×
Mobilā versija
Brīdinājums +29°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
17. janvāris, 2018
Drukāt

Diriģents Kaspars Putniņš: Esam čempioni upura lomas izveidē (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kaspars Putniņš

Šonedēļ, 18., 19., 20. un 21. janvārī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisināsies multimediāla izrāde “Gaismas rak­sti”, ar ko tiks atklāts Latvijas valsts 100. jubilejas gads. Tas būs laikmetīgs stāsts par mūsu valsti, kuru mūzikā, dejā un gaismu spēlēs izstāstīs Latvijas Radio koris, Jānis Šipkēvics (balss, sintezatori, elektronika), Miķelis Putniņš (ģitāra, elektronika), Asnate Rancāne (vijole), Guntars Prānis (ratalira), Ieva Nīmane (pūšaminstrumenti), Anda Eglīte (kokle), kā arī aktieri un dejotāji. Mūziku izrādei komponējuši Jānis Šipkēvics un Mārtiņš Viļums. Idejas autors un izrādes muzikālais vadītājs ir Radio kora diriģents KASPARS PUTNIŅŠ.

Vērienīgo starpžanru mākslas darbu varēs skatīties gan kā izrādi, gan klausīties kā brīnišķīgu oriģinālu mūziku, gan baudīt kā koncertiestudējumu, kurā varēs sekot mitoloģiskajam stāstam par garo pupu, ko katrs var atkodēt tā, kā vēlas. Skatītāji izrādes laikā varēs brīvi izvēlēties individuālu skatpunktu – pārvietoties telpā, neizmantojot sēdvietas.

– Kaspar, kā atnāca ideja šādai izrādei?

K. Putniņš: – Pirmie impulsi radās jau 2015. gadā, kad satikāmies ar Mārtiņu Viļumu un Jāni Šipkēvicu. Viss sākās ar apceri – kas ir mūsu valsts, ko mums tā nozīmē. Ir svarīgi apstāties un ļauties šādai apcerei, jo tā noved pie izmaiņām mūsu attieksmē. Latvija mums pūrā ir devusi kultūras mantojumu no iepriekšējām paaudzēm, ko mēs iepūšam nākotnē. Izrādē ir divas līnijas – dainu teksti – kāpšana garajā pupā –, un Ilmāra Šlāpina teksti par to, kādi esam šeit un tagad.

Tās lielās lietas, kuras atrodas mums ļoti tuvu blakus, bieži vien neredzam, jo esam pie tām tik ļoti pieraduši, ka nespējam vairs īsti novērtēt un apjaust. Ķeroties pie šī jaunrades projekta, mums bija divi priekšnosacījumi. Pirmkārt, izrādei jānotiek Nacionālajā bibliotēkā kā atjaunotās Latvijas simbolā. Otrkārt, jāmēģina domāt par divām pamatlietām. Viena – no iepriekšējām paaudzēm saņemtais kultūras mantojums, kultūras telpa, kas vislielākajā mērā ietekmē mūsu šodienas garīgos pamatus. No otras puses – ko mēs darām ar šo mantojumu un no visas pasaules saņemtajiem impulsiem? Kā veidojam savu valsti? Kas ir tā elpa, ko iepūšam nākamajām paaudzēm un nākotnes Latvijai? Šīs divas līnijas, kā DNS spirāles kopā vijoties, mūs atvedušas pie “Gaismas rakstiem”. Pati ideja trīs gadu laikā transformējusies vairākas reizes, mainījusies arī radošā grupa. Sākumā ar tekstiem palīdzēja Kārlis Vērdiņš, bet tad viņš aizbrauca doktorēt uz ASV, un esmu laimīgs, ka Ilmārs Šlāpins piekrita sadarboties. Viņa tek­stu pienesums ir brīnišķīgs un ļoti atbilstošs. Veidojot šo darbu, paši esam izjutuši brīnišķīgu apakšstraumi, kurā mūs ienesa pats materiāls. Protams, Nacionālā bibliotēka nav teātris, kurā var netraucēti mēģināt, tajā pašā laikā esmu laimīgs, ka ar savu darbu varēsim saspēlēties ar brīnišķīgo ēkas arhitektūru.

