Ekonomika
Bizness

Eiropas vienotajā digitālajā tirgū patērētājiem Latvijā var nākties solidāri maksāt vairāk 16

Foto – Shutterstock

Autores: Dace Skreija, Indra Lazdiņa/”Lursoft”

Eiropas Komisija ir izvirzījusi mērķi 2015. gadā sakārtot Eiropas vienotā digitālā tirgus tiesisko regulējumu. Vienotais digitālais tirgus ir arī viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības prezidentūras laikā. Tomēr, visticamāk, šā gada laikā netiks panāktas visas vienošanās. Viedokļi ES dalībvalstīs atšķiras, un tiks meklēti kompromisi. Lēš, ka vienotais digitālais tirgus varētu radīt 250 miljardu eiro pienesumu Eiropas ekonomikai.

Šogad Eiropai jāatjauno sava Digitālā pro­gramma. Par to plānota diskusija pavasarī, kad Latvijā EP prezidentūras ietvaros notiks Digitālā asambleja. Eiropa pārskatīs, kas sasniegts un kāda būs nākamā attīstības vīzija.

Eiropas vienotā digitālā tirgus esence ir radīta, pretnostatot Eiropas un Ziemeļamerikas telekomunikāciju tirgus. Eiropā telekomunikāciju nozare atpaliek no tā attīstības tempa, kāds tai ir ASV un Āzijā. No investīciju viedokļa ir daudz sarežģītāk ieiet 28 dažādi regulētos tirgos nekā vienā lielā tirgū, kur spēkā viena likumdošana. Protams, Eiropas vienotā digitālā stratēģija runā arī par vienotu regulējumu telekomunikācijās, e-komercijā, autortiesībās, datu aizsardzības jomā, patērētāju aizsardzībā u. tml. Piemēram, e-komercijā atšķirīgā likumdošana ir viens no iemesliem, kāpēc nozare buksē. Patērētāju tiesības ES dalībvalstīs atšķiras, joprojām uz Latviju nevar pasūtīt preces līdzvērtīgi kā uz Vāciju, Lielbritāniju utt.


Sacensībā ar Ziemeļameriku

Datu apjoms, kas tiek pārraidīts, strauji aug. Ja infrastruktūru neattīsta, datu apjoms turpina augt, bet internets kļūst lēnāks, un to izjutīs visi patērētāji. Turklāt arvien vairāk cilvēku sāk izmantot digitālos pakalpojumus un arvien lielākā apjomā. Lai šī attīstība varētu notikt, nepieciešamas investīcijas.

Ziemeļamerika ir milzīgs tirgus, un tajā ir vairāki telekomunikāciju nozares pārstāvji – tiek veiktas investīcijas, ir “veselīgas” pakalpojumu cenas utt. Savukārt Eiropas tirgus ir ļoti sadrumstalots – ir pārāk daudz operatoru, investīciju atdeve ir zema un tā vēl joprojām sarūk. Telekomunikāciju tirgus Eiropā ir fundamentāli sabrucis, tajā neviens negrib investēt. Šīs digitālās stratēģijas mērķis ir izveidot “vienu” Eiropu, uzskata “Bite Latvija” vadītājs Freds Renčaks.

Līdz ar Junkera komisijas darbības uzsākšanu, ir mainījušies arī digitālo lietu komisāri. Iepriekšējai digitālo lietu komisārei Nēlijai Krusai bija vīzija, ka Eiropā darbojas lielie operatori, kam ir licences visās valstīs un kas sniedz pakalpojumus visā Eiropā. Lielam uzņēmumam ir vienkāršāk konsolidēt investīcijas un virzīt tās uz attīstību un pētniecību. Tagadējais digitālo lietu komisārs ir igaunis Andruss Ansips, un jautājums ir atklāts – būs milzu operatori vai būs arī nacionālie operatori. “Nozare pagaidām ievēro piesardzīgu nostāju – šobrīd jautājumā par to, kā realizēt vienotu tirgu, ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, turklāt līdz šim iecerētās un piedāvātās reformas pagājušajā gadā saskārās ar lielu pretestību. Lielākās diskusijas nav par EK izvirzītajiem mērķiem, bet izvēlētajiem instrumentiem mērķu sasniegšanai, kuri ir diskutabli un var radīt pretēju efektu,” norāda “Tele2” valdes priekšsēdētājs Valdis Vancovičs.

