Uldis Šmits: Janvārī ES saskarsies ar Kremļa Eirāzijas savienību 4
Varbūt skarbas likteņa ironijas dēļ okupācijas un aneksijas tēmas, ko dažs labs, runājot par mūsu vēsturi, prasa nolikt malā, Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē atradīsies pašā uzmanības centrā. Viena no šīs prezidentūras prioritātēm saucas “iesaistīta Eiropa”, un atšifrējumā tas nozīmē vēlmi stiprināt ES lomu. Ja ne gluži pasaulē, tad vismaz ES Austrumu partnerības valstīs un Centrālāzijā.
Tādējādi “iesaistītā Eiropa” saskarsies arī ar Kremļa radīto Eirāzijas ekonomisko savienību – EES, kurai uz esošās muitas ūnijas bāzes (Krievija, Baltkrievija un Kazahstāna) jāsāk darboties nākamgad janvārī. Šopavasar Astanā, parakstot attiecīgo līgumu, Putins nožēloja, ka “šajā ceļā mēs kādu esam zaudējuši”, tomēr “agri vai vēlu Ukrainas valdība sapratīs, kur slēpjas tās laime”. Rudenī par gatavību iekļauties EES paziņoja Kirgizstāna, kurai izvēli atviegloja Maskavas piešķirtie 1,2 miljardi dolāru, un Armēnija, kuras nostādīšanai uz “īstenā” ceļa tika izmantotas jau ierastās iedarbīgās metodes, respektīvi, mājieni par gāzes cenām un Kalnu Karabahu. Toties bez īpašiem pamudinājumiem uz EES raujas vēl citi veidojumi, kā Piedņestra un Abhāzija, bet to iesaistīšana sagādā zināmas problēmas. EES skaitās tīri ekonomisks projekts, kas neiespaidos dalībvalstu suverenitāti, kaut gan tā politiskais zemteksts ir acīmredzams. Un daži savstarpēji politiski asumi jau arī parādījušies. Pēc Žirinovska kārtējā izlēciena pret Kazahstānu, kura tajā saskatīja teritoriālas pretenzijas, prezidents Nazarbajevs izteicās, ka viņa valsts varētu arī izstāties no EES. Bet Putina izklāstītajā redzējumā kazahiem agrāk “nekad nav bijis valstiskuma” un viņiem jāpaliek “krievu pasaulē”. Svarīgs arī, piemēram, jautājums, kā EES garantēs darbaspēka brīvu apriti apstākļos, kad šis darbaspēks bieži tiek pakļauts rasistiskiem uzbrukumiem. Ideoloģiski projekts pārklājas ar eirāzistu sapņojumiem par Krievijas galveno lomu globālajā cīņā pret anglosakšu pasauli vai pret izkurtējušajiem Rietumiem vispār.
Projektu Putins cēla galdā 2011. gadā saistībā ar drīzo atgriešanos Kremlī un sākotnēji apgalvoja, ka “Eirāzijas savienība” netiks pretnostādīta Eiropas Savienībai vai tās Austrumu partnerībai, bet būs “daļa no lielās Eiropas”, ko vieno “kopīgas vērtības, kā brīvība, demokrātija un tirgus likumi”. Tas visumā iederējās teorētiskajos prātojumos par politisko un ekonomisko telpu “no Lisabonas līdz Vladivostokai” jeb vīzijā, kas tiek piepildīta ar ļoti atšķirīgu saturu.
No PSRS Kremlis ir pārmantojis slieksmi norādīt jebkurai t. s. tuvās aizrobežas valstij, “kur slēpjas tās laime”, un vajadzības gadījumā to piegādāt. Rietumu politiķi Hilarija Klintone un pārējie, kuri saskatīja Kremļa centienus atkal pārņemt varu pār bijušās PSRS aizņemto “sestdaļu pasaules sauszemes”, nekļūdījās, tomēr nespēja paredzēt, ka Ukrainā tas tiks darīts ar pērnā gadsimta totalitāro režīmu cienīgām metodēm, kuras tolaik labi iepazina Latvija, kam šoreiz ir ne vien iespēja no tām izvairīties, bet arī pienākums palīdzēt citiem.
