Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

Divdesmit gadu – kopā ar latu


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Laikā, kad Latvijā aktīvi notiek diskusijas par to, cik rožainā gaismā ritēs mūsu dzīve pēc eiro ieviešanas, plašākas ievērības ēnā palicis nozīmīgs fakts – apritējuši jau divdesmit gadi, kopš Latvijā pilsoņa tiesības ieguva mūsu atjaunotā nacionālā nauda – lats.

 

Viens no mūsu valstiskuma simboliem, kura atdzimšana ilgajos padomju okupācijas gados daudziem šķita nesasniedzams sapnis.

 

Kritizēts, slavēts, pelts, kopš savas atjaunotnes 1993. gada 5. martā lats kā pasaulē atzīta, uzticama un stabila naudaszīme ir bijis mūsu uzticams pavadonis, dodot pamatotu iemeslu lepoties pašiem par sevi un savu valsti.

Šis raksts ir mēģinājums iezīmēt un nedaudz arī izvērtēt atjaunotā lata ceļu brīvajā Latvijā uz 90. gadu sākuma šobrīd jau piemirstās īstenības fona.

 

Atstāj Krišjāni Baronu

Bet kā tad viss sākās? Pārņemot sabiedrības ierosmi, Kultūras fonds jau 1990. gada februārī izsludināja konkursu par lata sižetisko risinājumu, kurā piedalījās profesionāli mākslinieki un amatieri no Latvijas un ārvalstīm. Attālākais pieteikums pienāca no Harkovas – tā autors bija krievu mākslinieks Sergejs Kovaļenko. Dažkārt naudaszīmju projekti drīzāk gan atgādinājuši spilgtas preču zīmes vai etiķetes, nevis naudu. Pēc ilgiem strīdiem žūrija nolēma pirmo vietu nepiešķirt, bet otro vietu ieguva Aivars Plotka, pārstāvot tā saukto nacionālā romantisma virzienu. Trešā vieta tika Elitai Viliamai (devīze: “Baidies vilka, mežā neej!”), atzīstot, ka viņai ir dizainiski visizstrādātākie darbi. Veicināšanas prēmiju piešķīra Valdim Ošiņam un Imantam Žodžikam par neparastu improvizāciju ideju līmenī. Šī jaunā, netradicionālā pieeja tūdaļ piesaistīja vērtētāju uzmanību, un to izvēlēja arī kā pamatu turpmākajam atjaunotā lata sižetiskajam risinājumam.

Tālāk jau pie atjaunotā lata izskata lemšanas ķērās Naudaszīmju sižetiskā risinājuma komisija (šo institūciju Augstākā padome bija izveidojusi jau nemierīgajā 1991. gadā). Izstrādājot pirmo piecu latu naudaszīmi, Valda Ošiņa un Ilmāra Žodžika ideju īstenošanā iesaistījās mākslinieki Jānis Reinbergs, Ilmārs Blumbergs, Jānis Krievs un Juris Petraškēvics.

Uzreiz atteicās no vēsturisko personu attēlojuma uz naudaszīmēm, kā izņēmumu un simbolu atstājot vien Krišjāņa Barona portretu uz simt latu zīmes. Pārējās naudaszīmes rotā latviskās vides un garīgās kultūras simboli un krāsas – zaļais ozols, violetos toņos iekrāsotā Daugava, brūnganos toņos niansētā latviešu sēta, zilais buru kuģis un latvju jaunavas profils zeltainā krāsojumā.

Ne vien jauno Latvijas pasu, bet arī atjaunotās naudas iespiešanai izraudzīja 1852. gadā dibināto Vācijas firmu “Giesecke & Devrient”. Kopējo naudaszīmju daudzumu – 150 miljonus – vācieši piedāvāja izgatavot par 5 208 165 ekijiem. Lasot tā laika Latvijas presi, var uzzināt, ka sadarbībā ar vāciešiem radās arī dažas grūtības. Naudaszīmju papīra izgatavošanas procesā jūtami bija izmainījies latviešu meitenes “Mildas” (precīzāk – viņas zoda) attēls, kas savulaik bija lepni gozējies uz starpkaru Latvijas laika pieclatnieka un kurai nu bija jākļūst par jaunās papīra naudas ūdenszīmi. Šajā jautājumā tomēr izdevās rast vienošanos. Galu galā jaunie Latvijas lati izrādījās kompromisa variants starp tradicionālo un moderno.