Runājot par praktisko izpildījumu, F. Renčaks prognozē, ka, iespējams, Eiropas telekomunikāciju tirgū paliks tikai lielie spēlētāji, piemēram, “O2”, “T-Mobile”, “Vodafone” u. tml. “Šeit, protams, neiet runa par LMT, “Tele2” vai “Bite”, vai pat “Telia Sonera”. Pie līdzīga iedzīvotāju skaita gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā varētu darboties 3 – 4 lielie operatori. Visus mazos operatorus “apēdīs” lielie. Tas padarīs nozari veselīgāku, jo šobrīd tā tāda nav. Patērētājiem tas nozīmēs labāku servisu un labākas cenas, ceļojot ārvalstīs,” norāda F. Renčaks.

Tomēr, tā kā Latvijā vairākums cilvēku lielāko daļu laika pavada dzimtajā zemē, nevis ceļojot, viņiem izmaksas par mobilajiem sakariem pieaugs. Savukārt citur Eiropā, kur cenas ir izteikti augstākas, piemēram, Nīderlandē, samazināsies. Līdz ar to visā Eiropā cenas izlīdzināsies. Turklāt jāņem vērā, ka pirms desmit gadiem Latvijas iedzīvotāji maksāja daudz vairāk – apmēram divas reizes – par telekomunikāciju pakalpojumiem, un tagad cenas ir ievērojami kritušās. Neliels cenu pieaugums apmēram piecu gadu laikā cilvēkiem nebūs kritisks, vērtē F. Renčaks.

Arī LMT prezidents Juris Binde piekrīt, ka, visticamāk, Latvijā cenas varētu pieaugt. Savukārt “Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis uz jautājumu, kā varētu izmainīties pakalpojumu cenas vienotajā tirgū, nesniedz tiešu un konkrētu atbildi.

Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa rezumē: “Viens no digitālās reformas mērķiem ir novērst atšķirības starp maksu par pakalpojumiem Latvijā un ārvalstīs. Tajā pašā laikā svarīgi, lai tie klienti, kas neceļo uz ārzemēm un neizmanto telefonijas un datu pārraides pakalpojumus, nebūtu spiesti maksāt par tiem, kas izmanto tā saucamo viesabonēšanu. Latvijā aptuveni 5% iedzīvotāju ārvalstīs izmanto šādus pakalpojumus. Tāpēc notiek diskusija, kā panākt sabalansētu regulējumu.”

Paredzama saplūšana

“Globālā tendence ir tāda, ka telekomunikāciju operatori apvienojas un cenšas sniegt arvien vairāk pakalpojumu, proti, nodrošina ne tikai tālruņa sakarus un internetu, bet arī satura pakalpojumus. Lielāku pievienoto vērtību spēs nodrošināt tie, kuri piegādās arī saturu. Piemēram, “Lattelecom” nodrošina televīzijas pakalpojumus, LMT var klausīties mūziku, skatīties sporta raidījumus utt. Pie sava infrastruktūras biznesa uzņēmumi liek klāt saturiskos pakalpojumus. Latvijā infrastruktūra ir ļoti attīstīta. Operatori savu apgrozījuma kāpumu redz tieši satura piedāvājumā klientiem. Pievienotā vērtība infrastruktūrai ir mazāka nekā pakalpojumiem. Ja vēlas lielāku peļņu, jāsniedz pakalpojumi,” stāsta S. Bāliņa.

