Dīvainā Rīga lietuvieša acīm 2

Izdevumā “The Baltic Times” lasāms 2011. gada raksts par to, kā lietuvieši, togad lasīdami Arvīda Jozaiša grāmatu “Rīga – cita civilizācija”, ar zināmu šoku sapratuši, ka Latviju nepazīst vai arī priekšstati būtiski atšķīrušies no īstās Latvijas.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

A. Jozai­ša darbs novērtēts ar prestižo Baltijas asamblejas balvu literatūrā. Grāmatas lasīšana gan var pārsteigt arī Latvijas ļaudis, jo tajā Rīga un valsts ieguvusi ne tikai neierastus vai ikdienā mazāk uzsvērtus, bet arī dīvainus vaibstus. Iepazīstot grāmatas kopainu, kļūst acīmredzami, ka baltiešu satuvināšana veido tikai vienu no grāmatas ieceres un mērķu dimensijām. Svārstīgā kvalitāte vedina domāt, ka autora uzsvars vietām nav bijis uz precizitāti un izteik­smes spožumu. Tas met ēnu ne tikai uz pašu darbu, bet arī uz Baltijas asamblejas lēmumu, nopietni diskreditējot šo balvu.

Tendenciozitāte – lai gan tās robežas ir grūti definējamas – ir jēdziens, kas visvairāk vīdēja manā prātā, lasot grāmatu. Par to, ka autors šajā darbā īsteno arī kādu vārdā neminētu nolūku, šķiet, liecina vairākas pazīmes. Pirmo jau minēju – acīmredzamā, bet tik pieredzējuša rakstnieka gadījumā grūti izskaidrojamā māk­slinieciskās kvalitātes neviendabība. Viena daļa ir lakonisks, meistarīgs, vietumis asprātīgs un ironisks Rīgas un Latvijas vēstures pārstāsts, reizēm “ar skatu no malas” vētījot dažus mūsu aplamos mītus un priekšstatus, mūsu nezināšanu, aizmiršanu un nenovērtēšanu, bet grāmatas citā daļā intonācija krasi mainās. Bieži autors ne vien vēro un vērtē no malas, bet kļūst atsvešināts, ledains. Vienubrīd būdams dziļi un smalki zinošs, citās lappusēs autors ļaujas spriedumiem, kuros konteksta nepārzināšana vai, kas ticamāk, ignorēšana sasniedz nepieņemamus apmērus. Turklāt piepeši zūd grāmatas citviet veiksmīgi ieturētā objektivitāte, to aizstāj neloģiskas, savstarpēji nesaistītas cēloņsakarības, masveidīga “izdevīgo citātu” principa izmantošana, savāda notikumu un personāžu atlase un apraksts. Kauninādams latviešus par vergu tirdzniecību hercoga Jēkaba laikā, autors aizprātojas līdz pat līdzībai ar padomju okupāciju (32. lpp.). Ar evaņģēliski luterisko mācību skaidro Latvijas demogrāfijas vainas (412. lpp.). Uzslavē Marksa idejas, bez kurām Latgale nebūtu integrēta Latvijā (42. lpp.).

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdztekus spilgtām pasāžām Latvijas kultūras atainojumā daudz dīvainību. Latviešu teātri autors nicina – par Eduardu Smiļģi un Oļģertu Kroderu uzsvērta viņus vienojošā prasme pielāgoties dažādām varām (piemēram, par Jāni Peteru vai Imantu Ziedoni šai sakarā – ne vārda), vairākkārt grāmatā pelts un pat izsmiets režisors Alvis Hermanis (74. – 75., 139. lpp.), ar kura uzskatiem un māksliniecisko pieeju autors ilustrē “dziļo un infantilo latviskumu”. Tikpat mulsinošs ir A. Jozaiša sašutums par Latvijas kultūras kanona “saraksta dīvainību” Uldi Bērziņu (191. lpp.). Autors par Latvijas literatūras grandiem acīmredzami uzskata Vili Lāci un Andreju Upīti, bet augstākās virsotnes šodienas literatūras ainavā iezīmētas selektīvi un nepilnīgi.

