Latvijā
Izglītība

Divas augstskolas kopā uzšķils uguntiņu. Saruna ar RTU un RSU rektoriem 2


Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis un Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis
Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis un Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis
Foto – Timurs Subhankulovs

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Leonīds Ribickis un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Jānis Gardovskis “Latvijas Avīzes” redakcijā ieradās kopā. Iemesls: abas universitātes šopavasar noslēgušas stratēģiskās sadarbības līgumu, un tieši ar tā izskaidrošanu sākām sarunu.

– Ko jums dos iecerētā stratēģiskā sadarbība? Skaidrs, ka parādīsies jaunas studiju programmas, un tas varētu veicināt studentu, arī ārzemju, piesaisti. Bet kāds vēl labums sagaidāms?

L. Ribickis: – Tehniskajām universitātēm sadarboties ar veselības aprūpē strādājošiem – tā ir jauna pasaules tendence, jo tiek izstrādātas arvien vairāk dažādas veselības aprūpei nepieciešamas elektrotehniskas iekārtas. Medicīnas iestādēs tādas ir ļoti vajadzīgas. Klīnikās aizvien vairāk strādā arī medicīnas inženieri, palīdzot ārstiem pēc iespējas pilnīgāk izmantot iekārtu tehnoloģiskās iespējas.

Sadarbība ar RSU, kopīgi veidojot studiju programmas, piemēram, medicīnas inženierijas un fizikas jomā, bija jau iepriekš. Tagad veidojam vairākas jaunas studiju programmas.

Būs arī kopīgi zinātniski pētījumi medicīnas tehnoloģiju jomā. Medicīnas joma kļūst aizvien plašāka un nepieciešamāka, jo cilvēku skaits pasaulē un arī vidējais vecums aizvien palielinās. Iespējams, abu universitāšu zinātnieki kopā spēs atklāt jaunus medicīnas nozarei nepieciešamus produktus, radot jaunu biznesa nišu Latvijā, kurā zinātnieki sadarbotos ar inženieriem un mediķiem. Šādi kopīgi pētījumi arī ir jauna, starptautiska tendence. Ceram, ka mūsu sadarbība ar laiku dos labumu arī Latvijas tautsaimniecībai.

Sadarbība ļaus abām universitātēm arī mācīties vienai no otras, piemēram, kā organizēt darbu, kā veidot studijas. Tā, cerams, mācīsimies no otra kļūdām, nevis tikai no savām un samazināsim kļūdu apjomu.



– Tātad RTU šajā sadarbībā sniegs tehnisko, bet RSU – medicīnisko ieguldījumu?

– Jā, un būs dažādi kopīgi projekti. Piemēram, katra universitāte ieguldīs finansējumu kopīgajos zinātniskajos pētījumos. Veidosim zinātnieku grupas, kurās strādās gan RTU, gan arī RSU zinātnieki.

J. Gardovskis: – Esam izvēlējušies viens otru par stratēģiskās sadarbības partneri tieši tāpēc, ka visos virzienos varam viens otru papildināt. Varam kopā izstrādāt jaunas, laikmetīgas studiju programmas. Piemēram, studiju programmā “Medicīnas inženierija un fizika” studenti jau mācās ne tikai inženieriju, bet apgūst arī medicīnas pamatus. No nākamā studiju gada plānojam kopā sagatavot arī rūpnieciskos farmaceitus, kas nepieciešami mūsu farmācijas rūpnīcām “Grindeks” un “Olainfarm”.

– Vai abu universitāšu sadarbība cels arī Latvijas medicīnas līmeni, lai te būtu tādas pašas ārstēšanās iespējas kā Vācijā vai Amerikas Savienotajās Valstīs?

– Ja ir finansiālās iespējas, jau šodien iespējams nopirkt tās pašas medicīniskās iekārtas, ko izmanto jūsu minētajās valstīs. Taču mūsu mērķis būtu, lai zinātnieki radītu kaut ko pilnīgi jaunu un mēs varētu pārdot, nevis pirkt. RTU un RSU jau līdz šim veiksmīgi sadarbojušās, arī veidojot un pētot jaunus materiālus, kas nepieciešami, piemēram, stomatoloģijā. Izveidoti arī mākslīgie asinsvadi un vārstuļi, kas būtu tālāk jāattīsta. Milzīgajā medicīnas tirgū gan nav tik vienkārši iekļūt, tur priekšā jau ir spēcīgas kompānijas, kam ir miljoni, ko ieguldīt jaunu produktu izstrādē un attīstībā. Taču, ja Latvijas Organiskās sintēzes institūtam izdodas savas iestrādes pārdot ārpus Latvijas, kāpēc lai mums tas neizdotos. Līdzībās runājot: mums nav tik lielas ambīcijas, lai radītu jaunu lidmašīnu, taču varam uzlabot jau esošās.