 

Vai Latvija pārcentās?

“Šī diena noteikti ieies Latvijas vēsturē, jo apgrozībā tiek laista jauna naudaszīme – pieci lati. Tās vērtība – 1000 Latvijas rubļi,” 1993. gada 5. martā vēstīja Latvijas rīta laikraksti. Bet Latvijas Bankas prezidents Einars Repše iepriekšējā vakarā raidījumā “Labvakar” bija iepriecējis tautu: “Visi ar naudas reformu saistītie lielie satricinājumi ir jau garām. Tos pārcietām, kad ieviesām Latvijas rubli. Tagad tikai pārejam uz jaunām, daudz rūpīgāk izstrādātām naudaszīmēm ar jaunu, sirdij tuvāku nosaukumu. Lats jau ir tas pats Latvijas rublis, tikai citā izskatā.”

Tieši lata atjaunotnes priekšvakarā Einara Repšes vārds lasāms Pasaules ekonomiskā foruma žurnālā “World Link” minēto līderu vidū kā cilvēks, kurš vienpersoniski dzen uz priekšu naudas reformu Latvijā. “Apbrīnojams talants. Necieš muļķus. Ārkārtīgi, bet patīkami arogants.”

It kā tikai 20 gadi mūs šķir no tā laika Latvijas, bet vai atceramies, kas tajās dienās notika? Marta sākumā mūžībā aiziet latviešu rakstnieks Anšlavs Eglītis. Ivara Godmaņa valdība strādā pēdējos piecus mēnešus, un Latvijā ieradusies kārtējā finanšu “uzraugu” – Starptautiskā valūtas fonda – misija. Augstākā padome akceptē aizdevuma līgumu starp Eiropas Kopienu, Latviju un Latvijas Banku, dodot iespēju saņemt kredītu 80 miljonu ekiju apjomā. Šīs ir tikai vienas no jaunās valsts daudzajām finansiālajām saistībām, kas, pēc oficiāliem atzinumiem, nepieciešamas ekonomikas stabilizācijai un inflācijas apturēšanai, tomēr jau tad bažas raisa gan aizdevuma peldošā procentu likme, gan iespēja tam (un ne tikai) nonākt savtīgi noskaņotu personu rokās.

Pār Latviju sāk velties tuvojošos Saeimas vēlēšanu vilnis, kura putu virsotnē impozanti izceļas LNNK lokomotīve – vācu dēkainis Joahims Zīgerists. Bet pasauli šokē sprādziens Ņujorkas Starptautiskā tirdzniecības centra pagrabā, prasot piecu cilvēku dzīvību. Līdz baltkvēlei sakarst situācija Bosnijā, un daudzi vaicā – vai Rietumi upurēs Serbiju, apturot pašu iesēto karu? Pa to laiku Latvijā Jēkabpils pensionāri ierosina valdībai izmaksāt algu talonos, jo tad “domāšana veiksies labāk”. Tuvojas pavasara sēja, bet nav zināms, vai pietiks graudu. Laikā, kad visā valstī grāmatveikali pārtop par komerciestādēm un grāmatu cenas katru dienu aug, bet bibliotēku skaits sarūk, tieši 5. martā Rīgā durvis ver jauns lasīšanas templis – Akadēmiskā bibliotēka.

Reakcija uz Einara Repšes paziņojumu par lata ieviešanu toties ir garas dolāru gribētāju rindas, jo daudzi, it sevišķi pēc Krievijas premjera Valentīna Pavlova naudas reformām – faktiski rubļa devalvācijas, kad tika pavēlēts izņemt no apgrozības 50 un 100 rubļu zīmes, toreiz netic nevienam un nekam, atsaucīgi uztverot runas par Latvijas naudas neapturamo devalvāciju.

