Dienišķo maizi – pārdienās un vēl retāk. Maize ājūrvēdas skatījumā 2
Latviskajā dzīves izjūtā maize allaž uzskatīta par svarīgāko maltītes sastāvdaļu. Rupjā rudzu – ikdienas spēkam un izturībai, baltā un plāceņi – svētkiem, miežu, sēnalu un pelavu maize – grūtdieņiem. Rūpīgi izmīcīta, kārtīgi uzraudzēta, ar mīlestību cepta un ilgi lietojama. Savukārt klasiskā ājurvēda ar raugu vai ieraugu ceptu maizi nepazīst, tajā tiek runāts vienīgi par plāni izveltnētiem ūdens un miltu mīklas izstrādājumiem. Arī mūsdienu ājurvēdas speciālisti rauga maizi ir izzinājuši un par veselīgu neatzīst, taču veikalu plaukti lūst piedāvājuma bagātībā. Kā neapmulst šādā viedokļu sadurā?
Mūsdienu ājurvēdas speciālistu negatīvā attieksme pret maizi nenozīmē graudaugu produkcijas noniecināšanu. Pat kviešu bīdeļmiltiem ir dažas labas īpašības, piemēram, tie nomierina vātu. Par maizes kaitīguma vaininieku tiek uzskatīts galvenokārt raugs.
Viskareivīgāk viedokli par rauga postošo ietekmi uz veselību pauž Krievijas ārsts un mistiķis Valērijs Siņeļņikovs. Viņš uzskata: rauga sēni Saccharomyces cerevisiae iemācījās audzēt un pavairot tikai pagājušā gadsimta vidū, taču šā produkta ražošanas procesā tiek lietoti vairāki ļoti toksiski preparāti. Galaproduktā jeb termofilajā raugā paliek attīrīta sēne, kas mīklā strauji vairojas, padarot to acainu un pufīgu, bet pati cepot iet bojā, tomēr saharomīču izraisītie un līdz galam neizzinātie procesi maizē turpinās arī pēc tam. Ne velti ar rūpniecisko raugu cepta maize ātri bojājas, bieži pārklājas ar gaišām saliņām vai apaug ar pūkām. Ēdot tādu maizi, tikpat strauji, kā notikusi rūgšana, organismā ceļas vāta, kas rada gan paaugstinātu uzbudināmību, gan aktivizē vātas došas āmas jeb toksisko atkritumu veidošanos un vairošanos. Visam, kas vairojas, nepieciešams izejmateriāls, un šim nolūkam strauji tiek izmantots tas, kas nepieciešams pilnvērtīgai organisma funkcionēšanai, piemēram, B vitamīns.
Termofilais raugs organismā izraisa šoku. Dabiskā flora un fauna tiek izjaukta, un tas grauj veselību. Dabiskais ieraugs, ko, izmantojot citus mikroorganismus, maizes rūgšanai lietoja mūsu senči, tapa lēni. Kas lēni veidojas, to organisms pagūst iepazīt un iemanās ar to labāk sadzīvot.
Uzmanību: sarkans, dzeltens, zaļš!
Ājurvēda aizstāv viedokli, ka satvisks, veselīgs ir tikai tas, kas dabisks un uzreiz pēc pagatavošanas tiek apēsts. Mūsdienu pasaulē pārtikas produktu piedāvājums ir tik plašs, ka ne ražotāji, ne patērētāji sevi ar obligātu šā principa ievērošanu neapgrūtina. Tāpēc vēl jo svarīgāk katram pašam iemācīties atšķirt veselībai noderīgo – satvisko – no smagā un depresivitāti vairojošā – tamasiskā, attiecinot to arī uz maizi.
