Diriģents nav orķestra īpašnieks 0
Amsterdamas Karaliskās koncertzāles “Concertgebouw” orķestra sekretāre Anne man atsūtījusi ziņu, ka Ziemassvētku nedēļā Mariss Jansons būs savās mājās Sanktpēterburgā. Gaidīšot zvanu vienpadsmitos no rīta pēc vietējā laika Vecgada dienā.
Tālruņa viņā galā vīrieša balss samtainā tonī atskanēja skaidrā latviešu valodā, bez jebkāda akcenta. Marisam Jansonam vaicāju, kāda būtu visskaistākā dāvana apaļajā dzimšanas dienā? Pēc mirkļa apdomas viņš atteica – laba veselība!
Rīgas aizsākums
“Runājot par Marisu Jansonu, vispirms jāatceras viņa vecāki,” atminas operas diriģents Aleksandrs Viļumanis. “Mūsu ģimenes draudzējās no trīsdesmitajiem gadiem, kad mans tēvs bija Liepājas operas solists, Arvīds Jansons orķestrī spēlēja vijoli un viņa dzīvesbiedre Iraīda Jansone bija mecosoprāns, dziedātāja.”
Mariss Jansons piedzima 1943. gada 14. janvārī Rīgā, Ausekļa ielā 3. Pēc kara ģimene pārcēlās uz dzīvokli otrajā stāvā tajā pašā namā, kur patlaban mīt eksprezidenti Vaira Vīķe-Freiberga un Guntis Ulmanis. “Ziemassvētkos visi mūziķu bērni pulcējās viesmīlīgajās Jansonu mājās, te arī aizsākās mūsu bērnības draudzība,” atceras Aleksandrs Viļumanis.
“Jansonu dzīvoklī mēs, bērni, iestudējām operas un baletus, kuros Baltajā namā spēlēja mūsu vecāki. Marisam bija sava pults un savs diriģenta zizlis. Pusaudžu gados vasaras pavadījām Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē apmeklējām pasaulslavenu mākslinieku koncertus un mēģinājumus.”
Baltajā namā Arvīds Jansons (1914 – 1984) sākumā diriģēja baletus, vēlāk operas. “Taču ar laiku viņš sajutās šeit pienācīgi nenovērtēts, jo nebija iespējas diriģēt operas, kuras viņam būtu bijušas pa spēkam,” neslēpj Aleksandrs Viļumanis, “bija vēl kaut kas, bet par to es negribu stāstīt.” Rīgā virmoja aizkulišu runas. Kad Arvīds Jansons Vissavienības konkursā ieguva otro vietu, viņu pie sevis tolaik pasaulē slavenajā Ļeņingradas Filharmonijas simfoniskajā orķestrī paņēma izcilais diriģents Jevgeņijs Mravinskis, pie kura mūziķis nostrādāja līdz sava mūža galam. Pārcelšanās notika 1952. gadā. Pēc četriem gadiem uz Ļeņingradu aizbrauca visa Arvīda Jansona ģimene. Marisam Jansonam tad bija sešpa dsmit. Kā atklāj Aleksandrs Viļumanis, Arvīdā Jansonā zināms aizvainojums saglabājies visu mūžu, un rūgtums tēva sirdī nepalika noslēpums arī dēlam.
No Ļeņingradas pasaulē
Ļeņingradā Mariss Jansons baudīja vislabāko muzikālo izglītību. Vēlāk papildinājās Vīnē pie profesora Hansa Svarovska un Zalcburgā pie pasaulslavenā diriģenta Herberta fon Karajana. 1971. gadā Mariss Jansons ieguva zelta medaļu Starptautiskajā Herberta fon Karajana fonda konkursā Berlīnē. Tas pavēra ceļu uz lielo karjeru.
Ilgus gadus mūziķis strādāja ar Oslo orķestri kā galvenais diriģents, tad pāris gadus Pitsburgā Amerikā, pēc tam viņam Eiropā piedāvāja divus orķestrus – Bavārijas radio orķestri Minhenē un Amsterdamas “Concertgebouw”, pie kuru pults viņš ir joprojām.
