Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
13. maijs, 2014
Drukāt

Digitālajai bibliotēkai pievienojas arī muzeju krājuma kopkatalogs (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Kādu laiku izklausījās, ka viss, kas Latvijā atrodams, būs pieejams arī virtuāli. Un, patiesi, interneta kamerā var vērot, kā šķiļas un aug jūras ērgļu un citu putnu mazuļi, digitalizētas un internetā ievietotas gan grāmatas, gan laikraksti, gan pastkartes – Latvijas Nacionālā bibliotēka, veicot apjomīgu digitalizācijas projektu, izveidojusi vairākas tematiskās kolekcijas. Jau kādu laiku, gan pūzdams elsdams un vizuāli visai nepievilcīgs, darbojas arī Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs (NMKK), bet ikvienā publiskajā bibliotēkā vietnē filmas.lv iespējams skatīties latviešu filmas. Tomēr interneta saturs tieši atkarīgs no tā papildinātājiem, un, jo lielāks informācijas apjoms tiek ievietots tiešsaistē, jo nepieciešamāka skaidra un ērta sistēma informācijas meklēšanai.

Tieši patlaban valsts galvenais kultūras digitalizētājs – Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC) – pabeidz darbu pie vairākiem projektiem, kas digitalizēto materiālu lietotājiem piedāvās gluži jaunā kvalitātē.

Galvenais – cilvēks


Šonedēļ, gaidot Starptautisko muzeju dienu, tiks atklāta jaunā NMKK versija – vizuāli pievilcīgāka, ar pilnīgākām meklēšanas iespējām un interaktīvu piedāvājumu. Arī vietne filmas.lv tuvākajā laikā piedzīvos vizuālas un saturiskas izmaiņas. Līdztekus vietnei kulturaskarte.lv, kurā ievietota pamatinformācija par visām Latvijā atrodamajām kultūras iestādēm, plānots attīstīt kultūras meklētāju monta.lv. Savukārt publisko bibliotēku jomā beidzies vairākus gadus ilgušais projekts “Trešais tēva dēls” (3TD), kura gaitā savulaik visas bibliotēkas, pat vismazākās un attālākās, ieguva datortehniku un interneta pieslēgumu. Katrā no šīm sadaļām interneta lietotājiem paveras potenciāli lieliskas iespējas gan izglītoties, gan izklaidēties, gan meklēt un apkopot informāciju tādos apmēros un ar tādām ērtībām, kādas nekad agrāk nav bijušas pieejamas.

Tomēr KISC direktors Armands Magone aizrāda uz acīm redzamo: digitalizācijas pamatu pamats ir cilvēki, speciālisti – tie, kuri ievieto informāciju pieejamos resursos: “Tehnoloģijas var pielāgot, naudu var atrast, bet galvenais jautājums ir cilvēki – vai viņi var un spēj to paveikt.” Tieši tādēļ KISC savu nākotni galvenokārt saredz ne tik daudz plašos valsts mēroga projektos – tādos kā “Trešais tēva dēls” –, bet gan virzībā uz kompetenču centra uzdevumiem, proti, izglītošanu un tālākizglītību.

Ieviestais nepazūd


Kad publisko bibliotēku projekts 3TD līdz ar apjomīgo Bila un Melindas Geitsu fonda finansējumu tuvojās noslēgumam, daudzviet bija dzirdamas bibliotēku darbinieku bažas, vai vietējās pašvaldības, uz kuru pleciem pāriet interneta uzturēšana un datortehnikas atjaunošana, vēlēsies un spēs to uzņemties. A. Magone zina teikt – lielākoties pašvaldības izprot interneta nepieciešamību publiskajās bibliotēkās, turklāt dažviet projekta ietvaros ievilktajam internetam nekāda alternatīva mazajos centriņos tā arī nav parādījusies.

Bažas par uzturēšanas un atjaunošanas izmaksām viņš kliedē, stāstot, ka novados pašvaldībām ir labas iespējas iegūt finansējumu datortehnikai gan Lauku atbalsta dienesta, gan citu institūciju rīkotajos projektos. Turklāt nedaudz vairāk kā pirms mēneša valdība atbalstījusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikumu novirzīt papildus 3,63 miljonus eiro no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) jaunu bezmaksas publisko interneta pieejas punktu izveidošanai un jau esošo pilnveidošanai novadu pašvaldībās. Projekta ietvaros pieejamos līdzekļus, kā norāda A. Magone, iespējams novirzīt jau esošajiem interneta pieejas punktiem bibliotēkās, “ja vien pašvaldība nenolemj interneta pieejas punktu izvietot meža vidū”. ERAF līdzfinansējums paredzēts gan “pilna servisa” interneta pieejas punktu izveidei, kur lietotāji varētu digitalizēt un izdrukāt dokumentus, gan arī bezvadu interneta pie­ejas zonas izveidei ar vismaz 50 metru darbības rādiusu.

