Foto-LETA

Padoms zemniekam. Kā tikt galā ar divām augsnes problēmām – fosforu un reakciju 0

Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Agroķīmijas departamenta direktore Skaidrīte Rulle vērš uzmanību uz lauksaimniecības zemes kaļķošanas nepieciešamību. “Situācija ir diezgan traģiska. Vairāk nekā pusei lauku nepieciešama kaļķošana, katram trešajam turklāt pamatkaļķošana. Viskritiskākā situācija ir Vidzemē un Kurzemē.”

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

– Vai laika apstākļi ir vienīgais, kas ierobežo augstu ražu iegūšanu Latvijā?

– Augstu un stabilu ražu ieguvei Latvijā piemērotas tikai 17% lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kam konstatēta augsta agroķīmiskās iekultivēšanas pakāpe. Jo tikai augsnes ar optimālu reakciju, organiskās vielas daudzumu un vismaz vidēju fosfora un kālija nodrošinājumu ir piemērotas augstu un kvalitatīvu ražu iegūšanai, sabalansēti izmantojot mēslošanas līdzekļus, kā arī ievērojot atbilstošu agrotehniku un kaitīgo organismu ierobežošanas pasākumus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gribu pievērst uzmanību Latvijas augšņu pārmērīgajam skābumam un ļoti sliktajam nodrošinājumam ar fosforu. Saprotot, ka skābās augsnēs nevar iegūt augstas ražas, lauksaimnieki augsnes kaļķo, taču tas ir ļoti dārgs pasākums. Ir nepieciešama arī speciāla izkliedes tehnika, kuru ne katrs var atļauties. Tāpēc valstiskā līmenī būtu jāapsver iespējas subsidēt vai citādi atbalstīt augšņu kaļķošanu, jo situācija ir kļuvusi jau kritiska – valstī 53% augšņu ir jākaļķo un 30% no tām nepieciešama pamatkaļķošana (pēc augšņu agroķīmiskās izpētes datiem, reprezentatīvā 120 saimniecību izlases kopā 5008 ha platībā).

Ja augsnei jāveic pamatkaļķošana, tā nav piemērota galveno kultūraugu – kviešu, miežu, rapšu – audzēšanai. Turklāt šādās augsnēs neveidojas noturīga augsnes struktūra, līdz ar to nav labvēlīgi apstākļi mitruma un gaisa režīmam, kā dēļ izmantotie mēslošanas līdzekļi nedod pienācīgo atdevi.

– Kuros novados ir visskābākās augsnes?

– Viskritiskākā situācija ir Kurzemē, kur 71% augšņu jākaļķo, no tiem 55% nepieciešama pamatkaļķošana. Vidzemē un Latgalē situācija ir tikai nedaudz labāka – tur jākaļķo 58% augšņu, no tiem pamatkaļķošana nepieciešama 39% Vidzemes un 30% Latgales augšņu.

Lai iegūtu konkurētspējīgas ražas, vispirms būtu jānodrošina optimāla augsnes reakcija. Smagākās augsnēs par optimālu uzskatāma reakcija pH virs 6,5 (māla) un 6,3 (smilšmāla), vieglākās augsnēs – virs 5,8 (mālsmilts) un 5,5 (smilts). Šādās augsnēs kompleksā ar atbilstošu organiskās vielas daudzumu ir priekšnosacījumi labākas augsnes struktūras veidošanai, līdz ar to arī mitruma un gaisa režīmam, mikrobioloģisko procesu norisei un barības vielu apritei, kā iespaidā augi labāk izmanto gan ar mēslošanas līdzekļiem dotos, gan augsnē esošos barības elementus un mazāk uzņem kaitīgos smagos metālus.

– Kāds ir lauksaimniecības zemju nodrošinājums ar fosforu?