Baidīdamies no inflācijas, ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji dolāru, tāpat kā jebkuru stabilu valūtu, izmantoja kā vērtspapīru, kurā ieguldīt savus ietaupījumus. Sagaidot, ka dolāra cena kritīsies, daudzi steidza tos pārdot, tādējādi tā cena kritās vēl vairāk. Izmantojot masu psihozi, dažiem veikliem ļaudīm 1993. gada martā radās iespēja dolārus ļoti lēti nopirkt un pēc tam pārdot jau par daudz dārgākām cenām, pie tam vēl dažādos veidos iespaidojot valdības lēmumus šajā jomā.

Netrūkst arī citu neskaidru jautājumu – kāpēc apmaiņas kurss noteikts tieši 1:200? “Mūsu abi gudrie matemātiķi fiziķi prot rēķināt un saprot, ka liela minimālā nomināla vērtība izdevīga biznesā. Bet kā tas atsauksies uz pensionāriem un daudzajiem darba darītājiem, kas pārskaita pēdējo rubli?” vaicā kāds inženieris vienā no laikrakstiem. Tā laika presē var lasīt arī visai ērcīgas pārdomas par to, kāpēc laikā, kad Latvijas iedzīvotāja vidējā alga ir 7998 Latvijas rubļi (40 lati), bijis nepieciešams ieviest pašu lielāko – 500 latu (100 tūkstošu Latvijas rubļu) – naudaszīmi. It sevišķi tāpēc, ka lielākajai daļai – ja vien nav paredzams krass cenu lēciens – pat simts latu (20 tūkstošu Latvijas rubļu) naudas zīmi “savā īpašumā izdosies iegūt ja nu vienīgi pārpratuma dēļ”.

Cik, no mūsdienu viedokļa raugoties, tik augsta lata vērtība bija pamatota tā brīža ekonomiskajā īstenībā? – Naudas nomināla izvēlei nav nekādas nozīmes, izņemot varbūt vienīgi psiholoģisku. Tikpat labi lata un Latvijas rubļa kursu varēja noteikt 1:100 vai 1:400, tas neko nebūtu mainījis. Attiecīgi vienkārši nominālās cenas pēc naudas reformas būtu pielāgojušās atbilstošajam apmaiņas kursam. Protams, būtu mainījies arī algu, pensiju u.c. ienākumu nomināls, – skaidro “Nordea” bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.

– Maz naudas nozīmē, ka pieprasījums pēc naudas būs liels, tāpēc tās vērtība būs augsta un cenas necelsies. Tomēr vienlaikus tas nozīmē arī, ka uzņēmumiem būs grāmatvedības zaudējumi.

Domāju, ka, ieviešot latu un ļoti krasi samazinot naudas daudzumu apritē, Latvija pārcentās. Ieguvām stipru naudu, bet vāju ekonomiku, – uzskata uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs.

Tostarp Latvijā 1993. gadā vidējie ienākumi ģimenē vienam cilvēkam ir 3445 Latvijas rubļi (nedaudz vairāk kā 17 lati). Pēc Radio un televīzijas padomes sociologu veiktās aptaujas datiem, nodrošinātākie ir gados jauni cilvēki, kas pievērsušies biznesam, bet visbēdīgākajā situācijā – ģimenes ar bērniem (no 26 līdz pat 50 gadu vecumam).

Dārgākā pilsēta Latvijā ir Valka, kur par vienādas kvalitātes produktiem vidēji jāmaksā par desmit procentiem vairāk nekā kaimiņos. Lētāk nekā Rīgā pārtiku var nopirkt Valmierā, Jelgavā, Ventspilī, Cēsīs, Dobelē. Arī maksa par apkuri Latvijas pilsētās atšķiras vairākas reizes. Vienistabas dzīvokli Rīgā var nopirkt, maksājot no 1500 līdz 2000 dolāru, bet divistabu dzīvoklis maksā no 3000 dolāriem.

