Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. jūnijs, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Pasaules varenajiem trīs tēmas: vēsture, Ukraina un drošība

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Polijas pirmo pēckara puslīdz brīvo vēlēšanu 25. gadadiena Varšavā, lielā septiņnieka sanāksme Briselē, sabiedroto desanta operācijas Normandijā septiņdesmitās jubilejas ceremonija 6. jūnijā – tik piesātināta politiskā programma kā pagājušajā nedēļā reti kad pieredzēta. Pasaules vareno pulcēšanos Parīzē, kur notika divpusēju tikšanos seriāls un izraisījās pamatīgi satiksmes sastrēgumi, franču žurnālisti nodēvēja par “diplomātisko baletu”. Baraks Obama piedalījās visos šī uzveduma cēlienos, kurus dažādā mērā caurvija trīs tēmas: vēsture, Ukraina un drošība.

Ja runājam par vēsturi, tad starp Varšavā un Normandijā atzīmētajām apaļajām gadskārtām ir pavisam noteikta saistība. Sabiedroto karaspēka izcelšanās Francijas krastos 1944. gada jūnijā ievadīja Rietumeiropas atbrīvošanu no nacistiem un ļāva tur atjaunot demokrātiskas iekārtas. Kamēr Staļina varā atstātajā Austrum­eiropā nacismu nomainīja komunistiskie totalitārie režīmi un nācās gaidīt līdz 1989. gadam, kad “Solidaritāte” pārņem varu Polijā un izveido Tadeuša Mazovecka vadīto valdību, kas bija pirmais solis ceļā uz Austrumeiropas valstu atbrīvošanu.

Bet, kā šodien daudziem patīk sacīt, brīvība nav garantēta. Kaut gan Latvijā politiķi iepriekš stāstīja, ka ir, jo mēs esam Eiropas Savienībā un NATO. Lai arī, politiski būdami ES, ekonomiski stūrējām uz Austrumiem un atšķirībā no lietuviešiem neko nepaveicām enerģētiskās atkarības mazināšanai. Turklāt pēc iestāšanās NATO nekad atšķirībā no igauņiem neesam pildījuši apņemšanos atvēlēt savas valsts aizsardzībai 2% no IKP. Tikai tagad Latvija sarosījusies. Arī Varšavā notikušajās Centrāleiropas un Baltijas valstu vadītāju darba pusdienās, kurās piedalījās ASV prezidents, klātesošie, kā teikts preses dienestu diplomātiski nogludinātajā valodā, “pauda satraukumu”, respektīvi, Ukrainas sakarā, un “apliecināja gatavību” gādāt par drošību. Latvijas valsts galva Andris Bērziņš, piemēram, runājis par nepieciešamību stiprināt ES ārlietu un drošības politiku, lai eiropieši būtu līdzvērtīgi partneri amerikāņiem. Savukārt Obama apgalvoja, ka starp ASV partijām, proti, demokrātiem un republikāņiem, pastāv “viennozīmīgs konsenss” par nepieciešamību sargāt Eiropu. Tas, protams, ir ļoti svarīgi. Bet vai starp Latvijas partijām pastāv “konsenss” kaut vai attiecībā uz iepriekš pieminētajiem diviem procentiem? Mūsu politiķu izteikumi šajā ziņā nemaz nav tik “viennozīmīgi”. Tāpat kā enerģētikas jomā. Taču nozīmīgāko problēmu risināšanai nacionālā līmenī vajadzīga politiska pēctecība, pretējā gadījumā nekur tālāk par gatavības apliecināšanu mēs netiksim.

Briselē svarīgāks par sanāksmes saturu bija formāts – nevis G8, bet G7, proti, bez Krievijas prezidenta, kuram dots laiks pārstāt Ukrainas graušanu līdz jūnija beigām. Eiropas diplomātijas galvenie horeogrāfi pēc ilgāka laika sastapās ar viņu Francijā, kur piemiņas pasākumus aizēnoja minējumi, vai namatēvam Olandam izdosies aizkulisēs sabīdīt Putina un Obamas tikšanos un vai Kremļa saimnieks pārmīs kādu vārdu ar Porošenko. Pārmija, taču noteicošie ir darbi. Pazīstamais franču filozofs Bernārs Anrī Levī pirms svinībām Normandijā vispār gan sprieda, ka Putins iemieso tiešu pretstatu 6. jūnijā godinātajām vērtībām, jo ideoloģiski “ir tuvāks, turklāt krietni tuvāks 1945. gadā uzveiktajam fašismam nekā pretošanās kustības un demokrātijas principiem”. Bet ievērojami filozofi reti mēdz būt diplomātiski.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+