Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Diena, kad katram jājūtas lepnam (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ziedu nolikšanas ceremonija pie Brīvības pieminekļa

“Lepnums par savu valsti, drošības, vienotības un piederības sajūta,” tā savas svētku izjūtas raksturoja svētku dalībnieki un vērotāji Rīgas ielās. Ikdienas raizēs un rūpēs reizēm piemirstas novērtēt to, cik liela vērtība ir pašiem sava brīva valsts. Tādēļ 18. novembris kalpo par svētu atgādinājumu.

“Mēs nevaram mīlēt kādu abstraktu Latviju nākotnē vai pagātnē. Mums ir jāmīl šodienas Latvija, kāda tā ir un kāda tā spēj būt,” vakar, uzrunājot Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienai veltītās Saeimas svinīgās sēdes dalībniekus, uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Varbūt deputātiem, ministriem, diplomātiskajām ekselencēm un citiem uz Saeimas namu lūgtajiem viesiem šāda pamācība bija nepieciešama, bet tiem ļaudīm, kas pulcējās krastmalā militārās parādes vērošanai vai piedalījās citos 18. novembra pasākumos, šāds atgādinājums, šķiet, bija lieks.

Arhibīskaps 
par mērķiem, 
spīkere par mīlestību


Kā ierasts, valsts proklamēšanas gadadiena tika ievadīta ar dievkalpojumu. “Svarīgi, lai valsts jaunajos plānos kā mērķis tiktu saukta nevis Māstrih­ta, bet Latvija! Nevis kritēriji un procenti, bet tauta! Un nevis valūtas nosaukums, bet cilvēki!” savā uzrunā Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā sacīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Viņaprāt, valstij būtu vairāk jādomā par to, kā panākt, lai vecākā gadagājuma cilvēki jūtas droši par mūža nogali, lai jaunieši savas nākotnes cerības saista ar Latviju, lai ļaudis neplūstu uz svešām valstīm.

“Jā, mums ļoti vajag savu valsti, tikai šai atziņai bieži vēl jānokāpj no prāta sirdī. Lai mēs jūtam savu valsti. Lūk, mērķis, ko patiesi ir vērts spraust un piepildīt. Sevišķi, ja palūkojamies, kur esam un salīdzinām ar to, kur sākām,” aicināja arhibīskaps.

Viņš īpaši uzsvēra – ja vispār ceram uz kādu nākotni, ir tūlīt pat jābeidz ņirgāties par savu valsti un pie katrām mazākajām nepatikšanām klabināt “atliek tikai braukt prom”. “Par Latviju ir izliets daudz asiņu, un Brāļu kapi un daudzās kritušo piemiņas plāksnes dievnamos ir spogulis, kurā ielūkoties – vai lēmums, ko grasos pieņemt, vai solis, ko taisos spert, ir radniecīgs tam, ko darīja tēvi, kad nolika galvu par Latviju,” sacīja Vanags. LELB vadītājs pievērsās arī nacionālajām attiecībām, atgādinot, ka latvieši nav Latvijā vieni, bet dzīvo šeit kopā ar citu tautu pārstāvjiem, un aicinot nākotnes pamatos likt vērtības, ap kurām visi varētu pulcēties kopā.

Tāpat par svētku tradīciju kļuvusi arī svinīgā Saeimas sēde. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Ābol­tiņa savā uzrunā mudināja mīlēt Latviju tādu, kāda tā ir. Nevis kādu savu iedomāto Latviju. “Latvija ir konkrēta valsts, un arī tās patriotiem jābūt konkrētiem. Mēs nevaram mīlēt kādu abstraktu Latviju nākotnē vai pagātnē; mums ir jāmīl šodienas Latvija, kāda tā ir un kāda tā spēj būt,” teica parlamenta priekšsēdētāja. Vienlaikus gan viņa atzina, ka patriotisms nav algebra, ko varētu iemācīties, bet gan piederības sajūta. “Tas nozīmē mīlēt savus līdzcilvēkus un savu Tēvzemi kā unikālu, kā mūsu vienīgo valsti. Ne tādēļ, ka tā būtu vislabākā, vērtējot pēc iekšzemes kopprodukta vai vidējās algas, bet gan tādēļ, ka mūsējā, konkrētā. Mēs lepojamies ar to, ka Latvijas karogs plīvo blakus citu Eiropas Savienības valstu karogiem. Mums kļūst silti ap sirdi ikreiz, kad redzam Latvijas karogu kādā ārvalstīs notiekošā koncertā, sporta sacensībās vai uz NATO karavīra pleca,” pauda Saeimas priekšsēdētāja.

