Dievi kā cilvēki 0
Rīgas Pilsētas teātrī 1913. gada janvārī par godu Riharda Vāgnera 100. jubilejai izrādīja visu “Nībelunga gredzena” tetraloģiju. 2013. gadā tajā pašā ēkā – Latvijas Nacionālajā operā, atzīmējot Vāgnera 200. gadskārtu, atkal paredzēts vairākus vakarus pēc kārtas uzvest “Nībelunga gredzena” ciklu – operas “Reinas zelts”, “Valkīra”, “Zigfrīds” un “Dievu mijkrēslis”.
Kā priekšvēstnesis šim vasarā gaidāmajam notikumam uz Nacionālās operas skatuves atgriezies Stefana Herheima iestudētais “Reinas zelts”, pēc ilgāka pārtraukuma 2013. gada 8. martā ļaujot atkal pārliecināties par režisora fantāziju, diriģenta Kornēliusa Meistera muzikalitāti un solistu ansambļa vokālajām spējām. Un jāteic, ka visos trijos parametros radošo sasniegumu bija ievērojami vairāk par kļūmēm un nepilnībām.
Vispirms jāatzīmē iestudējuma izaicinošā, kontraversālā un postmoderniskā iedaba, brīvi spēlējoties ar dažādu laikmetu un paradigmu simboliem un kultūrzīmēm un uzveduma metaforiskajā telpā bagātīgi izmantojot ironiju. Šoreiz tas uzskatāms par radošu veiksmi, jo uzvedums padevies ne vien spilgts un atraktīvs, bet arī bagāts ar vairākiem dziļiem atradumiem un daudzām izteiksmīgām detaļām. Tiesa, vismazāk to var teikt par pirmās ainas skatuviskajām norisēm – kādēļ gan Viestura Kairiša, gan Herheima skatījumā Reinas meitas atainotas kā mazas padauzas, nudien netieku gudrs. Toties viens no centrālajiem režisora atklājumiem – Votāna identifikācija ar pašu Vāgneru un ar to saistīto alegorisko salīdzinājumu vijums – izvērtās pārliecinošs jau no paša sākuma.
Šeit atliek vienīgi pieminēt atjautīgi un trāpīgi parādītās idejas par to, ka dievi “Nībelunga gredzenā” palaikam ir cilvēciskāki par cilvēkiem; ka varas un mīlestības sadur smē veiktā izšķiršanās par labu varai ne vien atraisa zemākos instinktus, bet arī ieprogrammē nākotnē nenovēršamo bojāeju un ka vismazāk ilūziju par dievu izvēles un rīcības sekām ir tieši viltīgajam un ar humora izjūtu apveltītajam Logem, kurš šajā personu lokā dažbrīd šķiet gluži kā izkāpis no kādas 18. gadsimta operas.
Vienlaikus uzvedumā skarts arī kāds cits rakurss – cilvēku potenciālais dievišķums un viņu spējas līdz nepazīšanai mainīt pasauli – uz skatuves darbojošos Votāna pavadoņu vidū pirmām kārtām atpazinu Ludvigu van Bēthovenu, Artūru Šopenhaueru, Zigmundu Freidu – un komiķi Groučo Marksu (pieņemu, ka domāts drīzāk bija Marks Tvens). Īsi sakot – Stefana Herheima un Heikes Šēles īstenoto uzvedumu uzņēmu kā visnotaļ rosinošu gan vizuālajai uztverei, gan intelektam.
Šīs vasaras “Nībelunga gredzena” izrāžu muzikālā vadība uzticēta Kornēliusam Meisteram, un viņa sniegums pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults liecināja par izjustu, izkoptu un kolorītu Vāgnera partitūras lasījumu. Netiecoties pēc dinamiski masīviem skaņu viļņiem, kas varētu pārmākt solistus, diriģents galveno uzmanību pievērsa tīram, izsmalcinātam un niansētam skaniskajam veidolam, kur vienlīdz pārliecinoša būtu gan stīgu instrumentu, gan pūšamin-strumentu spēle. Tomēr tembrālo balansu te nevarētu saukt par īpaši pārdomātu, jo pietrūka patiesi spēcīga un vērienīga stīgu instrumentu pamata. Tas arī būtu galvenais iebildums, jo atsevišķās pūšaminstrumentu kļūdas nespēja aizēnot iespaidu par spožo un piesātināto toni, vairākām emocionālajām kulminācijām orķestra priekšnesumā piemita patiess valdzinājums un aizrautība, savukārt diriģenta būvēto māksliniecisko dramaturģiju raksturoja interpretācijas spriegums, skanējuma vijīgums un teicama muzikālā loģika.
Katru atsevišķu “Reinas zelta” solistu tomēr nesauktu par izcilu un suģestējošu, bet visa ansambļa sniegums kopumā atmiņā palika kā profesionāls un meistarīgs.
Pirmām kārtām saistīja iespēja salīdzināt Votāna un Loges lomas – baritona Frederika Seterstrēma un tenora Jērana Eliasona – dziedājumu, kas līdzās mērķtiecīgam skatuviskajam veidolam (tāpat kā pārējiem solistiem) katrs savā, atšķirīgā rakursā uzrunāja ar intonācijas tīrību, prasmīgi izmantotu balss diapazonu un vairākiem krāšņiem tembrālajiem izgaismojumiem. Tāpat pārliecināja mecosoprānu Martinas Dikes un Ļubovas Sokolovas vokālais piesātinājums un skanīgums. Ne mazāk priecēja latviešu operdziedātāju uzstāšanās, sākot jau ar Reinas meitu ansambli Juliannas Bavarskas, Airas Rūrānes un Kristīnes Zadovskas versijā. Dana Bramane Freijas lomā bija spoža, arī Armanda Siliņa, Andra Ludviga, Riharda Mačanovska dziedājumu uztvēru kā lielu soli uz priekšu viņu karjeras izaugsmē, un šos jaunos, pārsteidzošos iespaidus vēl papildināja tradicionāli stabilais un muzikāli intensīvais Airas Rūrānes un Krišjāņa Norveļa veikums.
Operā pirmo vijoli spēlē mūzika Mākslas zinātniece Helēna Demakova: “Mūzika ir pāri visam, un diriģents man vienmēr ir svarīgāks par režisoru. Interpretāciju ir daudz, bet muzikālais pieskāriens prasa daudz dziļāku talantu un izpratni par Vāgnera “Reinas zeltu”. Šo operu esmu redzējusi visas reizes, kad vien tā Rīgā spēlēta, jo nav noslēpums, sevi uzskatu par vāgnerieti. Vāgners man ir viens no, ja ne pats svarīgākais, pasaules kultūras fenomens. Līdz ar to lielajā Vāgnera uzvedumu straumē pieņemu arī šo nupat mūsu operā redzēto, jo te apspēlēta Baireitas – vietas, kur Vāgners uzbūvējis savu slaveno opernamu, – būtība. No režijas viedokļa šis nav mans mīļākais “Reinas zelta” iestudējums, taču Kornēliuss Meisters ir tik izcils diriģents, ka gandrīz sāku pieņemt arī to.” Mecosoprāns Martina Dike (uzvedumā iejutusies Frikas lomā): “Frikas lomu esmu dziedājusi gan Diseldorfas operā, gan Vācu operā pie Reinas, taču visvairāk pie sirds viņas tēls tieši šā uzveduma interpretācijā, režisors man ļāvis atklāt arī Frikas rakstura, humora pieskaņu. Nav noslēpums, ka Vāgneru interesēja dzīves skarbās puses – karš, cīņa par varu.” Sagatavojusi Vita Krauja |