Uguntiņa un dzirkstele vienmēr rodas dažādu prātu apvienībā. Ko neizdomās mediķi, izdomās inženieri, un otrādi.



– Skaidrs, ka prāti ir jūsu galvenais potenciāls.

L. Ribickis: – Jā, RTU zinātniskajā un akadēmiskajā personālā ir tuvu pie 1300 cilvēku. Domāju, ka līdzīgi ir RSU. Abu universitāšu kopējais zinātniskais potenciāls nenoliedzami ir lielākais Latvijā. Papildināšu Gardovska kunga stāstīto, ka kopā izstrādātie mākslīgie kauli un implanti ir īpaši ar to, ka tos gatavo tā, lai tie būtu piemēroti konkrētam cilvēkam, lai labāk ieaugtu konkrētā cilvēkā, tā nav masveida produkcija. Esam kopā radījuši dažādus palīglīdzekļus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

J. Gardovskis: – Latvijā tradicionāli ir tā saucamās akadēmiskās zinātnes. Tas, protams, nav slikti, taču šāda zinātne ir ļoti dārga, un dažkārt pētnieks pēta to, kas interesē tikai viņu pašu vai viņa pētniecisko kolektīvu, nevis plašu sabiedrību, un viņa atklājumi nav izmantojami. Savukārt mūsu sadarbībā mēs gribam vairāk pievērsties lietišķajai zinātnei, kuras iznākums ir sabiedrībai noderīgs produkts. Ja mūsu sadarbība tiešām pie tā novedīs, būsim trāpījuši desmitniekā.

– Vai jūsu sadarbību atbalsta valdība?

L. Ribickis: – Kad parakstījām sadarbības līgumu, klāt bija veselības ministrs, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs un Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore. Visi atzinīgi izteicās par mūsu sadarbību. Bieži vien augstskolas gaida pārmaiņu iniciatīvu no ministrijas, bet mēs rīkojamies paši.

– Bet finansiālu atbalstu jūsu sadarbībai gan no ministrijas neesat sagaidījuši?

J. Gardovskis: – Ceru, ka nākotnē kopīgajiem pētniecības projektiem iegūsim ne tikai valsts, bet arī Eiropas finansiālu atbalstu. Iesākumā kopīgos pētniecības projektus finansēsim no pašu pelnītas naudas: gan RTU, gan RSU tam atvēlējuši pa 100 000 eiro.

L. Ribickis: – Tāpat kā pārējās augstskolas, arī mēs ministrijai esam prasījuši naudu citām vajadzībām. Piemēram, vairāk līdzekļu nepieciešams doktorantūras programmām. Lūdzām 27 miljonus eiro, jo samazinājās Eiropas Savienības finansējums doktorantūras studijām. Uzskatu, ka, neatbalstot doktorantus, mēs paši sev šaujam kājā, jo tieši doktoranti, kaut arī strādā profesoru uzraudzībā, ir visaktīvākie jaunu zināšanu radīšanā.

Atgriežoties pie sadarbības ar RSU, nākotnē mēs varētu izstrādāt arī projektu jauna kopīga inovācijas centra, jaunu pētniecisko laboratoriju radīšanai. Šādas laboratorijas būtu sevišķi piemērotas starpdisciplināriem pētījumiem.



– IZM plāno piešķirt augstskolām papildu finansējumu par starptautisku sadarbību, bet, ja sadarbojaties Latvijas līmenī, tad laikam nekā.