Katrs, kuram makā čaukst lati, šajā laikā ir laipni aicināts tos noguldīt uz galvu reibinošiem procentiem Latvijas komercbankās. To uzraudzība no Latvijas Bankas puses vairāk ir nomināla nekā reāla, vēlāk traģiski rezultējoties bankas “Baltija” sabrukumā un 1995. gada banku krīzē. Piemēram, “Tautas banka” piedāvā noguldīt naudu uz 80% gadā, apgalvojot, ka “orientējas pēc norisēm tautsaimniecībā, inflācijas tempiem un Latvijas Bankas īstenotās naudas politikas”. Banka “Baltija” sola, naudu noguldot uz gadu, 90 procentus peļņas, Baltijas Tranzītu banka – 72%, bet Rīgas Komercbanka – 65%. “Kas attiecas uz ietaupījumiem, naudu patlaban iesaku glabāt bankā termiņdepozītā Latvijas rubļos. Tā arī var saņemt vislabākos iespējamos procentus,” tautai iesaka Latvijas Bankas prezidents Einars Repše.

Bet, pārvēršot savus rubļu ietaupījumus pa tiešo uz latiem, daudzi tos zaudē. Jāņem gan vērā, ka ietaupījumu vērtība bija katastrofāli kritusies arī pirms tam – rubļa devalvāciju ietekmē.

Krasa sociālā nevienlīdzība ir ne vien šā brīža, bet arī tā laika Latvijas īstenība. Kamēr Latvijā lats aizvien vairāk iegūst pilsoņa tiesības, piemēram, Aizkrauklē – un ne šajā pilsētā vien –, cilvēkiem vispār nav naudas, jo algas izmaksā “graudā” – sivēnos, telefona aparātos, zeķēs.

Latvijas iedzīvotāji ir tikko paguvuši, kā nu kurš – tikai acīm vai arī rokām – apmīļot pirmo pieclatnieku, kad Naudas reformas komisija marta beigās laiž klajā arī 50 santīmu, viena un divu latu monētas. “Iedzīvotājiem atlikušas vēl tikai dažas nedēļas, lai iegādātos lielos naudas makus,” izskan presē.

 

Lata nākotni minot

Latvijā 1993. gadā netrūkst cilvēku, kas cenšas atminēt lata nākotni. Ekonomists Edmunds Krastiņš, piemēram, prognozē, ka, inflācijai kāpjot par diviem līdz pieciem procentiem mēnesī, lata pirktspēja pamazām samazināsies un pēc gada tā varētu līdzināties 157 1993. gada Latvijas rubļu vērtībai. Viņaprāt, inflācijas gaidas arī bija pamatojums neērtajai apmaiņas proporcijai 1:200, jo, “ņemot to mazāku, pēc gada viens santīms vairs nebūtu šodienas rubļa vērts”.

Kopš 1993. gada Latvijas Banka īstenoja lata stabilizācijas programmu, kas balstīta uz fiksētu valūtas kursu, 1994. gada februārī latu piesaistot SDR valūtu grozam, ko veido četras pasaules lielās valūtas – ASV dolārs, eiro, britu sterliņu mārciņa un Japānas jena. 2004. gada 30. decembrī latu piesaistīja eiro, nosakot kursu viens eiro – 0, 70 lati. Sākumā gan tika arī spriests par latam nosakāmo brīvā tirgus kursu. Kā šos lēmumus vērtēt no laika distances?

– Fiksētais kurss tika noteikts ļoti zemā līmenī. 1994. gada februārī, kad latu piesaistīja piecu valūtu grozam (kurā, cita starpā, bija Vācijas marka), tas attiecībā pret to bija vairākas reizes nenovērtēts. Savukārt šis apstāklis deva iespēju ekonomikai attīstīties straujāk, pat ja tas toreiz lielā mērā notika uz Latvijas kā “lētā darbaspēka” valsts rēķina.