– Fosfors mūsu augsnēs gadu no gada samazinās. Šobrīd jau 55% no pētītās lauksaimniecībā izmantojamās zemes nodrošinājums ar fosforu ir zems un ļoti zems. Viskritiskākā situācija ir pļavās, ganībās un augļu dārzos. 80% pļavu un 76% ganību ir zems un ļoti zems fosfora nodrošinājums, augļu dārzos – 71%. Pēc augšņu nodrošinājuma ar fosforu vissliktākā situācija ir bioloģiskajās saimniecībās, kur zems un ļoti zems fosfora nodrošinājums ir 67% izlases kopas augšņu. Bioloģiskajās saimniecībās nelieto minerālmēslus, bet kūtsmēslos NPK attiecībā fosfora ir salīdzinoši maz (ja vien tie nav putnu mēsli).

Reklāma
Reklāma

– Kā augsnē var palielināt fosfora krājumus?

– Vienīgais risinājums ir sabalansēta mēslojuma lietošana, kas ir integrētās lauksaimniecības pamatā. Intensīvi ražojošas saimniecības ne vienmēr pievērš uzmanību sabalansētai mēslošanai, akcentu liekot uz slāpekli un varbūt mikroelementu preparātu, kas nodrošina konkrētu ražas kvalitāti – cukuru, proteīnu, eļļu u. tml. izmantošanu. Tas ir saistīts arī ar to, ka ne vienmēr zinām konkrētā lauka augšņu agroķīmiskos rādītājus un ir ērtāk mēslot visus laukus pēc vienotas tehnoloģijas un shēmas.

– Ko jūs saprotat ar sabalansētu mēslošanu?

– Sabalansēta mēslošana ir mēslojuma lietošana atbilstoši konkrēta auga vajadzībām, plānotajai ražai un augsnes nodrošinājumam ar barības elementiem. Sabalansētai mēslošanai ir trīs stūrakmeņi – plānotā raža, ar ražu iznestais barības elementu daudzums (ir kultūraugi, kuriem fosfora vajadzība ir lielāka nekā citiem, piemēram, rapšiem tā ir lielāka nekā graudaugiem vai kartupeļiem, savukārt kartupeļiem kālija vajadzība ir lielāka nekā graudaugiem) un barības vielas, ko augs var dabūt no augsnes. Sabalansēta mēslošana nodrošina augu un nenodara pāri augsnei. Integrētās audzēšanas mērķis un nolūks, protams, ir kvalitatīva, konkurētspējīga raža, taču tās mērķis ir arī ar ražošanu nenoplicināt Latvijas augsnes. Lauksaimniecībā nevar saimniekot īstermiņā, ir jādomā par to, kas paliks pēc mums.

Fosfora resursi kopumā pasaulē samazinās. Fosfora mēslojuma atradnes – apatīti, fosforīti – kaut kad izsīks. Fosforu saturošo mēslojumu cenas arvien pieaug. Valstis, kuru rīcībā ir fosfora resursi, apzinās tā vērtību. Tāpēc nevajadzētu censties noplicināt augsni līdz līmenim, kad fosfora daudzums ir mazs un ļoti mazs, ja pēc tam tā kompensācija prasīs ļoti lielus materiālos resursus. Daži lauksaimnieki mēdz uzsvērt, ka viņi mēslo augus, nevis augsni. Ja mums visiem būs tik šaurs skatījums, tad ne tik tālā nākotnē varam nonākt līdz mēslošanas sistēmai, kas līdzināsies hidroponikai – kad augsne būs tikai vide, kurā atrodas augs ar savām saknēm.

Protams, mēs nevaram atļauties dot augsnei krājumā fosforu vai kāliju. Tāpēc ir jāveic sabalansēta mēslošana. Ja augsnē ir zems vai ļoti zems fosfora līmenis, tad atbilstoši plānotajai ražai jādod vairāk kg P2O5, ja augsts fosfora līmenis – mazāk. Tas pārskatāmi ir apkopots normatīvos, kurus izstrādājuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieki. Taču, arī strādājot ar mēslošanas programmām, ko piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, mēslošanas normas tiek rēķinātas atbilstoši augsnes nodrošinājumam ar fosforu un kāliju.

