Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. oktobris, 2013
Drukāt

Diriģents ir dakteris
 (6)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Ieteikuma vēstulē pieminēts arī jūsu dziedošais tētis. Vai muzicēšana ir no viņa iedzimusi?


I. Zirne: – Drīzāk otrādi – es tēti pārliecināju, teicu: kas tas ir? Ir taču jādzied! Senioru gados ir jāizkustas no mājas un jāiet apritē. Tētis dzied Valmieras politiski represēto vīru korī “Baltie bērzi”, kur esmu diriģente.

Bet patika uz muzicēšanu man ir no vecmammas. Viņa bija mūzikas gardēde, lepojās, ka ir dzirdējusi, kā dzied Ima Sumaka, Enriko Karūzo. Lika arī man klausīties radio. Kas nu tolaik skanēja, bet ievirze mūzikā bija. Vecmamma veda mani gan tautiskās dejas dejot, gan uz baletskoliņu, gan uz mūzikas skolu. Tur spēlēju klavieres. Bet tāda čaklīte, lai sasniegtu tehnisko virtuozitāti, nebiju. Skolotāja ieteica, ka man jāiet uz diriģentiem. Mana mammīte pārliecināja, ka vajag iet un mēģināt mācīties mūzikas vidusskolā.

– Vai atceraties pirmo reizi, kad pacēlāt rokas un dabūjāt no kora ārā skaņu?


– Sākumā ir jādiriģē klasē pret tukšu sienu. Dzīvu kori jau uzreiz neviens nedod. Liels paldies skolotājai Birutai Afanasjevai. Viņa bija tik drosmīga, ka savus audzēkņus, Cēsu mūzikas vidusskolas diriģentus zaļknābjus, laida pie sava kora. Vēlāk, kad aizgājām uz konservatoriju, tur ātri vien atskārtām, ka nekādi lietaskoki jau vēl neesam. Bet prakses ziņā bijām galvas tiesu pārāki par citiem studentiem, jo bijām strādājuši ar dzīvu kori! No pirmā brīža sapratām, ka diriģentam ir jābūt gan diplomātam, gan psihologam, gan viltīgam stratēģim.

Mani kursa biedri konservatorijā bija Andris Veismanis, Guntars Ķirsis, Mārcis Katajs. Kordiriģentus tajā gadā pabeidzām trīs meitenes, taču es vienīgā strādāju ar koriem. Paldies manam pasniedzējam Jevgeņijam Augustinovičam! Diriģents jau nav vienkārša profesija. Pēc mēģinājuma ir slapja mugura, kā būtu zemi racis, un, aizejot mājās, apetīte ir kā vilkam! (Smejas.) Bet naktī galvā rullītis tinas, mūzika skan!

Diriģents atdod, atdod un atdod, un tad pēc koncertiem, konkursiem un festivāliem ir īss mirklītis – gandarījumiņš. Asaras. Ziedi.

Mani trīs kori man ir kā bērni. Politiski represēto vīru kora “Baltie bērzi” dziedātāji jeb, kā es viņus mīļi dēvēju, puisīši ir zelta gabaliņi, vecā inteliģences skola. Pat baidos teikt, vai kādreiz vēl dzims tādi vīrieši, kādi ir viņi. Kora “Jumara” sievas var dzīt klintī augšā. Viņām kā jau latviešu sievietēm ir milzīgas darba spējas – izdarīs visu, cik labi vien var. Sievām patīk arī braukt uz konkursiem, cīnīties. Kamerkorim “Kaķi” iedod tik notis rokā un – dzied! Visi ir mācījušies mūziku, ar viņiem profesionāli ir vieglāk strādāt.

– Kāds ir ideāls koris?


– Profesionāli skanošs. Tāds kā akadēmiskais koris “Latvija” un Radio koris. Un daudzi citi. Kā labs instruments, kas izcili muzicē! Mana ikdiena saistīta ar amatieru koriem. Cilvēki uz mēģinājumiem nāk pēc darba, reizēm piekusuši, kādu sadzīves raižu nomākti. Bet tad mēs sākam, strādājam no sirds, muzicējam, radām ko brīnišķu, un dziedātāji savas rūpes un raizes aizmirst, tās paliek kaut kur ārpusē. Un, mājās ejot, redzu, jā – ir izdevies! Visi kā ar uzlādētām saules baterijām. Vai tad arī tāds nav ideāls koris!? Kad koris dzied, pārņem vārdos nepasakāma enerģija – tā ir kosmiska enerģija. Ja vēl izdodas un raud skatītāji tajā pusē un koris šajā…

– Ar koriem daudz braukājat pa pasauli. Kā tad ir – vai esam dziedātāju tauta?


– Gan jā, gan nē. Pēdējā laikā skolotājiem jācīnās, lai skolās būtu kori. Tie ir trauksmes zvani. Dziesmu svētki balstās tikai uz tautas fanātismu un dziļām kordziedāšanas saknēm. Bet arī citviet pasaulē rodas koru tradīcijas. Daudzās Eiropas valstīs izglītības sistēma ir sakārtota tā, ka skolēni jau kopš 1. klases dzied korī. Un iedomājieties, kā viņi dzied, kad pabeidz skolu! Taču mums joprojām jāpierāda pašsaprotamas lietas, ka mūzika un dziedāšana ir patiešām nepieciešama. Nav jau noslēpums, ka daudz kas atkarīgs no skolotāja. Tie, kuri deg par savu lietu, tiem vienmēr skolā būs koris. Bet ar pliku entuziasmu vien skolās muzikālā audzināšana nevar pastāvēt. Jā, mēs esam dziedātāju tauta, bet apgalvot, ka tādi esam vienīgie… Arī citviet pasaulē ir brīnišķīgi kori.

