Uldis Šmits: Vai Merkeles un Olanda labie nodomi var remdināt Putina apetīti? 6
Kārtējo Minhenes drošības konferenci, kas notiek kopš 1962. gada un nesen pulcējās 51. reizi, ne velti iedēvēja par vēsturisku. Tā sanāca vēl nepieredzētos apstākļos, kad viena Eiropas valsts ir anektējusi citas Eiropas valsts teritorijas daļu un turpina militāru agresiju, būtībā nepieteiktu karu. Konferences priekšvakarā, kā zināms, Francijas prezidents Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele apmeklēja Kijevu un Maskavu, lai izteiktu priekšlikumu, kas varētu sekmēt karadarbības pārtraukšanu Ukrainā un krīzes risinājumu. Daudzuprāt, šī iniciatīva bija pēdējā iespēja panākt mieru.
Bet, kā jau sacīts, karš skar visas Eiropas drošību. Šajā sakarā savus priekšlikumus vēl pirms Minhenes konferences izteica arī tās priekšsēdētājs pieredzējušais Vācijas diplomāts Volfgangs Išingers, kurš savulaik strādājis ANO, bijis vēstnieks Vašingtonā un Londonā, kā arī Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Pašreiz EDSO ietvaros viņš vada Augsta līmeņa amatpersonu darba grupu (tajā iesaistīta arī Vaira Vīķe-Freiberga), kas izstrādā ierosinājumus dialogam par eiroatlantiskās telpas drošību, balstoties uz Helsinku noslēguma akta (1975) un Parīze hartas (1990) principiem. Uz principiem, ko Krievijas agresija pret Ukrainu šobrīd grauj. Tāpēc, rakstīja Išingers izdevumā “Politik”, ņemot vērā “Putina revizionismu”, īpaši svarīga kļūst NATO loma un, otrkārt, EDSO jānotiek “drošības arhitektūrai” veltītiem pasākumiem, piemēram, lai panāktu lielāku atklātību par militārajām mācībām un lai atsāktos sarunas par konvencionālā bruņojuma samazināšanu Eiropā. Išingers nav nekāds “vanags”, jo Vācijas diplomātijā tādu neatrast vispār, taču viņš ir pieļāvis, ka ieroču piegādes Ukrainas aizsardzībai varētu būt viens no priekšnoteikumiem kara apturēšanai. Tomēr tā nav Vācijas oficiālā nostāja. Minhenes konferencē šie un vēl citi jautājumi tika apspriesti.
Krīzes risinājuma piedāvājumos – īpaši no Kremļa puses – ir saskatāmas nelielas 1938. gada Minhenes pakta atblāzmas, piemēram, ierosinājumos par Ukrainas valsts austrumu apgabalu autonomijas pakāpi vai attiecībā uz agresijas rezultātā sagrābto teritoriju faktisku atstāšanu agresoru rokās. Var saprast, ka Merkele un Olands vadās no vislabākajiem nodomiem. Arī 1938. gadā toreizējie demokrātisko lielvalstu vadītāji Čemberlens un Daladjē patiesi uzskatīja, ka, atdodot Hileram Čehoslovākijas Sudetu apgabalu, beidzot tiks remdēta fīrera apetīte pēc “vācu zemēm” un Eiropā būs miers. Šī daudzu pamanītā līdzība, protams, ir nosacīta, taču sakritības pastāv, un acīmredzot dažādi Kremļa sludinātās “federalizācijas” vai “autonomizācijas” projekti neaprobežojas ar Ukrainu, kur to īstenošana stipri atgādina pērnā gadsimta totalitāro režīmu ārpolitiku 30. gados, kad pārējā Eiropa neatrada neko labāku kā tai pielāgoties. Minhenes darījuma slēdzēji lika Čehoslovākijas valdībai stāvēt pie ratiem, kas visnotaļ sasaucas ar Putina vāji slēpto iegribu “noregulēt” viņa izraisīto “konfliktu” Ukrainā bez pašas Ukrainas. Dažu lielvalstu lokā.
Loģika nav sveša – tā ir pat pārāk ierasta, iemiesota praksē 1938. gadā Minhenē, 1945. gadā Jaltā un citkārt. Bet tai piemīt, ja tā drīkst sacīt, trūkumi, no kuriem galvenais ir pastāvošo starptautisko tiesību normu, līgumu un pamatdokumentu nošķūrēšana kaktā, kamēr visu Eiropu (vai pasauli) skarošas lietas tiek kārtotas šaurā kompānijā. Taču Ukrainas kā ES Austrumu partnerības valsts problēmas attiecas arī uz ES prezidējošo Latviju, kuru pārsvarā pārstāv Rinkēviča kunga t. s. klusā diplomātija. Varbūt pienācis īstais brīdis to padarīt sadzirdamāku.
