Iveta Šimkus
Iveta Šimkus
Foto – Timurs Subhankulovs

Lasi talantīgo Šimkus mammas dzejoļus 3

Iveta Šimkus (1964) ikdienā ir filozofe, skolotāja Rīgas Doma kora skolā un divu talantīgu pianistu – Vestarda Šimkus un Aurēlijas Šimkus – mamma.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Lasīt citas ziņas

Dzeju, kā arī stāstus kultūras presē regulāri publicē kopš 1999. gada. Pirmais dzejoļu krājums “Prombūtne” iznācis 2007. gadā, otrais – “pēc tam” – nupat, 2016. gada rudenī. Iveta Šimkus beigusi Rakstnieku savienības un Latvijas Universitātes rīkotos Rakstniecības teorijas un prakses kursus, J. Rokpeļņa Dzejas meistardarbnīcu.

Dienā, kad sastopamies, Rīgas Doma kora skolā tikko beidzies Dzejas dienu sarīkojums, kurā jaunieši lasījuši savu dzeju, un Iveta vēl jūtas aizkustināta. Būdama ikdienā saistīta gan ar filozofiju, gan mūziku, dzejniece apgalvo, ka neviena no tām tieši nav saistāma ar viņas dzeju.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai dzeja un filozofija nāk no atšķirīgiem smadzeņu centriem?

I. Šimkus: – Filozofijā un dzejā noteikti darbojas atšķirīgi domāšanas centri: pirmajai nepieciešama racionālā, jēdzieniskā domāšana, kas meklē atbildes uz eksistenciāli svarīgiem jautājumiem, bet otrajai – intuitīvā izpratne, kas ļauj izdzīvot šo pieredzi. Manos dzejoļos dominē intuīcija, spēja paraudzīties uz sevi un pasauli no cita skatpunkta. Savukārt ritma un intonācijas dēļ tie, man šķiet, nav viegli komponējami. Protams, ir ļoti labas dziesmas ar dažādu dzejnieku vārdiem, tomēr man šķiet, ka tādā veidā dzeja kļūst lietojama un tiek pakārtota. Tikai retos gadījumos iznākums ir abām pusēm vienlīdz veiksmīgs.

– Tā kā starp diviem dzejas krājumiem pagājuši gandrīz desmit gadi, jāsecina: esat mazrakstītāja?

– Jā, man dzeja var rasties, vienīgi sasniedzot vajadzīgo klusuma un tukšuma punktu, kad izdevies attīrīt prātu no ikdienas domām, netraucē apkārtējie trokšņi, mājās neviena nav un pat kaķis izlaists pastaigāties ārā. Tomēr vislabvēlīgākie rakstīšanas apstākļi ir Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā, tur arī galvenokārt ir tapuši dzejoļi un stāsti. Turklāt nespēju iedomāties, ka varētu rakstīt dzeju uzreiz datorā – pa to laiku, kamēr dzejas rinda izkristalizējas, dators var paspēt aizmigt. Dzeja tiek pierakstīta ar roku un datorā “pārceļas”, tiekot pulēta un spodrināta.

– Kas impulsē dzejas tapšanu?

– Impulsi pārsvarā ir eksistenciāli un metafiziski, kuros gan var ieausties arī autobiogrāfiski elementi, kā jaunajā dzejas krājumā iekļautajā poēmā “Bērnība. Ķengarags. Gadalaiki”.

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam dzeju no Ivetas Šimkus jaunā krājuma “pēc tam”.

es esmu nomodā

jau kuro gadsimtu

un izskatās

ka neelpoju

liek laiks man spoguli

pie mutes

gaida prasa

ilgi vēl

es nezinu

tik migla migla

rasa rasa

***

kādā brīdī

es satvēru visu

tas ietilpa skatienā

kā gliemezis čaulā

nākotne izmetās kaila

un spoguļojās man acīs

es to zinu

teicu

zināšana nepalīdz

viņa atbildēja

***

man ir velkonis

es velku

ar pirkstu

pa gurnu līniju

te mēs tiksimies

šajā locījumā

gludi noskūti

kā jūra

izteiksmē spoži

kā kapara zivtiņas

mūsu enkuri

apaugs ar mītiem

un bākas

folklorizēsies

mans velkonis

turēsies

tavā elkonī

***

atvērta gaisma

neviens nav lasījis

tumsa

pat neatšķirta

sapnī

raups pravietis ar bārdu

slauka Burtus

mākoņu ribās

neviens

nav miris

un neprot izkļūt

no valodas murda

***

dievu prombūtnē

dekorācijas mainās

nāvei krīt maskas

tik seja

neparādās

aizkulisēs

eņģeļi apspriežas

viss

kā parasti

tiek izlemts

aizkulisēs

***

viņa pasūta desertu

it kā

nupat būtu nokārtojusi

gala pārbaudījumus

viņa paveras spogulī

it kā

uz priekšu jau samaksāts

viņa skatās pulkstenī

it kā

tam būtu

sakars ar laiku

***

ilgi skatoties

kādā punktā

tas atdzīvojas

tāpēc

nav pieņemts

cieši uzlūkot

mirušos

bet mušas traips

no sienas

aizlido kā

bizbizmārīte

****

grausta pagalmā

viņi spēlējas

vecs dīvāns

nodrupusi pamale

caur žoga

bezzobaino muti

līst brūna

samteņu gaisma

krāsodama viņu

melnbaltās sejas

kā kontūrkartes

***

gausas ir stundas

kas pašķir

ūdeņus

no laika pieres

uzmirdzi vēlreiz

kā tonakt

kā rītausmā ceļš

kā putekļi no zelta

kā klusums

kā zvīņa

uz elkoņa

kas pasauli notur

gausas ir stundas

kā pretstraumē

zivis

uzmirdzi vēlreiz

no dūņām

un zini

esmu tepat

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Ivetas Šimkus dzeja ir maldinoši vienkārša. Plūstoša, gaiša šeit un tagad izjūta, kuru līdzsvaro pašironija un filozofiskas refleksijas.”