3TD radīja arī pamatu Gaismas tīkla izveidei, kas patlaban, arvien tuvāk nākot brīdim, kad jaunajās telpās sāks darboties Latvijas Nacionālā bibliotēka, kļūst īpaši svarīgi, jo tieši tas nodrošina visiem Latvijas iedzīvotājiem iespējami līdzvērtīgu piekļuvi informācijai.

Tādēļ interesanti, ka apjomīgs ERAF projekts beidzies arī LNB. Tā ietvaros tika digitalizēti aptuveni tūkstoš laikrakstu komplekti (kopā gandrīz trīs miljoni lappušu jeb aptuveni puse no visa LNB laikrakstu krājuma). Tāpat digitalizēts arī teju 8000 grāmatu, 50 000 attēlu un vairāki simti vēsturisko karšu.

Kā norāda LNB Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla, šajā gadā tāda apjoma digitalizācija vairs nav plānota: “Mēs turpinām ikdienas digitalizācijas darbus, skenējot attēlus, plakātus, atklātnes, kā arī digitalizējot skaņu ierakstus, taču apjomi ir krietni mazāki nekā ERAF projektu īstenošanas laikā. Ir arī skaidrs, ko mēs pirmām kārtām gribētu digitalizēt, ja būtu atbilstošs finansējums. Piemēram, no laikrakstiem plānojam digitalizēt PSRS laika reģionālo presi. Ideālā gadījumā – katra rajona centrālo laikrak­stu PSRS periodā. Pēc pārcelšanās uz jauno LNB ēku plānojam atsākt arī apjomīgāku vēsturisko karšu digitalizāciju.”

Gaidot informāciju par nākamajā plānošanas periodā pieejamiem ERAF līdzekļiem, LNB izmanto iespējas piedalīties mazāka apjoma projektos. Patlaban bibliotēka iesaistījusies digitalizācijas projektos, kas saistīti ar Eiropas digitālo bibliotēku “Europeana”, stāsta A. Žogla: “Divi nozīmīgākie projekti, kuros piedalās arī LNB, šobrīd ir “Europeana Newspapers”, kurā piedalāmies ar simt laikrakstu, pamatā 20. gadsimta sākumā iznākušo, komplektiem jeb 450 000 lappušu un “Europeana Sounds”, kurā piedalāmies ar 2000 skaņu ierakstiem.” Bibliotēkas pārstāvis sola, ka šo projektu rezultāti plašākai publikai kļūs pieejami šā gada beigās un 2015./2016. gadā.

Ar bibliotēkām digitalizācijas jomā saistās vēl kāds projekts, proti, vietne filmas.lv, 
kas ļauj bez maksas skatīties Latvijā tapušās filmas. Projekta vadītājs Jānis Ziediņš vēl neprognozē, kurā brīdī arī šī vietne publiski iegūs jaunu izskatu (ticams, vēl līdz rudenim), taču stāsta – Nacionālais kinocentrs apņēmies tajā ievietot izsmeļošus un precīzus datus par visām Latvijā tapušajām filmām, to veidotājiem un aktieriem – sava veida Latvijas “IMDb” vai kino enciklopēdiju, kurā turklāt iespējams operatīvi mainīt, labot un papildināt informāciju. Tajā būs ievietotas arī visas 18 atjaunotās padomju laika filmas – deviņas spēlfilmas un deviņas animācijas filmas. Lielāko daļu satura bez maksas varēs skatīties no publiskajām bibliotēkām, taču J. Ziediņš pieļauj – kādu daļu, vienojoties ar autoriem, varētu padarīt arī pilnīgi publisku, un tiekot domāts par to, lai saturu varētu iegādāties.

Patlaban piestājis darbs pie vēl viena digitalizācijas projekta – augstas kvalitātes filmām nepieciešamās tehnikas iegādes novadu kultūras centriem, jo Finanšu ministrija pēdējā brīdī iebildusi pret nepieciešamā finansējuma iekļaušanu valsts budžetā. Toties notiek darbs pie tā, lai Latvijā tapušās filmas būtu tiešsaistē ērti nododamas izrādītājiem novados un lai vienlaikus tiktu atbilstoši pasargātas autortiesības.

Viss muzeju 
krājums – datorā


Labi, tas, protams, ir pārspīlējums. Patlaban NMKK ievietoti nedaudz vairāk kā 13 procenti Latvijas muzeju kopkrājuma. Taču, kā atgādina KISC speciāliste, projekta vadītāja Una Balode, fiziskajās Latvijas muzeju ekspozīcijās iespējams aplūkot tikai trīs līdz piecus krājuma procentus, un atšķirībā no fiziskā krājuma digitālais pieaug ar katru mirkli.

Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga sākums izvērties piņķerīgāks, nekā varēja gaidīt. Patiesībā tam pilnīgi meklējamā versijā bija jābūt jau pērn pavasarī – un arī tas bija pārcelts termiņš. Tad kopkatalogs kļuva meklējams (ar grūtībām un lielu pacietību), toties sākās sarežģījumi ar autortiesību sargiem un no kataloga tika izņemti praktiski visi attēli, saglabājot tikai priekšmetu aprakstu. Nupat panākta vienošanās – par katru autortiesību aizsargāta priekšmeta attēlu katalogā KISC maksās AKKA/LAA noteiktu vienreizēju atlīdzību. 
300 000 attēlu pārskatīšana un izvērtēšana, kurš no tiem ir aizsargāts ar autortiesībām un kurš nav, prasa laiku, taču Una Balode sola, ka jau uz portāla jaunās versijas atklāšanu daļa attēlu katalogā būs atgriezušies, bet pamazām, līdz projekta nobeigumam 14. jūlijā, atgriezīsies arī pārējie.

Žēl, šobrīd nav iespējams parādīt, kāda tieši izskatīsies jaunā kataloga saskarne, taču lietotājiem tā sola daudz patīkamu jaunumu. Pirmkārt jau pētniekiem – gan akadēmiskajiem, gan tiem, kas meklē savas dzimtas saknes vai vēl ko citu. Katram reģistrētajam lietotājam būs iespēja izveidot savu izlasi, lai reiz atrastais nebūtu jāmeklē vēlreiz. Varēs nosūtīt digitālu kartīti ar iepatikušos priekšmetu, tāpat – uzzināt, kuros Latvijas muzejos tiek atvērtas kādas izstādes, un, ja muzeji, kas līdzdarbojas kopkatalogā, būs gatavi piedāvāt šādu iespēju, tajā varēs apskatīt arī virtuālās izstādes. Pagaidām gan muzeji samērā maz izmanto iespēju šādā veidā iepazīstināt ar savām bagātībām – trīs virtuālās izstādes izveidojis Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, pa kādam nedēļas vai mēneša priekšmetam piedāvā vēl daži.

Iemesli, jādomā, ir dažādi. Una Balode min, ka saskārusies ar bažām – apskatot ekspozīciju digitāli, cilvēki vairs nevēlēsies iet uz pašu muzeju. “Taču ir tieši pretēji,” speciāliste teic. “Nereti cilvēkiem par muzeju ir pilnīgi nepareizs priekšstats kā par garlaicīgu, putekļainu vietu. Un, ieraugot digitālās ekspozīcijas, priekšstats pārmainās, viņi ierauga, cik interesantas lietas glabājas mūsu muzejos.”

Turklāt pašiem muzejiem digitalizācija paver arī citas iespējas, citstarp iespēju nopelnīt. Vien jāprot to izmantot. Jo, piemēram, muzeju krājumos esošos dokumentus, vēstules, pierakstus pilnā apjomā nepārskenē, katalogā atrādot vien pirmo lappusi. Ja kādu dokuments ieinteresējis, tik un tā nāksies vērsties muzejā un vienoties par samaksu, lai saņemtu informāciju digitālā formātā. Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Līvija Zepa stāsta, ka ik dienu ienāk vismaz viens informācijas pieprasījums. Madonas muzejs ir arī viens no cītīgākajiem sava krājuma digitalizētājiem, protams, no 129 000 vienību lielā krājuma pilnīgi visu digitalizēt tik ātri nav bijis iespējams, taču katrs jaunais priekšmets, kas nonāk muzejā, uzreiz tiek aprakstīts un nofotografēts vai ieskenēts.

Lai arī lietotājam vizuāli visvairāk nepieciešams šķiet priekšmeta attēls, profesionāļi zina stāstīt, ka daudz sarežģītāka un svarīgāka digitalizācijas sastāvdaļa ir priekšmeta apraksts jeb metadati – tieši no to precizitātes un detalizācijas atkarīgs, cik viegli vai neiespējami priekšmetu ļoti plašajā krājumā būs iespējams atrast, saka U. Balode. A. Magone savukārt norāda – ir muzeji, kas apzināti pieņēmuši darbā cilvēku, kas strādā tieši ar digitalizāciju. Uz cilvēkresursiem kā galveno digitalizāciju ierobežojošo faktoru norāda visi aptaujāto muzeju pārstāvji. Kubalu skolas–muzeja vadītājs 
Ivars Abajs aizrāda, ka muzeju iespējas, attīstot šo ilgtermiņa projektu, objektīvi ir un būs dažādas, tomēr viennozīmīgi uzsver: digitalizācija ir pozitīvs process, un īpaši KISC īstenotais projekts muzejiem piešķīris gan darbarīkus, proti, tehniku, gan arī izglītību un vadlīnijas darbam: “Būtiskākais, ka muzeju krājuma kopkatalogs atver pieeju muzejiem no jebkuras vietas.”