– Kas notiek ar kviešiem, ja augsnē ir katastrofāli zems fosfora līmenis?

– Pagaidām neviens nav atcēlis agroķīmijas ābeci jeb minimuma likumu – ja kāda elementa augam pietrūkst, tad citus var dot, cik grib, gaidītā rezultāta nebūs. Tieši tāpēc tagad aktualizējas jautājums par neefektīvu slāpekļa minerālmēslu izmantošanu. Lai gan samērā bieži izskan lauksaimnieku viedoklis par to, ka Latvijas normatīvajos aktos atļautās slāpekļa normas esot par mazu, jautājums – vai tiešām tā ir? Varbūt vispirms vajadzētu izvērtēt, vai slāpekli lietojam sabalansēti ar pārējiem barības elementiem, īpaši fosforu un kāliju, kā arī – vai slāpekli lietojam pareizajos laikos un devās. Varbūt to izkliedējam agri pavasarī pa sasalušu augsni? Lietojot slāpekli nesabalansēti ar citiem elementiem, tā pārpalikums netiek izmantots un vai nu ieskalojas augsnes dziļākajos slāņos, vai uzkrājas nitrātu veidā (tas vairāk attiecas uz dārzkopības produkciju).

– Kā sabalansētu mēslošanu nodrošināt bioloģiski strādājošiem zemniekiem?

– Problēma ir tā, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā jau kādu laiku nerunājam par saimniekošanas veidu kopumā, bet tikai par bioloģiskās audzēšanas metodēm. Pēc būtības, lai nodrošinātu sabalansētu mēslošanu bioloģiskajās saimniecībās, ir vajadzīgi gan lauksaimniecības dzīvnieki, gan kultūraugu daudzveidība. Izvēloties bioloģisko saimniekošanu, es neredzu citu veidu, kā nodrošināt augsnes auglību, kā vien ievērot ja ne augu seku, tad vismaz augu maiņu. Turklāt svarīgs nosacījums augsnes auglībai ir arī organiskie mēsli. Taču Latvijā ir daudz bioloģisko dārzkopības un augkopības saimniecību, kurās nav lopu. Un cik mums ir tādas iespējas izmantot citās bioloģiskajās saimniecībās saražotos kūtsmēslus? Kamēr Latvijā būs bioloģiskā audzēšana atsevišķos laukos vai šauras specializācijas saimniecības, tikmēr būs problēmas nodrošināt augsnes auglību.

– Ar zaļmēslojumu fosforu nevar palielināt?

– Ļoti labi, ka zaļmēslojumu lieto, taču ar to palielināt fosfora un kālija daudzumu augsnē nevar, var tikai kompensēt daļu ar ražu iznestā, kā arī saglabāt augsnes organisko vielu.

– Augiem jau nav tādu gumiņbaktēriju, kas spēj fosforu paņemt no gaisa tāpat kā slāpekli?

– Mēslošanas līdzekļu reģistrā, piemēram, iekļauts mikrobioloģiskais mēslošanas līdzeklis Fosfix, kas satur baktērijas, kas atbrīvo no augsnes grūti uzņemamo fosforu. Taču Fosfix vismaz pagaidām nav reģistrēts lietošanai bioloģiskajās saimniecībās.

Tā ir mana simtprocentīga pārliecība – ja kāds lauksaimnieks vēlas saimniekot bioloģiski, viņam ir jābūt daudz zinošākam, nekā strādājot ar intensīvās vai integrētās lauksaimniecības metodēm. Intensīvai un tagad arī integrētai audzēšanai ir vairāk vai mazāk izstrādātas receptes un shēmas, pēc kurām saimniekot, bet bioloģiskajiem lauksaimniekiem vajadzīgas ne tikai klasiskās agronomijas zināšanas, bet ir jāprot tās radoši lietot atbilstoši konkrētiem augsnes apstākļiem un citiem saimniecības resursiem.