– Dziesmu svētkos, dziedot savā sievu korī, vērojāt daudzus virsdiriģentus. Kura prasme aizrāva visvairāk? 


– Šķiet, jaunais Kaspars Ādamsons ienācis ļoti platiem un daudzsološiem soļiem. Mūzika jau necieš samākslotību, neīstumu. Viņš ir tik atvērts un suģestējošs, un dziedātāji to redz. Māris Sirmais, nu mīl viņu koristi, tur ir kaut kas tik dievišķs! Ārijs Šķepasts ar savu īpašo žestu. Mārtiņš Klišāns ar šarmu mūzikā. Kā Sigvards Kļava spēj suģestēt kori un kā viņš tūkstošiem dziedātāju ved aiz savas rokas! Tur nāk palīgā kāds cits. Tā ir Dieva dāvana. Kā kāds meistars reiz teica – viņam nāk no pirkstu galiem mūzika ārā, bet citam nenāk!

– Valmieras mūzikas skolā strādājat kopš 1990. gada. Kādi bērni tagad nāk mācīties mūziku? 


– Domāju, ka sākusies maza renesanse. Vecāki atkal grib sūtīt bērnus mācīties mūziku. Pēdējos gados mūzikas skolā ir liels audzēkņu pieplūdums. Ir taču tik ļoti daudz cita, ko izvēlēties, nevis sēdēt stundām pie instrumenta, mācīties, trenēt pirkstus. Un tad pusaudžiem mūzikas skolā uznāk – nē, nē, nē! – periods. Un tu viņus žmiedz. Un viņi spurojas pretim, teikdami – vai tad tā ir dzīve? Bet, kad tuvojas skolas noslēgums un jāliek eksāmeni, jaunieši ir tik gandarīti un piepildīti. Viņi ir pārāki par citiem. Mūzikas skolās jau nāk īpaši bērni, viņi tomēr grib mācīties mūziku.

– Kā dzīvojat ārpus mūzikas un koriem?


– Tāda brīva laika ir ļoti maz. Arī visi svētki paiet strādājot. Mēs jau esam tie, kas citiem dāvā svētkus.

Mans dēls ir jau pieaudzis, studē uzņēmuma vadību. Bērnībā viņš mūzikas skolā mācījās saksofonu spēlēt. Bet, kad bija jāizvēlas – mūzika vai sports, basketbols ņēma virsroku. Vīrs ir mediķis. Viņš ir lielisks kulinārs, kad pārnāku mājās, mani gaida siltas vakariņas.

VĒSTULE



No Vizmas Vaseres vēstules: 


“Vēlos cildināt un atzīmēt mūsu mīļās diriģentes Ingas Zirnes veikumu. Triju Valmieras koru diriģente un kolektīvu dvēsele, Jāzepa Vītola Valmieras mūzikas skolas skolotāja un diriģente, Valmieras un tās novada mūzikas dzīves nerimstoša dalībniece, interesantu ideju radītāja un izpildītāja, dažādu mūzikas sacensību vērtētāja, autoritāte mūzikas vidē, harismātiska, cilvēkus mīloša persona, labestīga un ļoti godīga. Gādīga un rūpīga meita savai mammītei un dziedošajam tētim. Inga ir ieguvusi vispārēju atzinību – viņai piešķirts tituls “Goda valmierietis”.

Inga ir koru labais gariņš, dāsna, ar augstu inteliģences pakāpi, viņas rokai piemīt kāds īpašs magnētisms, kas liek balsīm ieskanēties un acīm iemirdzēties, tā ir bauda – būt Zirnīša tuvumā. Meistarības latiņu Inga ir uzcēlusi visai augstu. Ingai patīk darbs ar cilvēkiem. Viņa uzskata, ka kordiriģents ir visdemokrātiskākā profesija. Ar saviem koristiem Zirnīts ir kopā ik mirkli – ikkatrā domu starā, kas pieskaras, silda un apmīļo ikvienu. Par Ingu nu gan var teikt – viņa ir izcila latviešu sieviete, latviskās dziesmas un latviešu tradīciju kopēja.”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Smukā Inga! FORŠS cilvēks un gudra diriģente!!!

  2. Zirne – malacis! Ja varētu atrast iespēju viņu klonēt, un tādu cilvēku kļūtu vairāk, dzimtenē būtu vēl daudz skaistāk, labāk, sirsnīgāk!

  3. Meklējot izdevīgāko KASKO apdrošināšanu atridi: http://www.salidzini.lv/kasko

  4. Latvieši ir dziedātājputni, bet ja zemē ir palicis zirnis un tam pa vrsu uzlej asfaltu, tad zirnis izlauž asfaltu!

  5. Paldies manai pirmajai mūzikas skolotājai, kura joprojām ir mana lielākā autoritāte, domājot par attieksmi pret darbu un cilvēkiem. Es joprojām minu viņu kā piemēru tam, kā pedagogs bez balss pacelšanas un citiem represīviem līdzekļiem, spēj ne tikai organizēt darbu klasē un panākt rezultātus, bet iedvesmot mīlestībai uz mūziku. Esmu bezgala pateicīga par šo ielikto pamatu!

    • Pilnīgi piekrītu! Zirnīte ir ne tikai lielisks, godprātīgs un aizraut spējīgs pedagogs, bet arī sirsnīgs un mīļš cilvēks!

Draugiem Facebook Twitter Google+