– Intrigu pastiprina arī izrādē iesaistītās, jūsu uzaicinātās savdabīgās radošās personības. Kāpēc izvēlējāties visdažādākās mūzikas autorus – Mārtiņu Viļumu un Jāni Šipkēvicu?

– Mans mērķis nebija piedāvāt estētiski šokējoši atšķirīgus mūzikas virzienus. Bet, pirmkārt, man ļoti patīk, ko abi minētie kungi dara. Man šķita, ka no katra varētu sagaidīt kādas viņiem pašiem jaunas iezīmes. Mārtiņš ir mūsu sadarbības partneris ilgus gadus, savukārt ar Jāni mani saista līdzīga muzikālās izglītības skola. Esam vienādi domājoši un jūtoši. Mārtiņš ir ļoti zinošs latviešu un baltu tautu etnomuzikoloģijā, folklorā, daudz spēlējis tautas mūzikas grupās, bet nekad šīs savas folkloras mūzikas zināšanas nav īsti īstenojis savā oriģinālmūzikā. Ceru, tas notiks tagad. Savukārt Jānis ir spējīgs mūsdienu mūzikas ritmiskāko matēriju organiski savietot ar kori, kas ir ļoti grūts uzdevums. Divas līnijas – garās pupas stāsts un mūsdienu mūzika ar Ilmāra Šlāpina tekstiem – visu laiku vīsies un krustosies. Režisoru Viesturu Meikšānu iepriekš personiski nepazinu, bet jebkad, lai ko viņš darītu un teiktu, visam esmu piekritis. Mēs esam domubiedri pēc vārdiem un darbiem.

– Cik dziļas ir jūsu paša apzinātās emocionālās saknes Latvijas zemē?

– Vectēvs no tēva puses ir piedalījies Brīvības cīņās, dabūjis savu pirmo jaunsaimniecību kā balvu par to līdzīgi daudziem 20. gadsimta 20. gados. Abi mani vectēvi ir cietuši Staļina laika represijās. Viens atradās apcietinājumā laikā, kad notika izvešanas, un tas ir vienīgais, kas viņu izglāba no lopu vagoniem. Otrs ir bijis šajā tālajā ekskursijā, pavadījis tur astoņus gadus divdesmit piecu piešķirto vietā, jo nomira Staļins un mans vectēvs varēja atgriezties atpakaļ. Tēva tēvu redzēju ļoti maz, biju jauns, viņam aizejot citā saulē. Bet māmiņas tētis bija ar lielu izpratni par lietu kārtību. Kā bērns daudz laika pavadīju Kurzemes laukos, kur vectēvs ļoti daudz ar mums, bērniem, runāja par to, kas esam, kāda ir mūsu vēsture un pašreizējā situācija. “Amerikas Balsi” esmu klausījies no triju gadu vecuma regulāri kā ikdienas dievkalpojumu. Mana tēva mātes tēvs, mans vecvectēvs, kalējs, ir dzimis Sāmsalā, viņa mamma bija igauniete, bet tēvs latvietis. Mamma mirusi, vecvectēvam vēl esot pavisam mazam. Tad viņi atgriezušies Latvijā. Savukārt es, jau četras sezonas būdams Igaunijas filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, tagad daudz laika pavadu Igaunijā. Interesanta pēctecība.

– Kuras ir tās atziņas par pareizu lietu kārtību, kas iespiedušās jūsos kā pamatvērtības?

– Protams, vecvecāku paaudzei pirmās Latvijas brīvvalsts laiks bija sapnis, pret kuru viņi bija absolūti nekritiski. Un tā sajūta par paradīzi, absolūtu ideālu ir iznīcināta. Šis paaudzēm mantotais fons varbūt ir viens no iemesliem, kādēļ īsti neprotam novērtēt savu situāciju šeit un tagad, jo, protams, iepriekšējai paaudzei, kas izgājusi caur Staļina laika gaļas dzirnavām, pirmās brīvības laiks bija absolūts ideāls, laimes sala bez mazākā mākonīša. Iespējams, cīnoties par brīvību 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā, domājām, ka automātiski dabūsim šo sajūtu atpakaļ dzīvē. Taču tā nenotika. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad daudzi ir vīlušies.

– Kas jums pietrūkst mūsu valstī kopumā? Varbūt ir viss?

