļojumā, gan solista Artūra Novika rūpīgo iedziļināšanos partitūrā, kuru šajā kontekstā droši var salīdzināt ar nekad vēl neizpētītu karti, jāizsaka cerība, ka pirmajai interpretācijai sekos vēl citas, atšķirīgas – jo Gundegas Šmites koncerts akordeonam un orķestrim pieder pie izcilākajiem darbiem pēdējo gadu latviešu simfoniskajā mūzikā. Grieķijas dabas un folk­loristisko motīvu iedvesmotais opuss vienlīdz aizrāva un uzrunāja no dažādiem aspektiem – ar apbrīnojami dzīvīgo un kolorīto emocionālo pasauli, ar tikpat apbrīnojamiem tembrāli harmoniskiem atradumiem un orķestrācijas niansēm, ar spoži izplānotu kompozicionālo stratēģiju un daudzveidīgu solista un orķestra dialoga savstarpējo funkcionalitāti. Rezultāts – tikpat iespaidīgs un suģestējošs kā Georga Sefera un Odiseja Elita dzeja.

Līdzīgi kā jaunradīto akordeona koncertu ar tādu stilu un saturu spējusi uzrakstīt vienīgi Gundega Šmite, arī baleta “Bīstamie sakari” mūzika tādā pašā mērā piederīga tieši Artūra Maskata neatkārtojamajai individualitātei. Šā gada lielkoncertam veidojot baleta svītu, komponists uz “Bīstamajos sakaros” ietvertajiem tēliem un noskaņām paraudzījies atkal no jauna, un par izmaiņām vēsta ne tikai kontrtenora vietu aizstājušais soprāns. Tomēr skaņdarba būtība palikusi tā pati – elēģiska saviļņojuma un dramatiska sprieguma savijums, kas iedzīvina līdz galam nekad nepiepildītas jūtas, ilgošanos un cerības, un Mārtiņa Ozoliņa vadītā Latvijas Nacionālās operas orķestra interpretācijā ar dziedātājas Elīnas Šimkus un klavesīnistu Daces Kļavas un Mārtiņa Zilberta līdzdalību šis vēstījums tika atklāts visnotaļ skaidri un personiski. Un tas arī saucams par vienu no pēdējā latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta lielākajām veiksmēm – spēja parādīt komponista radošās pasaules īpašo oriģinalitāti gan Gundara Pones un Pētera Plakida, gan Gundegas Šmites un Artūra Maskata gadījumā. Gan jau kādreiz pienāks kārta arī Jāzepa Mediņa Pirmajai simfonijai vai Otrajai orķestra svītai.