J. Gardovskis: – Iespējams IZM nemaz negaidīja, ka šāda sadarbība Latvijas līmenī būs, jo pašmāju augstskolas ne vienmēr vēlas sadarboties. Mēs esam drosmīgi inovatori, esam pragmatiski sapratuši, ka kaulu viens otram nost neņemam, tātad nav iemesla vienam uz otru rūkt. Taču gan jau, ka arī konkurenti, ja būtu pragmatiska attieksme, spētu sadarboties. Sadarbojoties augs gan RTU, gan RSU. Tādējādi varbūt vairāk jaunieši vēlēsies studēt tepat Latvijā, nevis brauks uz ārzemēm, kur varbūt arī paliks.

– Bet ar Latvijas Universitāti (LU), kurai ir līdzīgas studiju programmas un kura ir otrā Latvijas augstskola, kur var studēt medicīnu, jūs tomēr nesadarbojaties.

L. Ribickis: – Ar LU tiešām nav tāda sadarbības līguma. Tomēr mēs sadarbojamies, piemēram, daļu brīvās izvēles priekšmetu var apgūt arī LU.

Jūs pieminējāt starptautisku sadarbību: domāju, ka RTU un RSU sadarbības dēļ arī ārvalstu augstskolu un pētnieku interese par mums pieaugs, ja vien būs pētījumu rezultāti, būs zinātniskās publikācijas.

– Ja jau runājam par starptautisku sadarbību, jājautā: kāda ir jūsu sadarbība ar Krievijas augstskolām un zinātniekiem?

– Pēdējos četros gados RTU noslēgusi līgumus ar kādām 30 augstskolām Krievijā. Arī uz RTU rīkotajām zinātniskajām konferencēm brauc pētnieki, arī referenti no Krievijas. Protams, ka sadarbību atvieglo tas, ka universitātē ir studenti un mācībspēki, kuru dzimtā valoda ir krievu. Taču starptautiskās konferences notiek tikai angliski. Brauc arī viesprofesori no Krievijas, bet oficiāli viņi netiek uzskaitīti, jo Latvijā ir sistēma, ka viesprofesori skaitās vien tie, kuri ierodas no citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Augstskolām izvirzīta prasība, ka vismaz pieciem procentiem mācībspēku jābūt vies­profesoriem un ierobežojums par ES laikam tika ielikts likumā bailēs, ka pretējā gadījumā visi viesprofesori būs no Krievijas. Taču līdz ar šo ierobežojumu “neskaitās” arī, piemēram, viesprofesori no ASV vai Kanādas.

J. Gardovskis: – RSU sadarbība ar Krieviju nav tik plaša, jo medicīnā Latvijā un Krievijā daudz kas atšķiras. Mēs jau daudz ko esam pārņēmuši no Rietumiem, kamēr Krievijā daudz kas vēl saglabāts no padomju laikiem.

– Pierasts uz Latvijas augstāko izglītību raudzīties ļoti kritiski un pieticīgi, tāpēc ar izbrīnu vēroju, ka gana daudz ārvalstu jauniešu brauc uz Latviju studēt. Ar ko izskaidrojama ārvalstu studentu interese?

– Jā, mums ir 20 procenti ārvalstu studentu. Šogad paiet 25 gadi, kopš esam sākuši uzņemt ārvalstu studentus. Viens no iemesliem, kāpēc ārvalstnieki izvēlas RSU, ir pieredze, kas nozīmē – mūsu attieksme, zināšanas, vide, ko esam izveidojuši, balstoties mūsu ilgstošajā darbā, strādājot ar ārvalstu studentiem. Otrs: RSU izsniegtie mediķu diplomi ir derīgi visā ES bez papildu eksāmenu kārtošanas. Trešais: kvalitāte. Ārvalstniekiem piedāvājam studijas angļu valodā, taču puse ārvalstu studentu nāk no Vācijas, vēl trešdaļa – no Skandināvijas. Studenti novērtē to, ka mums ir diezgan labi organizēta teorētiskā izglītība, kā arī plašākas prakses iespējas nekā ārvalstīs, kur studentu pieeja klīniku pacientiem un dalība kādās manipulācijās ir ierobežotāka. Strādāt Latvijā gan lielākā daļa nepaliek, jo viņu dzimtenē darba samaksa mediķiem ir krietni lielāka. Ārvalstu studenti ir arī labs pienesums tautsaimniecībai. Piemēram, dzīvokļu īrē viņi samaksā gana lielas summas. Domāju, ka būtu nepieciešams arī lielāks valsts atbalsts augstskolām, kas uzņem daudz ārvalstu studentu. Valsts varētu līdz­finansēt, piemēram, dienesta viesnīcu būvi. Tikai par savu naudu to nevaram atļauties finansēt.