Jūtas lepni un vienoti


Var būt, ka deputātiem, ministriem, diplomātiskajām ekselencēm un citām prominencēm Āboltiņas pamācības bija nepieciešamas, bet cilvēkiem, kurus sastapu Rīgas ielās vērojam vai piedalāmies svētku pasākumos, tās šķiet pašsaprotamas lietas. “Ikdienā par Latviju var dzirdēt daudz sliktu lietu gan no citu tautību pārstāvjiem, gan – kas vēl nepatīkamāk – no pašiem latviešiem. Tas ir sāpīgi, bet 18. novembris ir kā svaiga gaisa malks, kad esam vienoti un labvēlīgi noskaņoti. Tādēļ katru gadu, ja veselība atļauj, braucu uz Rīgu un cenšos piedalīties visos pasākumos, kuros varu. Lai smeltos gaišos iespaidus pēc iespējas garākam laikam,” atzina pensionāre Ausmas kundze no Tukuma. Viņas draudzene Biruta savukārt visvairāk priecājas par militāro parādi un iespēju klātienē redzēt amatpersonas: “Redzot karavīrus un mūsu sabiedrotos, tomēr rodas drošības sajūta. Vispār jau man prezidents Bērziņš ne visai… bet tik braši nosoļoja, ka prieks.” Salūtu gan sirmās kundzes negaidīja, jo gribot vēl ar gaismu doties atceļā uz mājām.

Arī Laizānu ģimene novērtē svētku parādes pozitīvo lādiņu, tādēļ izmanto iespēju to skatīties pat divreiz. “Mums jau izveidojies par tradīciju iepriekšējā vakarā nākt uz parādes ģenerālmēģinājumu un dzert karstu šokolādi,” teica Laizānu ģimenes galva Aigars. Lūgti ko novēlēt Latvijai 95. dzimšanas dienā, Laizāni ilgi nedomā – galvenais, lai izdotos nosargāt savu brīvību, par pārējo paši parūpēsimies.

“Lai uzvaram visur, kur piedalāmies, – pasaules hokeja čempionātā, olimpiskajās spēlēs! Kādā karā.. nē, labāk novēlam, lai kara nav, bet lai nākamajā parādē būtu tanki un varbūt pat kāds vilciens,” cits citu pārsaukdami, novēlējumus dzimtenei izteic Stepānu ģimenes atvases – Anete, Emīls Klāvs un Markuss. Arī Stepānu ģimene 18. novembra pasākumiem velta visu dienu. Jau no paša rīta tētis Normunds (kā studentu korporācijas “Fraternitas Metropolitana” biedrs) kopā ar citiem korporeļiem devās tradicionālajā korporāciju gājienā, pieminot Latvijas Brīvības cīņās kritušos studentus. Pēcpusdienā visi kopā ar ģimeni – sievu, māsu un bērniem – dodas vērot parādi, pēc tam – svētku mielasts un salūta gaidīšana.

Kopumā militāro parādi 11. novembra krastmalā vērot bija sanākuši vairāki tūkstoši dažāda vecuma cilvēku. Daudziem pie apģērba bija piespraustas sarkanbaltsarkanās lentītes un Latvijas karodziņi. Ar katru gadu arvien vairāk parādi apmeklē ģimenes ar bērniem. Pēc parādes, gaidot vakaru un salūtu, bija iespēja apmeklēt dažādus sarīkojumus, piemēram, izstaigāt jūras spēku kuģus.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Par Latviju ,par Latviešu Tautu ,par Latviešu Tautas dēliem un meitām ,kas cīnījušies un atdevuši savas dzīvības Tēvzemes labā ,esmu lepns visas 365 dienas gadā .

  2. Nav prieka,nav lepnuma.Skumji,tauta -kura pati sevi iznīcina.Nožēlojami.

  3. Es esmu lepns par savu zemi , gribētu lepoties ar savu valsti, bet visu manu lepnumu nolīdzina līdz “0” mūsu politiskās partijas kā Vienotība, ZZs, RP un SC, kuru politika vienmēr un visur vērsta pret latvisku Latviju, tādi prezidenti kā Bērziņš, Zatlers, Ulmanis G., kuri uzticīgi kalpo kremlim, tādi uzņēmēji kā Šīns, Šķēle, Šlesers, kuri savas negausības dēļ gatavi iztirgot mūsu zemi, zemi par kuru mūsu vectēvi lēja savas asinis. Man žēl, ka liela latviešu daļa to ne tikai nesaprot, bet ir vienaldzīgi pret savas valsts likteni.

  4. Tad lepnums par to, ka latvietim te nekas, izņemot bezapmaksas darba spēku nepieder? Vien emocijas, ko sauc par brīvību, neatkarību un demokrātiju… Prozit tautieši…

Draugiem Facebook Twitter Google+