Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. jūlijs, 2012
Drukāt

Dita Daniela Drone: Grieķijā centrā patiesi ir cilvēks

Foto no D. D. Drones personīgā arhīvaFoto no D. D. Drones personīgā arhīva

Pēc ārkārtas vēlēšanām Grieķijā uzspīdējis cerību stariņš – lai gan ekonomiskā atkopšanās ne tuvu vēl nav sākusies, grieķi beidzot ir apzinājušies, ka reformas ir vajadzīgas viņiem pašiem, ne tikai kādiem “spēkiem no malas”, saka Dita Daniela Drone. Viņa jau sešus gadus dzīvo Atēnās, kur strādā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmā. 


 

Grieķu rakstnieks Nikoss Dimū kādā intervijā, lūgts novērtēt, kādā stāvoklī patlaban atrodas “grieķu gars”, atzinis: “Valdošā sajūta ir nedrošība. Mēs, grieķi, mīlam sazvērestības teorijas: tās palīdz mums izskaidrot un mazināt mūsu nedrošību. Tāpēc mēs nedomājam ar galvu un sapratni, bet gan ar emocijām. Jāņem vērā, ka jau antīkajos laikos ēģiptieši grieķus dēvēja par “bērniem”.” Vai piekrītat šiem vārdiem?

Dita Daniela Drone: – Nedrošības sajūta Grieķijā patlaban patiesi ir milzīga. Grieķiem allaž bijis ļoti izteikts patriotisms, pat nacionālisms, bet pēdējā laikā tas ir zudis. Daudz ģimeņu dodas prom no Grieķijas vai vismaz sūta uz ārzemēm mācīties savus bērnus. Presē ik pa laikam parādās intervijas ar Vācijā vai Anglijā dzīvojošiem grieķiem, kuri noniecina savu zemi.

Es kā Grieķijā dzīvojoša latviete nespēju šādu attieksmi akceptēt, es uzskatu, ka, lai vai cik grūti valstij klātos, nicināšanu tā nav pelnījusi. Tādēļ ir skumji lasīt, ka divdesmitgadīgs grieķu jaunietis paziņo: es braukšu uz Lielbritāniju, meklēšu tur darbu, dibināšu ģimeni, Grieķijā vispār vairs neko negribu, šai zemei neesmu vajadzīgs, tādēļ man arī to nevajag.

No otras puses, mums, latviešiem, pašiem savas krīzes pieredzes dēļ nav grūti iejusties grieķu ādā.

 

Mums pašiem ir bijis tā, ka braucam prom un noniecinām savu valsti. Un šo attieksmi vispirms rada nedrošība par nākotni. Ir skaidrs, ka Grieķijas jauno paaudzi gaida grūtas dienas uz ilgiem gadiem.

 

Bezdarba līmenis Grieķijā šobrīd ir 25 procenti, un jaunieši vienkārši neredz citu izeju kā doties prom no dzimtenes. Reformas pamazām tiek īstenotas, taču šis process sācies tikai nupat, viss lielais kalns vēl ir priekšā, kamēr latviešiem aisberga lielākā daļa jau ir uzvarēta, palikusi tikai cīņa ar sekām un astītēm.

Arī Latvijā, valstij sasaistoties ar Starptautisko valūtas fondu, izskanēja aizdomas, ka tas atnācis, lai mūs ekonomiski iznīdētu, ka lielvalstu interesēs esot mūs padarīt vārgus. Taču grieķiem ticība sazvērestības teorijām ir vēl daudz stiprāka. Viņi vienmēr ar aizdomām raudzījušies uz piedāvājumiem, kas nāk no lielvalstīm. Un šajā ziņā grieķi tiešām ir kā dumpīgi bērni. Latvijā spējām pieņemt šo raganas ābolīti un indi norīt, bet ar grieķiem tas neiet cauri. Viņi neēdīs, kamēr nesapratīs, kāpēc šis ābols tiek piedāvāts un vai tik kāds negrib viņus apvest ap stūri, lai gan šajā situācijā būtu jārīkojas nekavējoties un daudz kas jau ir nokavēts tieši šaubīšanās dēļ.

– Vai kopš parlamenta vēlēšanām noskaņojums Grieķijā ir mainījies?