Kādu gadījumu no Marisa Jansona jaunības laikiem Ļeņingradā atceras Mūzikas akadēmijas profesors, diriģents Juris Kļaviņš: “Ļeņingradā ar savu Berlīnes simfonisko orķestri bija ieradies pasaules slavu ieguvušais mūziķis Herberts fon Karajans. Pilsētā valdīja milzīga ažiotāža, tiem laikiem šādas pasaules slavenības ierašanās bija ārkārtējs notikums! Sargājot Ļeņingradas filharmonijas ieejas no bezbiļetniekiem, drošībnieki ložņāja pat pa ēkas jumtu. Mans draugs Ilmārs Lapiņš, kurš tagad ir Irkutskas simfoniskā orķestra diriģents, mūs sapazīstināja ar Marisu Jansonu. Viss beidzās ar to, ka tiku koncertā, pateicoties tam, ka Mariss atdeva savu ielūgumu, teikdams, ka pats viņš filharmonijā iekļūšot pa aizmugures durvīm. Kad vēlākos gados biju diriģents deju ansamblī “Daile”, uz koncertu Dzintaros bija ieradies arī Mariss Jansons. Šaubījos, kā simfoniskā orķestra diriģentam, tik tālu no tautas dejām esošam, patiks priekšnesums. Taču viņš priecājās no sirds.”
Radošās saites ar Latviju
Kad 1974. gadā Leonīds Vīgners dažādu apstākļu dēļ atvadījās no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta pienākumiem, filharmonijas direktors bija ievadījis sarunas par Marisa Jansona aicināšanu šajā amatā. Taču dzīve iegriezās citādi. Mariss Jansons bija vinnējis jau iepriekšminētajā Karajana konkursā, un viņam pavērās plašāki apvāršņi.
Mūziķu aprindās gan runā – kad Latvija Marisu Jansonu neizvēlējās, viņu izraudzījās pasaule, un arī viņš tai deva priekšroku. Mariss Jansons kļuva par diriģentu Jevgeņija Mravin-ska vadītajā Ļeņingradas filharmonijas simfoniskajā orķestrī, tajā pašā, kur iepriekš diriģēja viņa tēvs. Bet Latvijā LNSO māksliniecisko vadību uzticēja Vasilijam Sinaiskim.
1987. gadā Mariss Jansons Rīgas Domā stāvēja pie LNSO diriģenta pults un koncertā sava tēva piemiņai diriģēja Mocarta Rekviēmu. Atceras Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns: “Jauns, pievilcīgs, harismātisks, dvēselisks, es uz viņu lūkojos kā uz dievu. Marisam tajā laikā bija vien 44 gadi.” Kopā ar orķestri muzicēja arī Valsts koris “Latvija”, kura dziedātāju rindās bija Valdis Strazdiņš, tagad mācītājs: “No Marisa Jansona strāvoja tēva radošajā pūrā dotā iejūtīgā, draudzīgā, patiesā un reizē prasīgā attieksme pret mūziķiem, kas tādējādi panāca vislielāko atdevi.”
1995. gada septembra beidzamajās un oktobra pirmajās dienās notika atjaunotā opernama vērienīgie atklāšanas koncerti. Atceros, mirdzēja pasaules skatuvju dziedātāju zvaigznājs, bet simfoniskajā koncertā skaļas ovācijas publika veltīja Marisam Jansonam, kas gluži kā rokudzelžos bija saņēmis Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, diriģējot “Rienci” uvertīru un Dvoržāka 9. simfoniju. Tā bija viena no retajām reizēm, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Mariss Jansons viesojās dzimtenē. Līdz pēdējam brīdim viņu gaidīja Latvijas Nacionālās operas 90. gadu jubilejas atklāšanas koncertā 2009. gada 22. decembrī, līdz zāli pāršalca ziņa, ka diriģēšanas metram sašūpojusies veselība.
Pasaulē
Kad tagad Marisam Jansonam vaicāju par jaunākajām radošajām iecerēm, viņš teic, ka tās saistās ar Amsterdamas “Concertgebouw” orķestri, kuram aprit 125 gadi kopš dibināšanas. Par godu krāšņajai jubilejai orķestris dosies vispasaules turnejā. Februārī brauks uz Eiropu un Ameriku, rudenī gaida Krievija, Ķīna, Japāna, Austrālija. Programmā gan tieši orķestrim rakstīti, gan tā pirmoreiz atskaņoti skaņdarbi. Štrausa poēma, Čaikovska 5. simfonija, Bruknera septītā un Mālera pirmā simfonija. Lieli, izvērsti, krāšņi darbi.
Vai, diriģējot daudzās pasaules malās, nācies muzicēt kopā arī ar kādu no slavenajiem latviešu solistiem? Mariss Jansons atceras: “Zalcburgā un Amsterdamā esmu muzicējis kopā ar lielisko Elīnu Garanču. Jā, satiekot citā pasaules malā kādu no Latvijas un kopā muzicējot, ir īpaša, vārdos grūti izsakāma sajūta.”
