Divas tikšanās ar Andreju Končalovski 0
Šovakar festivāla “Baltijas pērle” noslēgumā Dailes teātrī notiks Andreja Končalovska iestudētās A. Čehova lugas “Trīs māsas” pasaules pirmizrāde. Ar izcilo krievu režisoru, festivāla īpašo viesi Rīgas skatītājiem bija iespēja satikties sestdien un svētdien kinoteātrī “Splendid Palace”.
Sestdienas vakarā pie pašām “Splendid Palace” kāpnēm pielīgoja smilškrāsas mersedess. Andrejs Končalovskis pie skatītājiem bija ieradies kopā ar pazīstamo Krievijas teātra un kinoaktrisi, savu dzīvesbiedri Jūliju Visocku. Tikšanās laikā gluži vai burtiski apbērts ar jautājumiem, Krievijas kino guru tos atvairīja kā tenisa bumbiņas, pēc paša izvēles atbildot nopietni, izvairīgi vai zobgalīgi. Publikas vidū manīju arī tādas sabiedrībā pazīstamas personas kā, piemēram, eksprezidents Valdis Zatlers ar kundzi un politiķis Ivars Godmanis ar dzīvesbiedri.
“Vai nebūtu lieliski – ja no rīta notiktu izrāde “Tēvocis Vaņa”, bet pēcpusdienā – “Trīs māsas”!” – savu māksliniecisko vīziju atklāja Čehova daiļrades pētnieks A. Končalovskis. Ja atrastos ieinteresēts producents, viņš labprāt ar šādu piedāvājumu ierastos Rīgā vēlreiz.
Nu jau pagājuši divdesmit gadi, kopš A. Končalovskis atgriezies Krievijā no ASV, uz kurieni aizbrauca 1980. gadā – pēc tam, kad viņam piešķīra PSRS Tautas mākslinieka nosaukumu.
“LA” vaicāts, kāpēc aizbraucis un kādēļ atgriezies, režisors atteic: “Aizbraucu, jo vēlējos ceļot. Bet atgriezos tādēļ, ka pienāca laiks, kad arī no Krievijas varēja aizbraukt uz jebkuru pasaules malu. Ja no Krievijas nevarētu izceļot, es tādā valstī nedzīvotu.” Sarunas gaitā meistars arī atklāj, ka jaunībā gribējis iestāties partijā, “lai varētu tikt uz ārzemēm…”
Kaut arī Holivudā tapušas vairākas viņa izcilas filmas, A. Končalovskis par šo ražotni neizsakās pārāk komplimentāri. “Kādreiz jautā – kādēļ Holivudas filmās tik daudz trokšņu un skaļas mūzikas? – Lai nedzird, kā publika gremo popkornu…”
“LA” vaicāts, kāda ir nacionālā kino sūtība, A. Končalovskis atbild, ka Krievijā šodien neesot vajadzības pēc nacionālā kino, bet gan pēc amerikāņu kino. “Pateicoties ne pārāk gudrai Krievijas valdības politikai, atvērtais tirgus radījis veselu paaudzi kinoamerikāņu. Paaudze no astoņu līdz divdesmit piecu gadu vecumam skatīsies tikai amerikāņu kino,” skumji secina metrs. “Bet nacionāla kino būtība slēpjas skatītājā. Līdzko skatītājam vairs nav vajadzības pēc sava nacionālā kino, tas mirst,” uzskata A. Končalovskis.
Kāpēc cilvēki mūsdienās iet uz kino? Šo jautājumu Končalovskis sev uzdod pats. Un dalās secinājumā – kino ir dzimis kā izklaide un ar laiku atkal par tādu paliek. “Jo vairāk attīstās civilizācija, jo vairāk cilvēki iet uz kino izklaidēties.” Atšķirība starp mākslu un izklaidi, viņaprāt, ir līdzīga kā starp erotiku un pornogrāfiju. Mūsdienās daudziem māksla šķiet tas, kas galerijā maksā vismaz 10 miljonus. Taču, piemēram, Endrjū Vorhols, kinometra skatījumā, nav mākslinieks, bet ģeniāls pārdošanas meistars un viņa māksla – apmāns. Kur slēpjas īstas mākslas noslēpums? Neatkārtojamībā. Viss pārējais – reklāmas un pārdošanas māksla. “To, ko varēja Vorhols, var atkārtot jebkurš. Bet pamēģiniet atdarināt Mikelandželo.”
“Mēs dzīvojam pasaulē, kur tirgus aizstājis īstenās – un ne tikai mākslā – vērtības. Laikam esam aculiecinieki pēdējai paaudzei, kas iet uz muzeju, neinteresējoties, cik tas maksā. Bet šis – cik tas maksā? – ienācis, pateicoties amerikāniskajam domāšanas veidam: laiks ir nauda. Taču laiks ir daudz vērtīgāks par naudu, jo tam vispār nav cenas.
Īpaši amerikāņiem nav laika domāšanai. To var atļauties vai nu ļoti bagāti, vai ļoti nabadzīgi cilvēki. Pārējie skrien kā vāveres ritenī baudas vai peļņas dēļ.”
Vai mākslu ietekmē politiskā un ekonomiskā situācija valstī? “Pie diktatūrām, cenzūrām, inkvizīcijām radīti šedevri. Kas radīts Šveicē, kura nekad nav pazinusi diktatūru? Pulkstenis ar dzeguzīti. Nav izslēgts – jo augstāka ekonomiskā attīstība, jo mazāk mākslas,” pieļauj režisors. “Brīvība viena pati nenodrošina izcilu mākslas darbu rašanos. Gluži otrādi – vajadzīgs konflikts.”
