Kultūra
Literatūra

Ūdens kā nepareiza šķība glezna. Ditas Vīksnas dzeja 0


Dita Vīksna
Dita Vīksna
Foto – Osvalds Blūzma

Dita Vīksna (1996) ir skolojusies Valmieras Pār­gaujas ģimnāzijā, kur pirmos dzejoļus parādīja savai izcilajai latviešu valodas skolotājai Ingai Mudelei. Tieši viņas pamudināta, meitene sākusi piedalīties literārajos konkursos. Dita ir piedalījusies literārajā nometnē “Aicinājums” un beigusi Literāro akadēmiju pie Jāņa Rokpeļņa un Ingas Gailes.

Dzejnieces mīļākā vieta uz pasaules – lauki, kur smaržo pēc tikko pļautas zāles, zied peonijas un liekas, ka dzīvē viss ir iespējams.

 

– Kas tavā dzejā no dabas un kas no pilsētas?

D. Vīksna: – No dabas noteikti ir sajūtas. No pilsētas – cilvēki un novērojumi. Sanāk tā, ka no laukiem man ir neapzinātā daļa, tā, kas laužas ārā salīdzinājumos un metaforās, bet no pilsētas tā, ko racionāli novēroju un pierakstu.

– Cik ļoti vieta, no kurienes nāc, ietekmē dzeju, ko raksti?

– Kādā konkursā man teica, ka rakstu par cilvēkiem un viņi man kādreiz atriebsies. Šī frāze man palikusi prātā, un domāju, ka manu dzeju ietekmē tieši cilvēki, kas man šķiet pietiekami interesanti, lai par viņiem rakstītu. Lai gan vienmēr esmu jutusi spēcīgu saikni ar savām lauku mājām Vaidavā. Tur uzrakstīju savu pirmo prozas darbu par govi, kas visu dienu gremo zāli. Man toreiz uzrak­stītais likās tik īsts un dzīvs, ka vēl joprojām to atceros no galvas. Vieta, no kuras nāku, manī un manā dzejā ir ielikusi pamatus, kas nekad nemainīsies, lai kur arī dzīvošu.

– Kā jūti citus autorus, savus laikabiedrus – vai, tavuprāt, jūs veidojat zināmu laika rokrakstu dzejā?

– Noteikti veidojas kādas laika iezīmes, kas raksturīgas tikai mums, bet to var redzēt tikai pēc gadiem. Daudz lasu savu laikabiedru darbus un priecājos, ka ir tik daudz tiešām labu dzejnieku.

– Vai dzejai un sajūtām, ko tā rada, var piedēvēt smaržu, garšu un krāsu? Kādas smaržas/garšas/krāsas dzeja tev parasti iekrīt acīs?

– Noteikti! Man iekrīt acīs piesātināta, sulīga dzeja. Kā tomāti ar krējumu un sīpolu. Un tāda, kas ir attālināta, kas rada sajūtu, ka darbība notiek citā pasaulē un laikā, kas tev ir neskarams.

– Ko tu teiktu Rainim, ja viņš kādu vakaru nāktu tevi satikt?

– Ka neesmu mājās. Bet piezvanīšu, kad būšu. Kādreiz.

 

DZEJAS ABC

Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Ditas dzejoļiem pievērsos pēc Ingas Gailes ieteikuma, taču, iepazīstoties ar tekstiem, ienāca prātā, ka dzejniece ir no tiem autoriem, kas necenšas atdarināt tautas iemīļotos mūsdienu dzejniekus. Viņas dzeja ir novērojums, kurā, protams, ir atpazīstama noskaņa, taču vieta un laiks – tas ir tikai un vienīgi jauno dzejnieku asās uzmanības priekšroka. Runāt par sev svarīgo – tas laikam ir viens no veidiem, kā tiekties pēc laba un daudzsološa dzejnieka statusa.”

 

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ditas Vīksnas jaunākos dzejoļus.

