Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

Divas pasijas vienā koncertā

ReklāmfotoReklāmfoto

Tuvojoties Lieldienām, atkal pienācis brīdis, kad Latvijas koncertdzīvē plaši pārstāvēts pasijas žanrs, kurā dažādiem laikmetiem un konfesijām piederoši komponisti mūzikā pauduši stāstu par Kristus ciešanām.

Taču piektdienas, 4. aprīļa, koncerta programma bija neparastāka nekā citkārt. Kamēr vēl tiek gaidīti atskaņojumi Johana Sebastiāna Baha “Mateja pasijai” un “Jāņa pasijai”, Latvijas Radio koris nolēmis vispirms Rīgas Domā izdziedāt daudz mazāk zināmo “Marka pasiju”, no kuras galvenokārt saglabājies librets, bet muzikālo kopainu rekonstruējuši muzikologi un atskaņotājmākslinieki, turpretī Ērika Ešenvalda “Lūkas pasija” izskanējusi pirmo reizi. Koncerta ideja saucama par daudzsološu, tās īstenojums – par kopumā izdevušos, lai gan atsevišķi mākslinieciskie rakursi raisīja vairāk jautājumus, nekā deva atbildes.

Klausoties “Marka pasiju”, pirmām kārtām bija jūtama diriģenta Sigvarda Kļavas, Latvijas Radio kora un Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” lielā pieredze baroka mūzikas interpretācijās. Ja ne gluži visa partitūra pilnībā, tad katrā ziņā daudzas tās daļas skanēja stilistiski precīzi, izkopti un niansēti. Panākot teicamu līdzsvaru starp racionāli veidotu un stingri loģisku māksliniecisko dramaturģiju un atklātām, tiešām un nemākslotām jūtu un noskaņu izpausmēm, atskaņotāji “Marka pasijas” stāstu atainoja emocionāli dziļi un vērienīgi.

Diemžēl vienlaikus nebija noslēpjami arī vairāki acīmredzami skanējuma kvalitātes kritumi – it īpaši tas attiecas uz pirmo skaņdarba āriju ar Ievas Paršas solo, kur mecosoprāna balss izklausījās pavisam bāla un nelīdzena, pavadošajam ansamblim pārlieku uzcītīgi sekojot vēsturiskā atskaņojuma tradīcijām, no kā stīgu instrumentu plūdums kļuva monotons un dzelžains. Tembrāla līdzsvara un vienotu interpretācijas noteikumu trūkums traucēja arī pārējo solistu – Jāņa Kurševa un Elīnas Šimkus – uzstāšanās laikā, lai gan tenora un soprāna ārijas tika iedzīvinātas plašā, emocionāli dzīvīgā un izlīdzinātā diapazonā, nojaušot, ka arī šeit nākusi par labu dziedātāju iepriekš gūtā pieredze Baha mūzikas lasījumos. Jāteic arī, ka “Marka pasija” pati par sevi atstāja divējādus iespaidus – mācītāja Jura Zariņa veiktie evaņģēlija lasījumi, kas aizstāja citās pasijās rodamos rečitatīvus, priekšnesumam piešķīra lielāku konkrētību un spēju iedarboties uz klausītāju. Taču tīri muzikālo ainu vidū izvērstie sākuma un beigu vokāli simfoniskie skati nenoliedzami bija spēcīgākie un saistošākie – lai arī cik lieliski Radio koris izdziedātu pasijas rekonstrukcijā bagātīgi iekļautās korāļu harmonizācijas, tās tomēr necik daudz nepasaka par Baha ģēnija unikalitāti.

Ērika Ešenvalda “Lūkas pasijas” pirmatskaņojums izraisīja sajūsmu, patiesu saviļņojumu un noturīgu pārliecību par autora profesionalitāti, tomēr kaut kur palika arī zināma skepses deva. Uzreiz jāteic, ka jaunākais komponista lieldarbs, kura libretā Lūkas evaņģēlija vārdi sakausēti ar liturģisko tekstu un angļu dzejnieku vārsmās pārradīto līdzību par pazudušo dēlu, izskanējis sevišķi plašā, izteiksmīgā un daudzslāņainā cilvēcisko pārdzīvojumu spektrā, un šīs mūzikas emocionālais piepildījums ir viena no Ešenvalda veikuma labākajām vērtībām. Tāpat augstu līmeni te guvusi komponista radošā meistarība – Ievas Paršas, Jāņa Kurševa un Daumanta Kalniņa priekšnesuma krāsainais kolorīts un plastiskums vēstīja arī par to, ka autors ņēmis vērā katra solista vokālās iespējas un specifiku. Ešenvalda dotības spilgtas, izkoptas un līdzsvarotas orķestrācijas un kora faktūras izveidē noteikti palīdzēja Sigvardam Kļavam, Radio korim un “Sinfonietta Rīga” izpausties tik pārliecinošā interpretācijā, kāda bija dzirdama jau pirmatskaņojumā. Visbeidzot, autora iecerēto dramaturģisko arhitektoniku iezīmēja gan kontrastaini un iepriekš neparedzami pavērsieni, gan arī saliedētība un lakoniskums, kas “Lūkas pasijas” māksliniecisko iedarbīgumu tikai padziļināja. No otras puses, – vai reliģiska rakstura tematika skaņumākslā mūsdienās obligāti nozīmē arī samērā vienkāršotu mūzikas valodu? Vai pasijas estētiskā tuvība Bernsteina un Loida-Vēbera daiļradei pārlieku neierobežo komponista paredzēto mūzikas satura ietilpību? Un vai Ešenvalds katra jauna skaņdarba tapšanas procesā tomēr pārāk nepaļaujas uz jau pārbaudītiem un par labu atzītiem ceļiem? Lai arī kā, “Lūkas pasiju” uzlūkoju par ievērības cienīgu radošu panākumu, kas katrā ziņā pelnījusi arī citus atskaņojumus – vai nu Valsts akadēmiskā kora “Latvija”, vai arī ārzemju interpretu īstenotā veidolā.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+