“Pēdējā laikā Eiropā arvien vairāk notiek uzņēmumu saplūšanas darījumi, kuros apvienojas fiksēto un mobilo pakalpojumu sniedzēji, lai stiprinātu uzņēmumu konkurētspēju, investētu pakalpojumu attīstībā, veicinātu inovācijas un stiprinātu savas pozīcijas nozarē. Francijā, Spānijā, Vācijā, tepat kaimiņos Igaunijā un citviet ir notikuši un turpinās šādi uzņēmumu konsolidācijas darījumi. Taču Latvija ir joprojām viena no retajām valstīm, kur šāda spēcīga uzņēmuma, kas piedāvātu klientiem gan fiksētos, gan mobilos pakalpojumus un varētu konkurēt ar Eiropas nozares uzņēmumiem, pagaidām vēl nav,” teic “Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis. Jāatgādina, ka “Lattelecom” aktīvi atbalsta “Lattelecom” un LMT apvienošanu, kamēr LMT vēlas saglabāt esošo situāciju nemainīgu.

Infrastruktūras jautājums

Latvijā ir izveidota pamatīga telekomunikāciju infrastruktūra. Turklāt Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs, ņemot talkā ES fondu naudu, investē tajos rajonos, kuros komersantiem mazā iedzīvotāju skaita dēļ nav izdevīgi attīstīt infrastruktūru.

“Vēl notiks diskusija, vai un kā Latvijas operatoriem būs jāļauj izmantot savu infrastruktūru citam operatoram un par kādu samaksu. Citādi radīsies situācija, ka tie operatori un tās valstis, kas infrastruktūru ir izveidojušas, būs zaudētāji. Latvijā ir spēcīgi izveidotas konkurējošas un plaši pieejamas infrastruktūras, tīkli. Tīklu, infrastruktūras nodalīšana no pakalpojumiem Latvijas gadījumā nav aktuāls jautājums,” uzskata S. Bāliņa.

Savukārt F. Renčaks norāda: “Piemēram, Lietuvā telekomunikāciju uzņēmumi daudz labprātāk izīrē savus torņus citiem uzņēmumiem savu pakalpojumu sniegšanai. Latvijā tas nav raksturīgi, līdz ar to Lietuvā telekomunikāciju jomā daudzas lietas tiek darītas daudz efektīvāk. Latvijā šajā jautājumā valda dinozauru laikmeta domāšana, ka tīkls ir tas, kas padara operatorus atšķirīgus. Latvijā tiek uzskatīts, ka tehnoloģija sniedz priekšrocības, bet tā gluži nav. Priekšrocības sniedz darbinieki un attieksme pret klientiem. Tieši attieksme ir tā, kas ir noteikusi Lietuvas un Latvijas atšķirības, piemēram, infrastruktūras izmantošanā. Piemēram, LMT uzskata: ja dalīsies ar savu torņu infrastruktūru, uzņēmums zaudēs konkurētspēju. Tā ir problēma, un ilgtermiņā tā nav taisnība.”

Skaidrs, ka operatoru infrastruktūra ir viens no strīdīgākajiem jautājumiem Eiropas vienotajā tirgus stratēģijā. Visi operatori Eiropā ir investējuši tīkla infrastruktūras izveidē un frekvenču iegādē, rēķinoties ar saviem plāniem un prognozēm, tādēļ infrastruktūras nodalīšana no pakalpojuma nodrošinātāja ar administratīvām metodēm var radīt nepieciešamību pēc papildu investīcijām tīkla kapacitātes papildināšanai, kas savukārt izsauktu tarifu kāpumu. Latvijā pretstatā lielai daļai Eiropas valstu ir bezlimita tarifu plāni par ļoti zemu mēnešmaksu, kas vienlaikus nozīmē arī investīciju atguvi lielākā laika periodā, teic V. Vancovičs.

LA.lv