Taču lielākās šaubas saistās ar to, kā autors grāmatā iemiesojis savus uzskatus par Latvijas visjaunāko laiku vēsturi un politiku un tās ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem. Vadmotīvs – Latvijas nākotnes bezcerība, ko izraisījušas tuvākas un tālākas vēstures kļūdas un maldīgas prioritātes. Šī vadmotīva pamatošanai autors izmanto visus iespējamos slāņus – kultūru, vēsturi, politiku, dažādu kopienu mijiedarbi, mērķtiecīgi atlasītus citātus. Vispirms šim mērķim noder leģionāru jautājuma un 16. marta atceres pasākumu iztirzājums, kurā autors, cenzdamies saglabāt skaidru skatu, tomēr aizraujas tik ļoti, ka izmanto triviālus sīkumus, lai pierādītu Latvijā atdzimstošo fašismu (310. lpp.). Leģionāriem veltītā sadaļa sader ar autora intonāciju, kādā aprakstīta E. Šnores filma “Padomju stāsts”, kas A. Jozaiti saniknojusi tā, ka objektivitātes ilūziju viņš pat nemēģina uzturēt.

Autors neslēpj simpātijas Latvijas krievvalodīgo medijiem (331. lpp.). Tas izskaidro ne tikai autora pārliecības avotus, bet arī to, kāpēc svarīgāka par faktu precizitāti vai stila niansēm A. Jozaitim ir noteiktas ideoloģiskās pārliecības iedvešana. Aizkaitinātība par Staļina un Hitlera režīmu vienādošanu. Saldsērīgas refleksijas par Latvijas rūpniecības ziedu laikiem padomju okupācijas gados. Latvijas pilsonības politika, ar kuru “latvieši atriebās” krieviem (321. lpp.). Latvijas neatkarības šķietamība un acīmredzamā pakļautība rietumvalstīm. Demokrātijas vārgums un posts. Atsauces uz to, ka “krievu un slāvu vēsturei Rīgā ir daudz dziļākas saknes nekā PSRS vēsturei” (322. lpp.). Latvieši un latviešu politiķi kā vienīgie vainīgie sabiedrības sašķeltībā (autors norāda uz T. Ždanokas saskaitītajām 80 barjerām, kas šķirot pilsoni no nepilsoņa (341. lpp.)). Un pāri visam – Latvija kā iznīkstoša un vāja valsts (286., 403., 407., 410. lpp.), kas nav izmantojusi ekonomiskā uzplaukuma iespējas, sadarbojoties ar Maskavu (359. lpp.), un nav sapratusi, ka “Latvijas un Rīgas krievi ir valsts rezerve”. Vai šī pieeja nav skaidri sazīmējama Rīgā valdošās partijas vadlīnijās un Kremļa propagandas pamatos? Vai nav pārāk daudz līdzību vienai grāmatai? Turklāt līdzība ir ne tikai pateiktajā, bet arī nepateiktajā un noklusētajā. Meistarīgi autors izvēlējies to, kam un cik grāmatā dot vārdu. Vestards Šimkus, Gundega Repše, Andris Vilks, Imants Kalniņš, Džemma Skulme un citi katrs bilst pa frāzei, kas rada iespaidu, ka paši latvieši ir bezgala apjukuši, nebrīvi, Latvijas un latviešu iznīcību postulējoši, Latvijas un Krievijas tuvināšanos kā vienīgo izeju svētījoši. Protams, autoram ir tiesības uz saviem uzskatiem, daudzām problēmām var piekrist. Dīvains ir agresīvais, uzbrūkošais un tendenciozais veids, kādā autors pamato un aizstāv savu viedokli. Tas vedina domāt, ka viņa mērķis nav draudzīga un atbalstoša klātbūtne un kaimiņtautas labvēlīga sapurināšana, bet gan problēmu izmantošana pavisam citu interešu vārdā. Tādā vērsumā kļūst skaidrs, kāpēc autors “nemana” pretrunas paša rakstītajā un konteksta ignorēšanu pat tad, kad tas grāmatā tomēr ir izpaudies. A. Jozaitis integrācijas politikas izgāšanos ilustrē ar krievu atteikšanos apmeklēt 25. marta atceres pasākumus un latviešu noraidošo attieksmi pret 9. maija svinībām, lai gan šāds sastatījums ir absurds. Grūti noticēt, ka filozofs A. Jozaitis nesaprot: 25. marta notikumi ir tiešs 9. maijam sekojošās okupācijas rezultāts, līdz ar to attieksme pret abiem pasākumiem Latvijā nevar būt salīdzināma. Autors raksta, ka PSRS okupācijas laikā Latvijā krievu kļuva četras reizes vairāk; ka krievu kopiena joprojām nav atteikusies no impēriskās domāšanas (325. lpp.) un ka krievi Latvijā daudzviet, tostarp Rīgā, joprojām veido vairākumu. Tomēr viņš nepaskaidro, kāpēc, viņaprāt, pēc neatkarības atgūšanas visiem krieviem piešķirot pilsonību, abu kopienu sašķeltība būtu novērsta un krievu interešu aizstāvības pieprasījumiem nebūtu tik milzīgs krievvalodīgo pilsoņu atbalsts, ka latviešu izredzes Latvijā aizstāvēt savas intereses turpretī būtu apdraudētas. Nav pierādāmu argumentu, kas ļautu uzskatīt, ka automātiska pilsonība visus Latvijas krievus būtu padarījusi Latvijai un latviešu valodai lojālus un pret Krievijas propagandu nedzirdīgus.