– Man pietrūkst vienas būtiskas lietas sabiedrības lielākās daļas apziņā. Ārkārtīgi daudzi neapzinās, ka patiesībā mums viss ir. Neprot novērtēt šodien dotās iespējas. Esam tik ārkārtīgi fokusēti uz savām problēmām, ka absolūti neprotam novērtēt lielās un labās lietas. Diemžēl kā sabiedrība neprotam problēmu sakarā nevis emocionāli ārdīties, bet diskutēt, reāli tās novērtēt un ar nebūšanām sistemātiski nodarboties, lai tās novērstu.

– Ko īsti nenovērtējam?

– To, ka dzīvojam vidē, kurā varam neierobežoti īstenot un piepildīt sevi kā cilvēciskas būtnes. Nav runa tikai par radošām lietām. Mēs savā dzīvē ikviens varam kļūt par jebko, izņemot vienīgi par ASV prezidentu, jo tad mums būtu jāpiedzimst Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet citādi mūsu individuālai izaugsmei – gan biznesā, gan radošajā, garīgajā sfērā, gan sabiedriskajā darbībā – nav nekādu lielāku ierobežojumu kā citās pasaules attīstītajās valstīs. Jā, protams, vecajās demokrātijās, kuras esam sev nostādījuši par tādu kā piemēru un kuras nu arī sākam bērnišķīgi kritizēt visādu iemeslu dēļ, ir lielāka labklājība.

– Ne velti radies jauns termins par divu ātrumu Eiropu.

– Jā, viņi ir akumulējuši vairāk pieredzes, resursu, bet mēs nevaram cerēt, ka tā gluži no zila gaisa mums būs tādas pašas pensijas kā Vācijā vai veselības aprūpes sistēma kā Dānijā. Mums ļoti daudz kas vēl jāuzceļ pašiem. Tajā pašā laikā piederam absolūti privileģētai pasaules daļai, un to diemžēl nenovērtējam. Vienā pētījumā nesen izlasīju mazu frāzīti, tādu psiholoģiski antropoloģisku faktu. Proti, sabiedrības par sevi pieņem tikai divus scenārijus, akceptē tikai divu veidu skatījumu uz sevi – varoņa vai upura. Un mēs esam čempioni upura lomas izveidē un veicināšanā. Būtu laiks sākt saprast, ka tā ir tāda netverama lieta, ko paši sev potējam un ar ko paši sev ārkārtīgi kaitējam.

– Vai mums būtu jātiecas nākamajos simt gados justies kā varoņiem?

– Jākļūst pieaugušiem un jāsaprot, ka šie divi scenāriji jeb to radītie tēli ir mitoloģija; ka tā absolūti nav mūsu realitāte. Tie ir psiholoģijas radīti veidojumi, kurus neapzināti pieņemam un tiražējam. Ceru, pēc simt gadiem mēs katrs atsevišķi kā individuālas cilvēciskas būtnes un kopā kā sabiedrība būsim kļuvuši saprātīgāki. Sapratīsim savu vietu savā personiskajā dzīvē un kā sabiedrība kopumā plašākā telpā pasaulē.

– Ko pēdējo reizi meklējāt Nacionālajā bibliotēkā?

– “Gaismas rakstu” iestudējuma sakarā te nācies būt gana bieži.

KO NESĪS “GAISMAS RAKSTI”

Izrādes “Gaismas raksti” režisors Viesturs Meikšāns: “Izrāde būs ļoti krāšņa, apdzīvosim bibliotēkas ātriju un pārējos stāvus – līdz pat sestajam balkonam. Iestudējums ir stāsts par Latvijas nākotnes sabiedrību, par savas identitātes meklēšanu. Kas ir gaismas raksti? Tie esam mēs paši, cilvēki, kas veidojam šos rakstus caur attiecībām ar līdzcilvēkiem, ģimeni, sabiedrību, un šie raksti var būt gan spilgtāki, gan blāvāki atkarībā no mums pašiem. Veidojot stāstu par sabiedrību, tajā kā dalībniekus iesaistīsim arī netradicionālus māksliniekus, trīsdesmit cilvēkus no malas, kuri būs pilnvērtīga izrādes sastāvdaļa kopā ar Radio kori un profesionāliem mūziķiem.”