– Ar ko varētu izskaidrot to, ka kritiskākais nodrošinājums ar fosforu ir tieši ganībās un pļavās, kur govis nav retums?

– Lauksaimnieki lielāku uzmanību pievērš kviešu, miežu un rapšu mēslošanai, savukārt pļavām un ganībām visbiežāk tiek tikai tas, kas paliek aiz lopiņa. Pļavās un ganībās minerālmēslus lieto mazāk vai nelieto nemaz. Turklāt lielākoties zālāji tiek ierīkoti mazāk auglīgās platībās, kas nav piemērotas graudaugu un rapšu audzēšanai. Nepietiekams fosfora nodrošinājums ir ne tikai lopkopības saimniecībās, bet arī dārzkopības saimniecību augsnēs. Acīmredzot specializētām, uz tirgu orientētām saimniecībām ir augstas ražas un, visticamāk, netiek kompensēta P2O5 iznese.

– Vai augšņu nodrošinājums ar organisko vielu uzlabojies?

– Pētītajās augsnēs esam konstatējuši, ka palielinās augšņu īpatsvars, kurām organisko vielu ir 3% un vairāk. Taču to nevar vērtēt viennozīmīgi, jo organisko vielu daudzums augsnē var palielināties divu iemeslu dēļ. Viens – lietojot kūtsmēslus, salmus vai zaļmēslojumu, otrs – ja laukos nav noregulēts mitruma režīms, augsnēs rodas anaerobi (bezgaisa) apstākļi un augu pēcpļaujas atliekas slikti sadalās. Kopumā mūsu augsnes ir nodrošinātas ar organiskajām vielām un tikai 26,7% Latvijas augšņu to nav pietiekami. Intensīvi strādājošās augkopības saimniecības ir šauri specializētas un kūtsmēslus reti kur lieto, līdz ar to organiskā viela, tas ir, trūds, tur tik daudz neveidojas.

Vērtējot dažādu specializāciju saimniecību augsnes, nepietiekams organisko vielu daudzums ir 28% laukkopības un 27% dārzkopības platību. Labākā situācija ir lopkopības saimniecībās, kur attiecīgi tikai 21% pētīto augšņu nepietiek organisko vielu.

– Cik aktīvi zemnieki paši veic augšņu agroķīmisko izpēti?

– Salīdzinājumā ar 2010. gadu, kad agroķīmiskā izpēte veikta 8000 ha platībā, tagad gadā agroķīmiskajai izpētei lauksaimnieki piesaka 26 000 līdz 36 000 ha. Priecē, ka šo trīs gadu laikā pieaugusi zemnieku aktivitāte Kurzemē un Latgalē. Agroķīmiskās izpētes karte ir tikai pirmais solis, bet es teiktu, svarīgākais solis lēmuma pieņemšanai, ko darīt konkrētā laukā – kādus kultūraugus audzēt un kā mēslot. Bijām pārsteigti, kad 2014. gadā, atlasot saimniecības augšņu agroķīmiskajai izpētei par Eiropas Savienības līdzekļiem pēc konkrētiem kritērijiem (novads, saimniekošanas veids, specializācija), mūsu piedāvājumam atsaucās tikai katra trešā uzrunātā saimniecība. Līdz ar to saimniecību atlase, lai nodrošinātu vajadzīgo izlases kopu, bija jāveic trīs kārtās. Saimniecībām par šo agroķīmisko izpēti pašām nebija jāmaksā, tikai jāatsūta lauku plāni un, saņemot izpētes rezultātus, informācija par lietotajiem mēslošanas līdzekļiem. Līdz ar to ir nopietna viela pārdomām – vai tas ir zināšanu trūkums vai attieksme pret saimniekošanu!

Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.
Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops