Pasaulē
Citur

Juris Lorencs: Diktatoru lapkritis0


Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs
Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs
Foto – LETA

Izrādās, arī agros pavasaros reizēm ienākas raža. Tikai tās nav ogas, augļi vai lapas, kas birst. “Nobriest”, “pārgatavojas” un krīt prezidenti. Vai arī aiziet paši. 19. martā par lēmumu nolikt Kazahstānas prezidenta pilnvaras paziņoja šīs valsts autoritatīvais vadītājs Nursultans Nazarbajevs. Pie varas viņš atrodas jau 30 gadus – vispirms kā Kazah­stānas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs, vēlāk jau neatkarīgās Kazahstānas prezidents.

Aizvadītajā nedēļā – 11. martā – par līdzīgu lēmumu paziņoja Alžīrijas prezidents Abdelazīzs Būteflīka. Arī viņš vairs nekandidēšot aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kas gan tagad jau ir pārceltas uz nenoteiktu laiku. Pēdējā laikā 82 gadus vecais un smagi slimais Būteflīka tikai dažas reizes redzēts sabiedrībā. Par to, kas šajā laikā noticis īstenībā, var labi iedomāties cilvēki, kuri atceras Leonīda Brežņeva pēdējos dzīves gadus. Nevarīgā kompartijas ģenseka vietā tolaik valdīja Politbirojs un viņa tuvākie padomnieki. Alžīrijas gadījumā – armijas ģenerāļi.

Tikmēr Atlantijas okeāna otrā pusē, Venecuēlā, vārgā diedziņā pagaidām vēl turas Nikolasa Maduro režīms.

Nav jau tā, ka Būteflīka būtu atteicies no varas pilnīgi labprātīgi. Joprojām atklāts paliek jautājums, vai viņš pats apzinās notiekošo. Te vietā būtu teiciens – “viņu aizgājināja”. 8. martā Alžīrijas galvaspilsētas Alžīras ielās protestēja vesels miljons cilvēku ar saukļiem “Nē piektajam termiņam!” (prezidents gatavojās balotēties jau piekto reizi) un “Republika nav karaliste!”. Kad varas kliķei kļuva skaidrs, ka Būteflīka vairs nu nekādi “nav pārdodams”, tapa dokuments par aiziešanu pensijā. Kā saka – lai glābtos no vēl lielākām nepatikšanām. “Arābu pavasaris” vēl ir labā atmiņā visiem – gan tautai, gan varai.

Ne tikai Āfrikā un Tuvajos Austrumos, patiesībā visā pasaulē gada pirmie mēneši diktatoriem ir īpaši bīstams laiks. 1986. gada 25. februārī revolūcija nogāž Filipīnu prezidentu Ferdinandu Markosu. Diktators bēg uz ASV, tauta dodas uz pili un ierauga Imeldas Markosas garderobi, viņas 3000 kurpju pārus. 2011. gada 14. janvāris, “Arābu pavasara” sākums. Tunisijas diktators Ben Ali bēg uz Saūda Arābiju.

Pamestajā pilī atklājās visdīvainākās lietas – slepenas istabas, pilnas ar naudu, dārglietu un antīko automašīnu kolekcijas, izbāzti dzīvnieki.

Diktatora garderobē cilvēki saskaita 2000 uzvalkus. 2014. gada 25. februārī (atkal šī liktenīgā diena – 25. februāris!) nakts aizsegā klusi un nemanāmi Maidana revolūcijas gāztais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs pamet valsti un ierodas Maskavā. Tauta dodas uz prezidenta rezidenci un ir šokēta par neaprakstāmo un reizē dīvaino greznību. Zeltā atlietu maizes klaipu, milzīgu mežacūkas skulptūru, privāto baznīcu.

Cik līdzīgi viss notiek! Valstī izceļas revolūcija, gāztais diktators bēg uz sev draudzīgu valsti un saņem politisku patvērumu. Tauta dodas uz pili un visur ierauga vienādas lietas – neskaitāmus garderobes priekšmetus, automašīnu kolekcijas, dārgus un bezgaumīgus nieciņus, dīvainas vāzes ar diktatoru portretiem, vīna pilnus pagrabus, ar delikatesēm piestūķētus ledusskapjus. Vēl interesantāk ir tas, ka visi šie diktatori ir nākuši “no tautas”, no vienkāršām, pat trūcīgām ģimenēm.

Jaunībā smagi strādājuši, cītīgi mācījušies, daži pat sēdējuši cietumā, situšies un “izsitušies”. Daudz ko piedzīvojuši, bet maz ko sapratuši. Brīžiem jādomā – vai tiešām viņiem pašiem licies, ka viņi ne tikai valdīs, bet arī dzīvos mūžīgi? Ka paspēs novalkāt 2000 uzvalkus un 3000 pārus kurpju?

Ko arī nevar noliegt – daudzus no viņiem karjeras sākumā vismaz daļa tautas sveica ar sajūsmu, pat atbalstīja visumā godīgās vēlēšanās.
Saistītie raksti

Tomēr pašā sabiedrības iekšienē notiekošie procesi radīja labvēlīgu augsni tam, lai ar tik lielām cerībām sagaidītais vadonis pamazām vien pārvērstos autoritatīvā vadītājā. Pat diktatorā, kas nolaiž valsti “līdz kliņķim” un ar kaunu tiek padzīts. Diemžēl vērojama vēl viena likumsakarība – sabiedrības, kas pieļāvušas šādu diktatoru izaugšanu, nav spējīgas ātri un efektīvi “saņemties” un reformēties. Iegūtā brīvība neatnes gaidīto labklājību.

Varbūt pats spilgtākais un Latvijai ģeogrāfiski tuvākais piemērs tam ir Ukraina. Un tad var pienākt brīdis, kad vēsture atkārtojas – bet nu jau kā farss. Pavisam drīz, 31. martā, ukraiņi dosies uz balsošanas iecirkņiem, lai no 39 (!) kandidātiem izvēlētos nākamo valsts prezidentu. Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, patlaban vislielākās izredzes uzvarēt pirmajā kārtā ir aktierim, cilvēkam pilnīgi bez jebkādas pieredzes politikā, komiķim Volodimiram Zeļenskim. Nu ko – dzīvosim, redzēsim.

LA.lv