Kultūra
Mūzika

Dināra Alijeva: “Rīgā jūtos kā mājās.” 0


Dināra Alijeva:
Dināra Alijeva:
Foto: Timurs Subhankulovs

“Dziedātāja, kuras balss ir kā dāvana no debesīm,” par starptautiski pazīstamā azerbaidžāņu izcelsmes soprāna DINĀRAS ALIJEVAS talantu reiz teikusi leģendārā operdīva Monserata Kavaljē. Piektdien, 7. decembrī, viņu dzirdēsim Latvijas Nacionālajā operā iejūtoties galvenajā lomā Džakomo Pučīni operas “Bezdelīga” koncertuzvedumā.

Dināra Alijeva ir plūkusi laurus prestižajos Plasido Domingo “Operalia” (2010), Marijas Kallasas (2007), Frančesko Vinjas (2010), Jeļenas Obrazcovas (2007) vārdā nosauktajos konkursos. Viņas balss regulāri skan ievērojamākajos opernamos un koncertzālēs pasaulē – Vīnes Valsts operā, Vācu operā Berlīnē, Bavārijas Valsts operā, Frankfurtes operā, Izraēlas operā, Kārnegī zālē Ņujorkā, “Salle Gaveau” Parīzē, Kadogana zālē Londonā, Pekinā, Rīgā un citviet.

2015. gadā māksliniece nodibināja Pirmo starptautisko opermākslas festivālu Maskavas Konservatorijā, viņas diskogrāfijā ir kopā ar Aleksandru Antoņenko un Kauņas simfonisko orķestri ierakstītais CD, kas tapis diriģenta Konstantīna Orbeļjana vadībā.

Džakomo Pučīni opera “Bezdelīga” ar Džuzepes Adami libretu pabeigta 1916. gadā pēc Vīnes “Carltheater” pasūtījuma, bet tās pirmizrāde notika Montekarlo gadu vēlāk. Latvijas Nacionālajā operā tā līdz šim iestudēta tikai reizi – 1990. gadā. Magdas iemīļoto Rudžero atveidos izcilais jaunās paaudzes amerikāņu tenors Džons Ērvins. Dzejnieka Prunjē lomā – baltkrievu tenors, Grācas operas solists Pāvels Petrovs, kura uzlecošās operzvaigznes slavu apliecina spožā uzvara prestižajā “Operalia” konkursā 2018. gadā.

– Latvijas Nacionālajā operā esat dziedājusi Violetu operā “Traviata”, Tatjanu “Jevgeņijā Oņeginā”, Leonoru “Trubadūrā”, donnu Elvīru “Ernani” koncertuzvedumā… Kāds ir spilgtākais mūsu Nacionālajā operā gūtais iespaids?

Dināra Alijeva: – Pirmais iestudējums, kurā dziedāju, bija “Trubadūrs” – 2010. gadā, vēl operas direktora Andreja Žagara laikā. Viņš mani ieraudzīja kā mākslinieci. Tieši Rīgā debitēju arī Mocarta operā “Dons Žuans”.

Tas man palicis prātā tādēļ, ka Elvīras partiju iemācījos divās nedēļās. Piezvanīja Andrejs Žagars – vajag steigšus, vai zini Elvīras partiju? Nē, atbildēju. Bet iemācīšos! Tas bija liktenīgi – pēc Elvīras Rīgā tūlīt ar šo lomu debitēju Vīnes teātrī. Dziedāt Mocartu Vīnē, dižā melodiķa dzimtenē, – tas bija ārkārtīgi saviļņojoši!

– “Bezdelīgā” debitējāt Berlīnē Vācu operā. Kādām acīm skatāties uz savu parīziešu kurtizāni Magdu?

– Viņa ir tāda pati kurtizāne kā Violeta no Verdi operas “Traviata”, un nav pareizi, ka Magdu rāda izlaidīgu, no zemākiem sabiedrības slāņiem, primitīvu. Kurtizānes tolaik bija augstdzimušas, izglītotas, aristokrātiskas.

Kāpēc velku paralēles ar Violetu? Abi sižeti ir līdzīgi, gandrīz vienādi, vienīgi Violeta finālā mirst, bet “Bezdelīgas” Magda pamet savu iemīļoto Rodžero. “Bezdelīga” ir interesanta ar atklāsmi par to, kā galvenā varone no šīs pasaules piedāvātās bagātības mīlošas un kavalieru aplidotas sievietes pārvēršas kurtizānē.

Kādēļ viņu sauc par bezdelīgu? Viņa pati nezina, kas īsti ir – naiva meitene, studente vai bagātību alkstoša sieviete. Kā putns mētājoties gaisā, viņa palaiž vaļā savu iemīļoto, mīlestību un… kļūst brīva.

Sens stāsts, taču ar romantiskas dabas sievieti līdzīgi var notikt arī mūsdienās, kaut arī visas vērtības kļuvušas citādas.

Pārnākot mājās no teātra, savu “bezdelīgu” it kā izlaižu caur sevi un man kļūst bezgalīgi žēl viņas nepiepildītās, neīstenotās mīlestības. “Bezdelīgas” autors Pučīni ir viens no maniem vismīļākajiem komponistiem, tiesa, man vēl nav īpaši daudz lomu viņa operās, bet gan jau līdz tam nonākšu.

