Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Gribas pajautāt politiķiem: “Ko lokāties kā sliekas uz āķa?” 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Rudeņos visilgāk zied miķelīši. Arī šoruden manā dārzā pirmais sniegs tos nolieca līdz pat zemei. Kad pēc pāris dienām sniegs nokusa, tie, kas nebija nolauzti, atkal piecēlās un turpina ziedēt. Tas vedina uz domām plašākos lokos. Kas ar mums notiek tais pāris dienās, gados vai pat gadu desmitos, kad esam noliekti līdz pašai zemei?

Ir sācies dievaiņu jeb veļu laiks, un Latvijā sāk rādīt Viestura Kairiša filmu “Melānijas hronika”. Filmu par sievieti, kuru nesalauza izsūtīšana, neskaitāmi pazemojumi un tuvinieku nāve. Melānija Vanaga ir tāda latviska rudens puķe – savus darbus viņa rakstīja mūža otrajā pusē pēc atgriešanās no izsūtījuma. Par svētību savai tautai viņa ziedēja skaisti un ilgi. Tagad ir tapusi filma – liecība par cilvēka spēju nesalūzt. Kā jau ierasts, pēc pabeigta darba seko intervijas ar tā autoru, pēc tam viņu liek mierā arī tāpēc, ka autors var izrādīties šā brīža valdošajiem vējiem neērts, jo nav politkorekts. Viesturs Kairišs tiešām tāds nav. Intervijā KDi viņš saka: “Patlaban Latvijā valda stagnācija, jo ietekmes sfēras savstarpēji ir sakārtotas. Situācija ir šausmīga, es pat nezinu, kā reaģēt, jo uzskatu, ka es šo cīņu esmu zaudējis.” Kas atliek? Režisors saka – domāt tikai par savu mākslu. Arī Melānija Vanaga pēc atgriešanās no izsūtījuma savu laiku un visus spēkus veltīja vienīgi sev pašai dotam uzdevumam – pētīja savas un citu dzimtu pārrautās saknes, sēja tās kopā un viena paveica vesela institūta darbu, nākamajām paaudzēm atstājot naudā nenovērtējamu mantojumu.

Stagnācija, iestigšana. Kad ne uz priekšu, ne atpakaļ un gaisā virmo bailes to atzīt, jo esam taču politkorekti. Kļūst nelabi, klausoties intervijas ar valsts visaugstākajām amatpersonām. Gribas jautāt: “Ko jūs nākat pie mikrofona, ja nespējat atbildēt ne uz vienu jautājumu, un, lai nepateiktu ko lieku, lokāties kā sliekas uz āķa?” Mēs daudzus gadus bijām noliekti līdz pat zemei. Kad padomju okupācijas varu nomainīja jauna – naudas un negausīgas patērēšanas – vara, nav brīnums, ka zem tās turpinām lūzt vēl šodien, un nemaz nav tik daudz to, kas atliecas un iztaisnojas.

Jautājums: “Kāpēc es dzīvoju un kas mani dara laimīgu?” paliek spēkā pie jebkuras varas. Kāpēc diriģents Edgars Račevskis, šoruden atskatoties uz saviem astoņdesmit mūža gadiem, sevi sauc par laimīgu cilvēku un saka, ka vislabākā zeme pasaulē ir Latvija? Viņš paklausīja savam aicinājumam un kalpo tam ar prieku. Tik vienkārši, bet ne vienmēr viegli.

LA.lv