Kopš neatkarības atjaunošanas Rīgā Mariss Jansons bijis trīs reizes. “Rīga ir skaista pilsēta, ugunīga, ar labu enerģiju,” meistars stāsta, “es labprāt muzicētu kopā gan ar LNSO, gan operas orķestri, taču pietrūkst laika. Vadu ne vien divus orķestrus, bet savu prasa arī ieraksti, televīzijas, diski, esmu viesdiriģents Vīnē un Berlīnē. Jā, žēl, ka tik maz esmu redzējis dzimteni, jo esmu aizkustināts līdz asarām ikreiz, ejot pa Rīgas ielām, kas saistās ar bērnības atmiņām un draugiem. Man ir neērti, ka, trīsdesmit gadus būdams profesors Sanktpēterburgas konservatorijā, savai dzimtenei esmu varējis dot mazāk, nekā būtu vēlējies.”
Starp citu, kā runā mūziķu aprindās, arī Andra Nelsona karjera augšup virzījusies, pateicoties Marisa Jansona padomiem un ievirzei.
Bērnībā Mariss Jansons zinājis no galvas gandrīz visus baletus, operas gan mazāk. Pati spilgtākā viņa atmiņa ir šāda: “Bērnībā Latvijas operas aizkulisēs jutos kā otrajās mājās. Reiz kādā izrādē mana mamma, operas soliste Iraīda Jansone dziedāja Karmenu. Mēs ar tēti sēdējām ložā. Pirmā cēliena beigās ir aina, kur Karmenai sasien rokas, lai vestu uz cietumu. Un šajā brīdī es iebrēcos skaļā balsī – lieciet mierā manu mammu! Publika sašutumā pagrieza galvas uz mūsu pusi, un mēs ar tēti bijām spiesti klusiņām pamest zāli. Es pats būtu gribējis mūžā vairāk diriģēt operas, taču tam nav bijis laika, jo visu vienā dzīvē aptvert nevar. Ir jau mūziķi, kas strādā 18 stundas dienā, gandrīz bez atpūtas, taču tad cieš veselība un mākslinieciskā kvalitāte.”
Vaicāju Marisam Jansonam, kādi talanti nepieciešami, stājoties pie lielu simfonisko orķestru pults. Kā viņš teic, vispirms esot jābūt talantīgam, tad profesionālim un ļoti cilvēciskam cilvēkam, lai saprastu kolēģus. Nedrīksti domāt, ka esi kas augstāks, bet mūziķi zemāki. Diriģents neesot nekāds orķestra īpašnieks, mūziķiem jājūt ieinteresētība arī viņu liktenī, kopīgi darāmajā darbā.
Mariss Jansons ir ļoti mērķtiecīgs, ārkārtīgi strādīgs, partitūrā var rakties un urbties diennaktīm, tur aiziet visa viņa dzīve. Taču, no otras puses, partitūra ir piktogrammās ierakstīta dzīve, kas jāizprot un jāatklāj klausītājiem. Tā Marisu Jansonu raksturo viņu labi pazinušie kolēģi.
Marisa Jansona meita Ilona strādā Marijas teātrī Sanktpēterburgā par koncertmeistari, mazmeita Nastasja apgūst ar mūziku saistītu menedžmentu.
Atzīstot Marisa Jansona starptautiskos panākumus, Latvija mūziķi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, ievēlēja par Goda profesoru konservatorijā, viņam un viņa dzīvesbiedrei piešķīra Latvijas pilsonību. “Manuprāt, tas zināmā mērā dzēš parādu arī pret Arvīdu Jansonu,” saka Aleksandrs Viļumanis, “bet tas ir mans personisks uzskats.”
Radošā vizītkarte MARISS JANSONS Pitsburgas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs no 1997. līdz 2004. gadam; no 2003. gada septembra – Bavārijas radio simfoniskā orķestra, no 2004. gada – Amsterdamas Karaliskās koncertzāles “Concertgebouw” orķestra galvenais diriģents. Pildījis arī Oslo filharmoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja (1979 – 2001), Sanktpēterburgas filharmoniskā orķestra galvenā diriģenta asistenta (1985 – 2000) un Londonas filharmoniskā orķestra galvenā viesdiriģenta (1992 – 1997) pienākumus. Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Saņēmis “Grammy” balvu par labāko orķestra izpildījumu (2006); MIDEM balvu “Gada mākslinieks” (2006). |