– Kas jūsu dzīvē bija emocionālākais mirklis, kas aizveda līdz operai?

– Neslēpšu, ka esmu augusi ļoti muzikālā ģimenē, mans tēvs bija profesionāls grimētājs teātrī un viņam bija muzikālā dzirde. Nepazīstot notis, viņš spēlēja klavieres, no galvas zināja kinofilmu mūziku. Pie mums mājās vienmēr apgrozījās daudz muzikantu, aktieru.

Mamma pēc profesijas ir kormeistare bērnu korī un režisore. Viņas vecāki bija profesionāli sabiedrībā zināmi dejotāji Dagestānā. Arī pa tēva līniju priekšteči bijuši aktieri Krievu drāmas teātrī Baku. Tāpēc mūziku esmu dzirdējusi no pašas agrīnas bērnības, jau no sešiem gadiem tiku vesta uz mūzikas skolu, kuru beidzu kā pianiste.

Bet divu gadu vecumā, kad vēl nebiju sākusi runāt, jau dziedāju. Arī mana mamma savulaik sapņoja par teātri, iestājās Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā, no kura pirmā kursa tēvs atsauca mājās – aktieri mūsu ģimenē vairs nebūs! Un ātri meitu izdeva pie vīra, mana tēta. Viņš nāk no Baku, bet mamma no Dagestānas galvaspilsētas Mahačkalas. Mana vecmāmiņa no mammas puses bija krieviete, bet vectētiņš – azerbaidžānis. Mana mamma ir gaiša, nemaz nelīdzinās azerbaidžāņiem…

Žēl, ka īsti neprotu azerbaidžāņu valodu. Kad augu, skolā to nemācīja un sabiedrībā nerunāja. (Dināra Alijeva dzimusi Baku 1980. gadā un smejoties sevi sauc par olimpiādes bērnu, kurš vēl atceras simbolu pūkaino lāci. – V. K.) Kad man bija trīspadsmit gadu, skolā atklāja vokālistu klasi. Kopš tā brīža pret akadēmisko dziedāšanu sāku izturēties profesionāli.

– Un tad no tālās Azerbaidžānas ceļš uz Maskavu…

– Nemaz ne tik tālu! Trīs stundu lidojums. Tagad Azerbaidžāna, īpaši Baku, kļuvusi pasakaini skaista, gandrīz nemaz neatpaliek no Dubaijas Arābu Emirātos. Parki, fantastiskas strūklakas. Modernāko, gluži vai kosmisko jaunceltņu projektēšanai pieaicināti pasaulē slaveni arhitekti, un kur nu vēl saule, brīnišķīgas pludmales…

– Kā vērās Maskavas Lielā teātra durvis?

– Man nekad nekas nav nācies viegli. Jau skolā ik pa laikam bija kādas nesaprašanās ar pedagogiem, pat intrigas, nepelnīti zemas atzīmes… Arī konservatorijā uzreiz nenokļuvu pie pedagoga, kādu vēlējos. Otrajā kursā vokālo dziedāšanu pat gribēju pamest vispār.

Un nebija tā, ka, atbraukusi uz Maskavu, uzreiz nokļūtu Lielajā teātrī. Krievijas galvaspilsētā sāku ar labdarības koncertiem, lai publika mani vispār iepazītu. Daudz piedalījos koncertos kopā ar operdīvu Jeļenu Obrazcovu gan Sanktpēterburgā, gan Maskavā.

Tad – konkursi, esmu bijusi laureāte sešos starptautiskos vispopulārākajos opermākslinieku konkursos pasaulē – “Operalia”, Marijas Kallasas, Frančesko Vinjas…

Maskavas Lielajā teātrī mani sākumā pieņēma atsevišķām lomām. Nākamgad apritēs desmit gadu, kopš tur esmu štata soliste. Reitingu ziņā teātris ļoti cēlies, priecājos, ka joprojām varu tam kalpot. Neteikšu, ka bail, bet arvien izjūtu ārkārtīgi lielu atbildības sajūtu, uzejot uz šīs skatuves. Arī pats teātris ir jaudīgs, skatuve milzīga.

Daudzi, citos slavenos pasaules teātros laurus plūkuši mākslinieki, šeit sāk justies mazliet nekomfortabli, jo akustika ir daudz sarežģītāka nekā Eiropas, īpaši mazākos teātros, piemēram, Vācijā. Uz Lielā teātra skatuves sāc dziedāt un, šķiet, sevi nedzirdi. Tāpēc daudzi, īpaši tenori, sāk skaņu forsēt – vairāk, vēl emocionālāk… Jo viņiem aplami liekas, ka skaņa it kā apstājas, neplūst tālāk.

– Vai Lielā teātra mākslinieces statuss uzliek kādus pienākumus uzvedībā sabiedrībā, uz ielas… Ir māk­slinieki, kurus pat tirgū pazīst.

– Tie vairāk no estrādes, mediju, krāsaino žurnālu vākiem.