– Jā, noteikti. Ir parādījies cerību stariņš. Vēlēšanās uzvarējusī “New Democracy” partija, kas saņēma 29 procentus balsu, ir noskaņota ieviest vismaz lielāko daļu reformu, kuras piedāvā starptautiskie aizdevēji.

 

Pēc pirmajām vēlēšanām bija pavisam citādi, tajās visvairāk balsu ieguva komunistiskā partija, kas nostājās absolūti pret jelkādām reformām. Taču tagad ir uzvarējis saprāts, cilvēki beidzot apjauš, ka reformas, kaut arī sāpīgas, ir nepieciešamas.

 

Turklāt pēdējo dekāžu laikā šī ir pirmā reize, kad valdību veido ne vairs viena, bet gan trīs partijas. Tas nozīmē, ka politiķi ir spējuši savākties, lai savstarpēji sadarbotos kopēja mērķa vārdā. Un ir arī pirmie praktiskie rezultāti: vēl pirms dažiem mēnešiem notika nemitīgi streiki, bet šobrīd ir iestājusies miera fāze. Par to liecina kaut vai vācu tūristi, kuri atkal ierodas Grieķijā. Pirms vēlēšanām braucieni tika atcelti, viesnīcas bija pustukšas. Tagad viss iegājis vecajās sliedēs, streiku vairs nav. Turklāt grieķi ir nomierinājušies nevis valūtas fonda vai kādu citu ārēju norāžu dēļ, bet gan paši spējuši iekšēji mobilizēties.

– Spriežot pēc grieķu medijiem, kas regulāri publicē dažādus pret Vāciju vērstus, apvainojošus materiālus, piemēram, karikatūrā attēlo Angelu Merkeli ar Hitlera ūsiņām vai sēdošu uz tanka, Vācijas tēls Grieķijā ir nelāgs. Vai pretvācisks noskaņojums jūtams arī ļaužu sarunās ikdienā?

– Noteikti ne. Tie ir mediju triki, lai pievērstu publikas uzmanību. Katrā ģimenē ir sava melnā avs, bet būtu pilnīgi nepareizi novērtēt grieķus kā rasistiskus vai aizspriedumainus tikai dažu šādu gadījumu dēļ. Ne jau tikai grieķu plašsaziņas līdzekļi publicē negatīvus materiālus par vāciešiem, tāpat par grieķiem aizvainojoši izsakās vācu prese.

 

Grieķi bija ļoti sašutuši par žurnālu “Spiegel”, kas atļāvās uz vāka nodrukāt Afrodīti ar paceltu vidējo pirkstu. Domāju, ka mēs arī būtu šokā, ja šādi attēlotu, piemēram, mūsu Mildu.

 

Taču ikdienas attiecībās nekādi asumi starp vāciešiem un grieķiem nav jūtami. Ekstrēmistus var atrast visās valstīs un vienmēr, taču tie ir tikai izņēmuma gadījumi. Tāpat arī pretvācisks noskaņojums nav nācijas pamatnostādne, vācu tūristi šeit jūtas labi.

– Un iedzert kafiju Atē-nās viņiem ir lētāk nekā agrāk?

– Jā, cenas ir samazinājušās. Turklāt tas noticis par spīti sezonas sākumam, kad tās parasti ceļas. Tas nav noticis kādas īpašas valsts politikas ietekmē, tā vienkārši ir tirgus pašregulācija. Vēl nesen arodbiedrība varēja no rīta paziņot, ka pēcpusdienā sāksies kārtējais streiks vienalga pret ko, un satiksme un uzņēmumu darbība piepeši kļuva paralizēta. Tagad tā vairs nenotiek. Jā, ir krīze, uzņēmumi bankrotē, bet stāvoklis ir daudz mierīgāks.

– Vai risks, ka Grieķijai var nākties izstāties no eirozonas, vēl arvien saglabājas?

