Izrādes pamatā ir brāļu Grimmu pasakas “Ansītis un Grietiņa” motīvi. Tikai puisītis un meitenīte ir mūsdienu bērni Jānis un Anna, kuri vēlu vakarā pamesti tukša iepirkšanās centra stāvlaukumā, automašīnā gaidot no veikala atgriežamies mammu.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus

Kokteilis

“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 191

Veselam

“Es mazliet samulstu, kāpēc rentgens rokai, bet man jāizģērbjas!” Sieviete dalās pieredzes stāstā par radiologa apmeklējumu 17

Lasīt citas ziņas

Dīkā sēdēdami, viņi “nosit laiku”, izspēlējot dažādas lomu spēles, kas atklāj bērnu visai skaudro dzīvesstāstu, – kā tētis sit mammu, kā vecākiem aizvien pietrūkst naudas, kā abus vienaudži izsmej skolā un kā brīvo laiku viņi mēdz pavadīt, spēlējot nežēlīgas datorspēles un vērojot vardarbības pilnas televīzijas pārraides un filmas.

Pielāgo bērnu uztverei

“Mēs jau neko speciāli neesam izdomājuši. Šis nav nekāds šovs,” vaicāts, kāpēc aina tik drūma, atbild režisors Gundars Silakaktiņš. “Izrāde ir tikpat skarba kā reālā dzīve,” viņš teic un piebilst, ka priecātos, ja uz izrādi bērniem līdzi nāktu arī vecāki, lai pēc tam kopā ar atvasēm varētu pārspriest sabiedrībā samilzušas problēmas. Ideja uzvest reālistisku stāstu par sociāliem jautājumiem radusies, jo teātros pietrūkstot skolas vecuma bērniem saistošu iestudējumu. “Šobrīd tendence ir tāda, ka pusaudži nemaz neiet uz teātri, iespējams, tieši tāpēc, ka tur nav nekā viņiem interesējoša,” uzskata izrādes kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa. Viņa uzsver, ka izrāde tapusi, sevišķi piedomājot par to, kā mūsdienu jaunietis uztver informāciju. Tāpēc iestudējums būvēts pēc datorspēļu montāžas principa, kur ainas mainās strauji viena pēc otras, māsai un brāļiem “iemiesojoties” desmitos dažādu tēlu, sākot no mammas un tēta, līdz pat bezpajumtniekam un apsargam tukšajā stāvlaukumā.

Iejusties otra ādā

VIDEO. Kokteiļa dzeršana un sitiens šoferim pa seju autobusa reisā Valka-Rīga beidzies ar pamatīgu kautiņu

Krīzes gadījumā Latvijas armijā plāno uzņemt ārvalstu pilsoņus, tostarp arī no Ukrainas

Maksims Krivuņecs: LFF filozofijas centrā jābūt klubiem un spēlētājiem, un tikai pēc tam visam pārējam

Kāpēc bērniem uz šo izrādi, kas solās būt visai šokējoša, vispār būtu jāiet? Uz šo jautājumu atbildi mēģina rast Annas lomas atveidotāja Leļļu teātra aktrise Baiba Geķe. Viņa pieļauj, ka šis stāsts skolēniem, iespējams, ļaus paskatīties uz sevi no malas un izvērtēt rīcību. Aktrise atceras, kā, nesen braucot tramvajā uz Mežaparku, viņai blakus sēdējušas divas aptuveni 12 gadus vecas meitenes un atklāti ņirgājušās par trešo. Izrādes galvenajiem varoņiem Jānim un Annai skolā klājoties līdzīgi.

“Iespējams, ka tās meitenes atnāks uz izrādi un redzēs, cik grūti Annai un Jānim ir atrasties vidē, kur tiek pazemoti. Varbūt meitenes aizdomāsies par to, kā patiesībā jūtas tā trešā, kad izkāpusi no tramvaja,” viedokli pauž B. Geķe.

Izrādes veidotāju mērķis gan nekādā ziņā neesot pamācīt jauniešus, steidzas papildināt režisors G. Silakaktiņš. Viņi drīzāk vēloties parādīt, ka mūsu sabiedrībā tepat cieši līdzās aug arī šādi vecāku piemirsti un vienaudžu izstumti bērni. Lai nav tā, ka šī realitāte pēkšņi kādā brīdī tiek atklāta un pasniegta kā milzīgs pārsteigums. “Urlas. Cucullus” iestudēts bez valsts institūciju finansiāla atbalsta, bet māksliniekiem Juraitei un Gundaram Silakaktiņiem ieguldot personīgos līdzekļus.

Viedoklis

Vai skarbo, sociālo problēmjautājumu atspoguļošana ir tendence Latvijas teātros?

Ieva Rodiņa, teātra kritiķe: “Šābrīža Latvijas teātrī sociālo problēmjautājumu tematika piedzīvo dažādus risinājumus, variējot gan estētikas un stilistikas, gan intonācijas izvēles ziņā. Par tās elementiem iespējams runāt teju jebkuras teātra izrādes kontekstā, jo režisoru uzmanības lokā ir tādi jautājumi kā ģimenes vērtības un to krīze vai arī individuālās personības un sabiedrības attiecības un abu pušu savstarpējā cīņa. Šādu jautājumu aktualizēšanās saistāma ar postdramatiskā teātra mākslinieciskajām izpausmēm – kur par valdošo elementu kļuvis nevis teksts, bet izpratne par to. Nevalstiskajos teātros un eksperimentālās teātra telpās, piemēram, Nacionālā teātra Jaunajā zālē, režisoru meklējumi piedāvā dinamisku, novatorisku izpratni par aktuāliem sociāliem procesiem, piemēram, Mārtiņš Eihe un teātra grupa “Nomadi” ar izrādi “Viss par mīlestību” vai Valters Sīlis ar iestudējumu “Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī.”