Esmu diezgan akadēmiski noskaņots cilvēks un reklāmiskām lietām sevi nešķērdēju.

Man arī nav nekādas aģentūras. Un opera plašā sabiedrībā popularitāti jau ieguvusi samērā nesen. Ir, kas mani pazīst, bet reizēm nepazīst arī tikko no teātra iznākušu, jo novilkts krāšņais tērps, noņemts grims…

– Kurā pasaules teātrī vislabprātāk atgriežaties?

– Rīgā! (Skaļi smejas.)

– Protams! Kādu gan citu atbildi pirms uzstāšanās pie mums varētu sagaidīt…

– Es patiesi mīlu jūsu operteātri, jau no paša sākuma esmu te atsaucīgi uzņemta, pret mani labi izturējušies. Te ir ļoti jauka atmosfēra, jūtos gandrīz kā mājās.

– Vai bieži uzstājaties dzimtajā Baku?

– Diemžēl reti. Pēdējo reizi Baku koncertēju pirms sešiem gadiem – kopā ar Plasido Domingo.

– Esat dziedājusi tādu pasaulslavenu maestro vadībā kā Marsello Rota, Masimo Zaneti, Vladimirs Fedosejevs… Ar kuru vislabāk saprasties?

– Noteikti ar Danielu Orenu! Nācis no Izraēlas, nu viņš ir pasaules diriģentu piecnieka galvgalī. Arī šogad Rīgā iestudētais Verdi operas “Ernani” koncertuzvedums viņa vadībā bija lielisks.

Tieši kopā ar Danielu Orenu iestudēju savu pirmo “Bohēmu” Salerno teātrī Itālijā, kur viņš bija galvenais diriģents. (Tagad viņš ir arī galvenais diriģents Izraēlas operā.) Neko labāku par šo “Bohēmu” Orena lasījumā mūžā vispār neesmu dzirdējusi. Toreiz Salerno ierados ļoti nogurusi pēc trim pārlidojumiem, gandrīz bez balss, vismaz man tā likās, un tieši uz ģenerālmēģinājumu. Par spīti šiem apstākļiem, jau pēc divām trim frāzēm mums izveidojās brīnišķīgs tandēms. Orens ir īsts meistars Verdi un Pučīni mūzikā, turklāt viņam piemīt īpaša maģija, spēja no dziedātāja izvilināt pat to, kas viņā iesnaudies.

Man ļoti patīk arī jūsu diriģents Jānis Liepiņš, ar kuru esmu sadarbojusies ne reizi vien. Maskavā man ir savs starptautisks festivāls “Opera Art”, uz kuru biju uzaicinājusi Jāni Liepiņu iestudēt tieši “Bezdelīgu” koncertuzvedumā. Jānis ir lielisks mūziķis, dzird un jūt dziedātāju, un viņam ir laba nākotne.

– Kā veicies ar režisoriem? Viņu prasības mēdz kļūt par aizkulišu stāstiem…

– Tā bieži gadās, piemēram, no viena līguma Vācijas teātrī – neminēšu gan konkrēti, kura – atteicos. Man atsūtīja operas “Otello” videoierakstu, kuru noskatījusies nolēmu uzvedumā nepiedalīties. Gana daudz netīrības, kara, un nabaga Dezdemonu vēl izvaroja, no viņas kājām raujot nost zeķ­bikses…

Tomēr ir daudzi režisori, kuri mūsdienīgā skatījumā veido aizraujošus, labus iestudējumus kā, piemēram, Krievijā Dmitrijs Čerņikovs, kura ieceres vienmēr attaisnotas un pamatotas. Iesaistoties jaunā iestudējumā un pat iepriekš nezinot, kas sagaida, ar sadarboties spējīgu režisoru var sastrādāties, vienoties par detaļām, niansēm.

Saistītie raksti

Es, piemēram, nespēju dziedāt dūmos, īpaši, ja tie ir vecie, nevis jaunie, no ledus radītie. No vecajiem it kā no lielgabala aizkulisēs izšautiem, aizsmok kakls. Man pret šādiem dūmiem ir alerģija. Itālijā Parmas teātrī saskaņā ar režisora iecerēm Leonoras ārijai “Trubadūrā” bija jāskan kaut kur augšā pilnīgos dūmos, lai nekas nebūtu redzams un dzirdama vienīgi balss. Bet balss nebūs, biju strikta – vai nu dūmi, vai es! Režisors atteicās no ­dūmiem.

– Kas vēl ir jūsu – ārpus teātra?

– Ģimene, dēls. Puikam seši gadi. Mazais ir pārvērtis manu dzīvi. Lai varētu vairāk būt kopā ar ģimeni, pat atsakos no dažiem neinteresantākiem piedāvājumiem, kurus agrāk būtu pieņēmusi, jo nekā cita ārpus operas jau nebija. Ja mājās neviens negaida, ir mazliet skumji. Jauno gadu pēc ilga laika sagaidīšu Baku kopā ar dēlu, vīru, mammu un brāļa ģimeni. Esmu ļoti priecīga. Sen tā nav bijis.

LA.lv