Savā ziņā 90. gadu vidū Latvijai bija tāda “mazās Ķīnas” stratēģija – saglabāt konkurētspējīgu cenu Krievijā un vienlaikus censties kļūt par lētu, bet salīdzinoši kvalitatīvu piegādātāju Rietumeiropai, – vērtē “Nordea” bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.

Kāda būtu parasto iedzīvotāju dzīve, ja lats būtu, kā sākumā sprieda, palaists brīvā peldējumā? – Tad tā kurss vispirms kādu laiku būtu pakāpeniski pieaudzis, kas būtu nozīmējis mazākus eksporta apjomus un Latviju padarījis mazāk pievilcīgu investīcijām, līdz ar to arī ekonomika būtu augusi lēnāk. Ņemot vērā Latvijas ekonomikas ļoti mazo izmēru, tas arī būtu nozīmējis lielas valūtas kursa svārstības, piemēram, tādos krīžu brīžos kā 1998. gadā, kad notika Krievijas defolts, lata kurss būtu ļoti būtiski samazinājies – iespējams, pat vairākas reizes. Tas savukārt būtu nozīmējis ļoti lielas dabasgāzes, degvielas un pastarpināti arī apkures un elektroenerģijas cenu svārstības. Fiksētais kurss palīdzēja šādas svārstības samazināt un tādējādi gan nozīmēja izdevumu prognozējamību iedzīvotājiem, gan arī veicināja straujāku izaugsmi, – uzskata Andris Strazds.

– Brīvi peldošs kurss nedaudz svārstītu importa preču cenas, bet pieredze rāda, ka valstīs, kur tas ir noteikts, vienkāršajam iedzīvotājam lielas starpības ikdienā nav. Tomēr brīvi peldošs kurss dabiski bremzē ekonomikas izaugsmi, ceļoties, ja tā pārkarst, un stimulē ekonomikas attīstību krīzes laikā, kursam krītot. Vienkāršajam cilvēkam tas nozīmē izlīdzinātāku ekonomikas gaitu un vairāk darba vietu, – vērtē uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs. Pēc viņa domām, atskatoties kļūst skaidrs, ka Latvijas sākotnējais lēmums piesaistīt latu pie valūtu groza bijis labs un gudrs. – Mēs nebūtu piedzīvojuši tādu krīzi, kā tikko pieredzējām, ja lats būtu viegli svārstīgs, – viņš uzsver.

 

Fakti par Latvijas naudu:lati2_DB

* 1993. gada marta sākumā apgrozībā bija apmēram 87 miljoni latu. 2013. gada 1. janvārī – 1,234,1 miljons latu – 94% – banknotes un 6% – monētas. Pēc skaita visvairāk apgrozībā joprojām ir piecu (15,7 miljoni), 10 (7,5 miljoni) un 20 latu (31,8 milj.) banknotes. Ls 50 – 1,9 milj., Ls 100 – 1,9 milj., Ls 500 – 174,1 tūkstoši.

* Apgrozībā visvairāk ir maza nomināla monētu – viena un divu santīmu monētas – attiecīgi 191,2 un 129,8 miljoni, bet, piemēram, 50 santīmu monētas – 18,2 miljoni, Ls 1 – 39,7 miljoni, Ls 2 – 4,5 miljoni.

* 2012. gadā Latvijas Banka izņēma no apgrozības 23,7 miljonus banknošu, kurām bija konstatēti bojājumi vai nolietošanās. Visātrāk nolietojas piecu latu banknotes. 2012. gadā no apgrozības izņēma 12,3 miljonus šā nomināla naudas zīmju.

* 1997. gadā no apgrozības izņēma 38 tūkstošus, bet 2012. gadā – 83,6 tūkstošus monētu.

* 1994. gadā konstatēja 939 viltotas naudas zīmes – naudas izteiksmē par 1433 latiem, 2011. gadā – 32 154 – par 37 640,6 latiem. No 1994. līdz 2011. gadam attiecīgi – 130 262 par 285 372 latiem.