Reklāma
Reklāma

Tomēr grāmatu un pat tās trūkumus mēs varam izmantot pozitīvā virzienā. Varbūt ir pienācis laiks kādai jaunai un nopietnai visaugstākā līmeņa politiskai deklarācijai, kas oficiāli paskaidrotu pilsonības politiku un apliecinātu, ka Latvijā neatkarīgi no etniskās piederības savējais ir jebkurš tai lojāls cilvēks. Es tomēr ceru, ka A. Jozaiša ticība baltu tautu draudzības nozīmei ir dziļāka un patiesāka nekā daži no grāmatā paustajiem politiskajiem uzskatiem, tāpēc šis darbs ir būtisks impulss, lai latvietis un lietuvietis spertu soli tuvāk viens otram. Tāpat es ceru, ka, grāmatā bieži minēdams Rīgas un Latvijas tuvo iznīcību, autors mums to nenovēl. Bet atbilde, kādu uz šo pieļāvumu sniegs laiks, ir tikai mūsu pašu ziņā.

Redakcijas piezīme

Oriģinālā Arvīda Jozaiša grāmatas nosaukums ir “Rīga – civilizācija nevienam” (“Ryga – niekieno civilizacija”). Darbam 2011. gadā saņemot Baltijas asamblejas balvu, “LA” autore Linda Kusiņa intervēja Arvīdu Jozaiti, vaicājot viņa viedokli par grāmatā paustajiem jautājumiem. Šo interviju arī šobrīd varat izlasīt http://www.la.lv/juozaitis-baltijas-atslegas-atrodas-riga/

“Šajā grāmatā ir mana Latvijas pieredze. Es pētīju atšķirības starp Latviju un Lietuvu. … latviešiem pāri gājušas svešas civilizācijas – krievi, vācieši, zviedri… Un tās visas atstājušas savu iespaidu, bet latvietis tomēr ir palicis pats savs. Mani interesē nevis politiskais aspekts, bet gan sadzīviskais,” Latvijas sabiedrisko mediju portālam www.lsm.lv skaidrojis rakstnieks. Savukārt Vītauta Dižā universitātes profesors, Letonikas centra vadītājs Alvīds Butkus, komentējot grāmatas pirmizdevumu, norādījis, ka “Jozaitis Latvijas vēsturi vērtē ar publicista acīm. Tātad vērtē subjektīvi un ne vienmēr precīzi. Daži fakti viņa darbos ir traktēti pārāk brīvi”.