Ieguldījumi digitalizācijā


Bila un Melindas Geitsu fonda ieguldījums Latvijas pašvaldību publisko bibliotēku attīstības projektā 3TD no 2006. līdz 2013. gadam veido 20 242 120,56 USD.

Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga 1. kārtas finansējums 759 559,00 LVL, t. sk. ERAF – 569 669,25 LVL (75%),

2. kārta – 1 991 051,74 LVL – 100% ERAF finansējums.

Novadu reportāža


Pamatu pamats – muzeja fiziskā ekspozīcija
Alunans_5

Ir tikko beigušās garās maija svētku brīvdienas, kad sēžos vilcienā, lai brauktu uz vienu no digitalizētākajiem Latvijas muzejiem – samērā nelielo Ādolfa Alunāna muzeju Jelgavā. To atverot pēc teju 257 000 latu vērtās rekonstrukcijas 2011. gadā, no daudzām pusēm dzirdēju, ka tas ir patlaban modernākais Latvijas muzejs.

Direktore Maija Matisa piekrīt, ka tobrīd tā patiesi varēts teikt, jo domāts par digitālo ekspozīciju esot ļoti rūpīgi. “Taču tehnoloģijas tik ātri attīstās, ka tagad jāsaka – speciālisti jau brauc jaunāko un svaigāko skatīties uz citiem muzejiem. Ventspils pilī pa gaismas sienām staigā bruņinieks, arī Raiņa un Aspazijas muzejam, kas tieši patlaban devies rekonstrukcijā, ir lieli plāni digitalizācijas jomā,” stāsta muzeja vadītāja.

Alunāna muzejā pēc rekonstrukcijas ieviesti trīs galvenie tehniskie elementi, kas īpaši piesaista skolēnu grupas, taču ir noderīgi un interesanti arī pieaugušo apmeklējumam. Apakšējā stāvā darbojas skārienjutīgais ekrāns, kas piedāvā ne tikai stāstu par latviešu teātra tēvu un viņa dzimtu un teātri, bet iespējams arī minēt mīklas, likt puzles un tamlīdzīgi. Savukārt lugu fragmenti uz lielā ekrāna izskatās daudz aizraujošāk nekā mazajā klēpjdatorā, turklāt tādējādi atrisināts muzeja pieejamības jautājums, jo vēsturiskās ēkas šauros gaiteņus nekādi nav iespējams aprīkot ar pacēlājiem un izbraukāt ratiņkrēslā. Tādēļ tapusi pusstundu gara filma, kurā otrā stāva elegantais aprīkojums iefilmēts un aprakstīts videogidā. Muzejā pieejams arī audiogids vairākās valodās, bet otrā stāvā, veidots 3D tehnoloģijās, apmeklētājus laipni sagaida pats Ādolfs Alunāns.

Maija Matisa teic – tagad zinātu, ko vajadzētu citādi, jo to saprot, tikai iestrādājot, tomēr kopumā ar digitalizēto apmierināta. Arī tādēļ, ka tas ir “atvērts” – digitālo ekspozīciju brīvi iespējams papildināt ar jauniem elementiem. Tomēr vienojamies, ka pamatu pamats pat ļoti digitalizētā muzejā ir fiziskais krājums. Protams, ne katrai memoriālajai mājai tik ļoti veicies – Ādolfa Alunāna mazdēls Ādolfs Švānbergs rūpīgi saglabājis gan mēbeles un citu iedzīvi, gan apģērbu, gan dažādus niekus, radot apmeklētājam visnotaļ autentisku sajūtu.

Tas arī izglābj muzeju 6. maijā. Jo, kad ierodos, nestrādā skārienjutīgais ekrāns. Direktore teic, ka tā pēc brīvdienām gadoties diezgan bieži. Palaikam tas iesilst pats, palaikam nepieciešama domes IT speciālistu palīdzība. Es vēl paspēju sasveicināties ar Ādolfa Alunāna tēlu viņa privātajās telpās muzeja otrajā stāvā, un tad pazūd elektrība. Kā noskaidrojas, tieši šajā dienā paredzēts “Latvenergo” līnijas atslēgums līdz pašam darbdienas vakaram… Es uz muzeju noteikti atbraukšu vēl kādreiz, bet skolēnu ekskursija no Līvāniem šajā dienā tehnoloģijām bagātajā muzejā atmesta laikā atpakaļ un tikpat labi varētu ciemoties pie latviešu teātra tēva laikā, kad viņš šeit dzīvoja, – 1910. – 1912. gadā…

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vai tos “autortiesību sargus” nevajadzētu iespundēt trakomājā? Coik ilgi var ciest to alkatību? Viņi taču konkrēti bremzē sabiedrības attīstību.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+