 

***

garlaicība mani piebeigs

nodīrās un izbāzīs pie

savas warning sienas

piekusuši darbinieki

ar cukuru kabatās

mani izcels no skolas sola

un aiznesīs

mani apsveiks biedri

un sapņos es redzēšu

aplaudējošus pūļus

ar muti puspavērtu

ar acīm miglainām

ar noslienātu galdu

es beidzot

izskatos interesanta

es tur stāvēšu

es būšu par biedu

visiem nelaikā guļošajiem

ēdošajiem

un kavējošajiem

bet varu derēt

uz savu izbāzto galvu

kāds ekskursants

aizgulējies

skrien uz muzeju

ar piebirušu pūdercukuru

klēpī

 

***

pie durvīm kāds klauvē bet tev bail vērt jo vakar

dīvainā paskata kaimiņu rādīja degpunktā

un paskatoties pa logu tu redzi nenokaisītu ledu

un pamani ka kaimiņš zog granti

tu esi skatījies borna ultimātu un zini kas notiek ar cilvēkiem kuri redz par daudz

vīrietis lielām rokām tevi aicina izdzert kafiju

tu neej jo atceries bērnību kad ar sēņu mērci applaucēji mēli

tu paliec savā mazajā 4 istabu dzīvoklītī un turpini likt puzles ar apaļiem stūriem

kad saproti tev fonā čirkst smiltis

zog kaimiņš bet nozagts ir tev un tik ļoti nav ko padzerties

kad savā četristabu sirdī atrodi pēdējo izkaltušo zīmi par ūdens paliekām

uz tukšās piena pakas bez laktozes tu izlasi

baidoties no malas nepielies glāzi

 

***

mākoņi tikko vārīti

mīksti un silti

vēl nenosmelti

 

gaiss biezs un spiedīgs

pievilcies pilns ar vasaru

karstu un saspīlētu

 

koki galvas nokāruši

bez ūdens ko piespiest

pie savām biezajām lūpām

 

tie ievaidas un pil

pil saldas ķepīgas lāses

lēnām tās atstāj nospiedumu rievotajā ādā

 

gandrīz nemanāmi tās iesūcas rievās

tieši tik lai nekas nepazustu

un lipīgas karstumā tvan

 

ūdens kā nepareiza šķība glezna

noņemta no kopējās sienas

izmesta uz neatgriešanos

 

***

saule uzlec kā vecmeita kurai īsti nav variantu

8.00 iespiedusies dzīvoklī ar komunālo maksājumu rēķinu rokās

viņa gaida mājās vīriņu vīruksi vīrumiņu

tas ir viņas ģimenes lepnums

viņas mātei tādi bijuši viņas tantei un māsai arī

tas ir kā paaudzēs nodots padoms ēst zaļus kartupeļus

atstāt gāzes balonu vaļā pūst daudz laku matos un aizpīpēt vienlaicīgi

viņas garās kalsnās rokas ar nolupušo nagu laku no stūrīšiem atver durvis

19.37 viņš ir atnesis mājās sevi un līdzi paņemsi savu dabisko aromātu

doma ka tas ir bleu de chanel iespiežas tavā prātā un liek viņu apkampt

tik stipri kā kādreiz esi kampusi māti tanti un māsu arī

negribot prātā iezogas doma cik viņas toreiz bija vieglas

kā saļima tavās rokās – neļķes pēc tehnikuma izlaiduma

19.39 sieviete ar garajām kalsnajām rokām dodas uz virtuvi

uzjauc biezpienu ar krējumu un atšauj skārdeni

kā salūts šaujas no tās ārā lielas baltas putas un strūkla tieši viņai sejā

pil mazi pilieni gar vaigiem daži iepil mutē

saule uzlec kā vecmeita kurai īsti nav variantu

(labojums)

saule uzlec kā sieva sieviņa sievuksis sievumiņš kurai vairs nav variantu

 

***

 

pret sienu atspiedusies

mēs esam tikai neaplietas puķes dārzā

tikai iepuvuši āboli pažobelē

stāvēja viņa un nezināja no kā taisa debesmannu

neviens viņai nekad netaisīja debesmannu

 

tikai stāvēja un nekustējās ne matiņš

tikai acis kā lieli uzbaroti zirgi

skrēja ātri un neskatījās atpakaļ

tie savus milzīgos augumus

tā ka var redzēt kā muskuļi strādā

vienā elpā

nesa pāri ceļiem

pāri lielām šosejām un maziem zemes ceļiem

tie klupa un atkal cēlās

tie padzērās un atkal tiem slāpa

tie nekad neatgriezās

LA.lv