L. Ribickis: – Jā, diemžēl augstskolu infrastruktūras attīstība no valdības puses pēdējos gados nav atbalstīta. Taču, runājot par ārvalstu studentiem, arī RTU pēdējos trijos gados to skaits četrkāršojies. Ieskaitot arī apmaiņas studentus, nu jau viņu ir ap 1200. Domāju, ka ārzemniekiem šķiet pievilcīga arī samērā zemā studiju maksa. Piemēram, Zviedrijā tā būtu trīs vai pat četras reizes lielāka. RTU ārvalstu studenti gan visvairāk nāk no Indijas un Uzbekistānas. Gan pašu, gan ārvalstu studentiem aizvien piesaistoša šķiet arī studentu pilsētiņa, ko veidojam Ķīpsalā. Starp mācībspēkiem nu jau ir ne vairāk kā desmit procenti pasniedzēju, kas nespēj brīvi lasīt lekcijas angļu valodā. Atjauninām pasniedzēju sastāvu, bet tajā pašā laikā jāatzīst: ir profesori, kuri pat 80 gados spēj izcili lasīt studiju kursus. Zināšanu nodošana ir īpaša māka.

J. Gardovskis: – Par mācībspēkiem gribu piebilst – ne visiem mācībspēkiem jābūt izciliem zinātniekiem, taču, lai studiju process būtu kvalitatīvs, katram mācībspēkam kaut nedaudz būtu jānodarbojas ar pētniecību, jo tas veicina attīstību – liek lasīt un domāt. Tas ir radošs process.



– Daudzi gan joprojām neapzinās izglītības vēr­tību.

– Protams, un tas sākas jau ģimenē. Ne visās ģimenēs izglītība tiek atzīta par vērtību, daudz kas cits šķiet nozīmīgāks. Taču jāatceras, ka bezdarbnieku vidū tikpat kā nav cilvēku ar augstāko izglītību.

L. Ribickis: – RTU jau piecus gadus ir līgums ar Valsts ieņēmumu dienestu, kas mums ziņo, vai mūsu absolventi maksā nodokļus un kādā apjomā. Mūsu pienākums ir to zināt. No visiem RTU absolventiem 97,5 procenti strādā un maksā nodokļus. Un tie, kas nestrādā, lielākoties ir topošās un jaunās māmiņas.

Problēma ir, ka 30 procentu jauno studentu nav spējīgi sekot programmai. Mums viņi papildus jāapmāca, mācot to, kas bija jāapgūst vidusskolā. Tāpēc, lai audzinātu spējīgus studentus, esam atvēruši savu Inženierzinātņu vidusskolu, kurā mācības tiks sāktas no 1. septembra.

J. Gardovskis: – Mums savukārt ir Jauno mediķu akadēmija, kur gatavojam medicīnas studijām 200 vidusskolēnu. Bija ļoti liela atsaucība, visas vietas izķēra stundas laikā. Akadēmijas laikā var arī saprast, vai medicīna tiešām ir tā joma, kas interesē. Ir arī sagatavošanas kursi. Taču, kaut arī RSU iestājas labāko ģimnāziju beidzēji, tāpat ir diezgan liels atbirums, jo studiju process ir grūts.

– Kāpēc izveidota tāda sistēma, ka daļai jauno mediķu, kuri izskoloti par valsts naudu, nav iespējas pēc tam Latvijā mācīties rezidentūrā, lai kļūtu par pilntiesīgu ārstu. Šā iemesla dēļ daudzi par valsts naudu izskolotie jaunie mediķi spiesti pārcelties uz ārvalstīm.

– Nav pareizas plānošanas. Vajadzētu būt tā: cik valsts apmaksātu vietu ir medicīnas studijās, tik arī rezidentūrā. Taču mediķus par valsts naudu skolojam gan mēs, gan arī LU. Mums tam naudu piešķir Veselības ministrija, bet LU – Izglītības un zinātnes ministrija. Savukārt rezidentūrai naudu piešķir tikai Veselības ministrija, un uz šo finansējumu jau pretendē abu universitāšu skolotie mediķi. Pareizi gan būtu, ja visiem jaunajiem mediķiem būtu iespēja mācīties rezidentūrā, jo bez tās nevar iegūt mediķa specializāciju.