– Manuprāt, patlaban šis risks ir novērsts. Pirms vēlēšanām no Grieķijas bankām tika izņemti līdz pat 80 procenti noguldījumu. Arī, gaidot vēlēšanu rezultātus, cilvēki sēdēja ar debeta kartēm rokās, lai gadījumā, ja tiktu ievēlēti kreisie, tūliņ skrietu izņemt arī vēl palikušo naudu. Bet pēc vēlēšanām notika gluži pretējais – noguldījumi atgriezās bankās. Un tas ir kaut kas līdzīgs tam, kas pieredzēts Latvijā. Mēs spējām īstenot visas reformas tikai tādēļ, ka politiķiem bija sabiedrības uzticība, vispirms jau laikam Valdim Dombrovskim. Ar to arī viss sākās, un paradoksālā kārtā viņš pat pēc visām sāpīgajām reformām atkal nokļuva valdības vadītāja amatā.

Protams, nav arī tā, ka tagad grieķi akli uzticētos jaunajai valdībai. Jā, viņi ir kā bērni, tomēr tādi bērni, kas uz visu raugās ar aizdomām.

 

Līdz šim tomēr bijis ārkārtīgi daudz neizdarību un korupcijas lietu, par ko neviens tā arī nav ticis sodīts, tāpēc loģiski, ka pilnīga uzticība nav iespējama. Tas, kas noticis pēc vēlēšanām, vairāk ir tāda kā “pēdējās iespējas” došana politiķiem.

 

– Nesen Grieķija un Vācija tikās futbola spēlē. Kādas bija grieķu emocijas?

– Atzīmēšanas vērta man likās atšķirība, kā šo spēli uztvēra grieķi un kā – vācu futbola cienītāji. Grieķi to uztvēra kā sportu, kā vienkārši futbola spēli. Jā, viņi zaudēja un par to bēdājās, bet atšķirībā no vāciešiem Grieķijā uz to neskatījās kā uz kaut kādu politiski bāzētu notikumu.

Bet Vācijas plašsaziņas līdzekļi par grieķu zaudējumu tīksminājās, velkot paralēles ar politiku, daudzus rakstus pat caurvija neslēpta arogance. Manuprāt, te vietā ir teiciens, ka tikai stiprais var atļauties būt labsirdīgs un vājš. Lai vai kādi nelāgi procesi notiktu Grieķijā, lai vai cik nepareizi daudz kas šeit būtu, tomēr grieķi savā garā paliek stipri. Viņi īd, viņi dusmojas, un kurš gan no mums to nedarītu, ja tik īsā laikā būtu jāpārdzīvo tik daudzi negatīvi notikumi, taču, ja skatāmies uz vāciešu un grieķu savstarpējām attiecībām, grieķi savu likteni uzņem cieņpilnāk.

Vācijas puse, izmantojot savu pozīciju, dažkārt atļaujas ļaunu attieksmi, vācu plašsaziņas līdzekļi skatās uz grieķiem ar tādu kā ņirdzīgu smaidu sejā, un tas pavisam noteikti nav viņu stipruma apliecinājums. Lai vai cik grūta būtu situācija, grieķis restorānā nekad nerēķinās, cik sulas glāzes katrs no galdabiedriem izdzēris, un neliks sadalīt maksājumu uz galviņām – viņš samaksās visu rēķinu. Tā ir dzīves pieeja, kas raksturīga grieķiem – viņiem galvenais ir līdzcilvēks un dzīves skaistums, viņi nenolaižas līdz sīkmanīgas rēķināšanas līmenim.

 

Grieķijā centrā patiesi ir cilvēks, nevis statistika, sistēma un budžeta ieņēmumi. Protams, šī pieeja daļēji ir arī Grieķijas problēmu pamatā, jo bija novesta līdz galējībai. Tādēļ svarīgi ir atrast līzsvaru starp šiem abiem modeļiem – prasmi kalkulēt un cilvēka cienīgu dzīvi.

 

Man ir bažas, ka Latvija pamazām virzās pretējā galējībā – kļūstam par burta kalpiem, ejam uz striktu, cinisku sabiedrību, kurā lielākā daļa vadmotīvu tiek izkalkulēti un izrēķināti un kur līdzcilvēks vairs nav centrā. Protams, svarīga ir arī rēķināšana, taču negribētos, ka mēs pārvērstos par mazām mašīnītēm, kuru pamatvērtības aprobežojas ar ieņēmumu un izdevumu ailītēm.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+