Izrādes tekstu autors Ilmārs Šlāpins: “Kad “Satori” pārvācās uz jaunām telpām, ieraudzīju, ka pretējā mājā pie loga aiz linu kastēm un gumijkoka sēž vecs vīrs un raksta uz rakstāmmašīnas pie galda lampiņas. Tajā mirklī man ienāca prātā divas rindiņas, kas skanēs uzvedumā, – mēs esam kā tinte uz ādas. Manā iztēlē viņš raksta par mums kādu grāmatu. Skaidrs, ka bibliotēkā viss ir pierakstīts, viss, kas veido mūs kā tautu un nāciju, šajā ēkā glabājas fiziski un simboliski, mēs tur esam pierakstīti. Nacionalitāte jeb etnoss nevar kļūt par nāciju, ja tam nav savas literatūras, ja tas nav pierakstīts, uzrakstīts, ja netiek lasīts tagad un nākotnē. Tāpēc lasītmācīšanās tēma skan cauri visiem tekstiem un paralēli caurvijas stāsts par garo pupu, kas ir sens tautasdziesmās rasts avots un galvenais motīvs tajā ir brīvības meklējumi, aiziešana prom no sevis, uzkāpšana augšā un atgriešanās pie sevis jau citādam. Tas mums kā nācijai jāsaprot – lai kur mēs aizietu pasaulē, un mēs nevarēsim no tā izvairīties, nevaram palikt tepat un sačokuroties, mums ir jādrīkst, jākāpj augšā, jāiet prom un jāatgriežas pie sevis. Tikai tā kļūstam par kaut ko lielāku.”

Izrādes scenogrāfs Voldemārs Johansons: “Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmais stāvs tiks noformēts ar kinētiski pārvietojamiem objektiem dažādos telpas punktos. Audiovizuālā instalācija radīs meditatīvu atmosfēru. Vides veidošanā tiks izmantoti arī gaismas stari, attēlu projekcijas un aktieru kustība. Katra izrādes aina tiks veidota kā pastāvīgs mākslas darbs. Arī Radio kora atrašanās telpā būs ar savu dinamiku.”

UZZIŅA

* Pēc četrām izrādēm 18., 19., 20. un 21. janvārī uzvedums turpinās savu dzīvi digitālā formātā, televīzijā vai DVD.

* 18. janvāra pirmizrādi varēs noskatīties Latvijas Televīzijas 1. kanālā 20. janvārī plkst. 21.25.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Par to upura lomu ir pilnīga taisnība! Un tur lieli nopelni Mārai Zālītei, kura daudzus pilnīgi nozombēja ar to savu “mēs, bāreņu tauta”.

  2. nekaunīgs putniņš Atbildēt

    Kā nav kauna šādi piesūkties silei un šādu mēslu uzdot par mākslu, kas nodokļu maksātājiem izmaksā tādus simtus tūkstošus laikā, kad slimiem bērniem jāvāc ziedojumi????Jūs, kampēji! Noziedojot savus sagrābtos tūkstošus, tad varbūt jūs sāks tauta cienīt mazliet.

    • 138 tūkstoši šim koncertam Atbildēt

      VSIA “Latvijas Koncerti” Latvijas valsts simtgades gada atklāšana – “Gaismas pils”. Muzikāli dramatisks viencēliena uzvedums par Gaismas pili – garīgas atmodas, brīvu un pilnveidoties gribošu indivīdu veidotas valsts simbolu. Projekta radošā komanda: Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš, režisors Viesturs Meikšāns, tekstu autors Kārlis Vērdiņš, komponisti Mārtiņš Viļums un Jānis Šipkēvics (Shipsi). 138,800 – “ARPRĀTS” – 138 TŪKSTOŠI EIRO

  3. Es gan zinu vienu tautu, kas mūs krietni apsteidz upura lomas izveidē, bet tas viņiem netraucē labi dzīvot. Ne tur tā vaina.

  4. A, mums bija japriecajas un jaslave cekas izdzimtenu noziegumi?
    Un no kadas cekas pakalas izvelusies tadi “makslinieki”, varbut to stipendiati, kuri dzied Civilizacijas ienaidnieku meldina?

Draugiem Facebook Twitter Google+