* Lata banknošu dizaina autori ir mākslinieki Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš.

* Lata un santīma monētu dizaina autori ir mākslinieki Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis.

 

Īsa lata ieviešanas hronoloģija

1991. gada 13. marts – Augstākā padome pieņem lēmumu “Par Latvijas Republikas naudaszīmju izgatavošanu”. Izveido Latvijas Republikas naudas zīmju sižetiskā risinājuma komisiju desmit cilvēku sastāvā.

1991. gada septembris – noslēdz pirmo Latvijas Bankas līgumu ar Vācijas firmu “Gieseke & Devrient GmbH” Minhenē par piecu latu banknošu iespiešanu.

1992. gada marts – noslēdz līgumu ar Bavārijas monētu kaltuvi “Bayerisches Hauptmuenzamt” par monētu kalšanu.

1993. gada 12. februāris – Naudas reformas komiteja pieņem lēmumu Nr. 5 “Par piecu latu naudaszīmes laišanu apgrozībā”.

1993. gada 5. marts – sākas piecu latu papīra naudaszīmes emisija.

1993. gada 25. marts – Latvijas Banka laiž apgrozībā viena lata monētu. Sākas 200 Latvijas rubļu naudaszīmes izņemšana no apgrozības.

1993. gada 15. aprīlis – Latvijas Banka laiž apgrozībā divu latu monētu.

1993. gada 28. jūnijs – Latvijas Banka sāk emitēt desmit un divdesmit latu naudaszīmes un viena, divu, piecu, desmit un divdesmit santīmu monētas.

1993. gada 14. septembris – Latvijas Banka izdod rīkojumu Nr. 11 “Par Latvijas rubļa pilnīgu izņemšanu no apgrozības”.

1994. gada 18. aprīlis – Latvijas Banka izdod rīkojumu Nr. 17 “Par piecdesmit un simt latu laišanu apgrozībā”.

1994. gada 1. jūlijs – Latvijas Banka beidz mainīt Latvijas rubļus pret latiem.

 

Kas notiks ar Latvijas naudu pēc eiro ieviešanas

Latvijas Bankas preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis: “Kā paredz Eiro ieviešanas kārtības likums, latu banknotes tiks iznīcinātas – sasmalcinātas, pārvēršot tās kokvilnas smalkmē. Monētas pārstrādās metālā, metālu pārdos (sagaidāms, ka tās būs apmēram 1190 tonnas) un ienākumi tiks izmantoti Latvijas eiro monētu iegādei.” Latvijas Banka arī uzrunās Latvijas muzejus, lai pilni lata komplekti būtu saglabāti vēsturei.

Vai visus no apgrozības izņemtos latus katram gadījumam tomēr nevajadzētu pietaupīt? Pēc LB domām, tas būtu dārgāk, nekā tos saražot no jauna. Lata jubilejas monētas, kas vēl nebūs izpārdotas, LB turpinās tirgot kā numismātikas priekšmetus, kam nav maksāšanas līdzekļa statusa. Pēc pārejas uz eiro vairs nebūs īpaša dizaina viena eiro monētu. Jubilejas monētas gan Latvijas Banka turpinās kalt – jau ar eiro nominālu (5 vai 10 eiro).

Latvijas Bankas ēkā (Rīgā, K. Valdemāra ielā 1B, 3. stāvā) līdz 28. aprīlim apskatāma multimediāla izstāde “Ls • 20. Nacionālās valūtas mākslas gadi”. Tā iecerēta kā dinamisks vizuāls vēstījums ar mērķi atklāt sabiedrībai unikāla mākslinieciska projekta trīsvienības – naudas zīmes, to autori un viņu mākslinieciskā daiļrade – satvaru.

Izstādes gaitā paredzētas tikšanās ar māksliniekiem, radošās darbnīcas un citas aktivitātes un to var apmeklēt bez maksas. Izstādes kuratore ir Ramona Umblija , dizainu veidojusi studija “H2E”. Plašāka informācija un grupu reģistrācija ‒ http://www.latam20.lv.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+