– Jauni mediķi tiek aizraidīti uz ārzemēm, bet tikmēr ārpus Rīgas dažādu speciālistu trūkst.

– Tā ir, taču esam noslēguši sadarbības līgumus ar vairākām pašvaldībām. Ir pašvaldības, kas maksā stipendijas, apmaksā rezidentūru tiem, kam nav pieticis valsts līdzekļu, piedāvā prakses vietas. Tāpēc virzība uz darbu ārpus Rīgas ir palielinājusies.



– Šķiet, kopš izglītības ministra amatā vairs nav Roberts Ķīlis, augstskolām sākusies mierīga dzīve. Nav spiediena, ka būtu jāceļ augstākās izglītības kvalitāte.

– Kvalitāte joprojām ir svarīga. Esam būtiski sakārtojuši RSU infrastruktūru. Svarīgi, lai studentiem būtu ierīces, lai praktizētos. Piemēram, iegādātas mulāžas, ķirurģijas trīsdimensionāli virtuālie trenažieri, dažādu manipulāciju simulatoru tehnoloģijas, uz kurām studenti var apgūt plašu un ļoti sarežģītu klīnisko manipulāciju un operāciju klāstu, piemēram, injekcijas, katetrēšanu, reanimēšanu, dzemdību pieņemšanu utt. Esam pārskatījuši studiju programmas, padarījuši tās laikmetīgākas. Cenšamies visus jaunos doktorus, kas pie mums aizstāvas, paturēt kā mācībspēkus. Protams, viņi visi strādā par ārstiem, bet līdztekus lasa lekcijas. Studentiem varētu šķist diezgan smieklīgs tāds lektors ķirurģijā, kurš pats neoperē. Esam sākuši veidot studentu jauktās grupas, kur kopā angliski studē latviešu un ārvalstu studenti.

Par to jau daudz runāts, bet pateikšu tomēr vēlreiz: Latvijā finansējums augstākajai izglītībai un pētniecībai ir ļoti zems. Piemēram, kad mūsu zinātnieki raksta zinātnisku publikāciju, ko publicē starptautiskās datu bāzes, tas izmaksā četras reizes lētāk nekā citās valstīs. Mūsu absolventus labprāt ņem darbā Vācijā, Anglijā un citur.

Ja paši teiksim, ka esam slikti, ja necelsim savu asti, tad vēl vairāk jaunie cilvēki brauks mācīties uz ārzemēm.

L. Ribickis: – Universitātes kvalitāti nosaka profesoru kvalitāte. Ja tie ir labi, tad arī universitāte ir laba. Mums gan ir arī kvalitātes novērtēšanas sistēma, aptaujājam studentus u. c., bet, jo labāki profesori, kas spēj piesaistīt arī finanses pētniecībai, jo labāk. Patlaban zinātnes finansējums, kas piesaistīts no privātā sektora, ir ap 12 procentiem. Darām visu iespējamo, lai palīdzētu profesoriem attīstīties. Mums nav finansiālu iespēju iepirkt pasaules labākos profesorus, kādas ir, piemēram, Cīrihes Tehniskajai universitātei. Mūsu absolventi, kas dodas mācīties maģistrantūrā vai doktorantūrā ārvalstīs, tiek līdzi studijām un aizstāv savus zinātniskos darbus. Tā notiek, neraugoties uz to, ka finansējums uz vienu studentu ir zemākais Eiropā un studenta apmācībai valsts dod pat mazāk nekā skolēna skološanai. Piemēram, Izraēlā viens students izmaksā 10 000 dolāru gadā, bet Latvijā – 2000 līdz 2500 dolāru un kvalitāte ir līdzvērtīga.

Infrastruktūru varam attīstīt, pateicoties Eiropas struktūrfondiem, valsts līdzfinansējums ir ļoti mazs.

J. Gardovskis: – Jā, arī mums jāsaka paldies ES, ka esam varējuši attīstīties, ieguldīt finansējumu zinātnes un mācību infrastruktūrā.

LA.lv