Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Divējāds “krievu pasaules” skatījums 20


Dmitrijs Savins
Dmitrijs Savins
Foto – Juris Lorencs

Maskavā ir aptuveni 14 miljoni iedzīvotāju, un Krievijas galvaspilsētas mērs Sergejs Sobjaņins pilnvaru un slodzes ziņā var justies itin kā vidēja apjoma valsts premjerministrs. Vladimiram Putinam un viņa galmam ar Sobjaņinu jārēķinās, viņš Kremlim vajadzīgs, un tāpēc, iespējams, viņš var atļauties zināmas vaļības. Nesen, piemēram, Sobjaņins, ignorējot “kremliešu” kurnēšanu, atļāva sarīkot pašā Maskavas centrā, pat ierobežojot satiksmi, 4000 demonstrantu gājienu pirms trim gadiem noslepkavotā demokrātiskā politiķa Borisa Ņemcova piemiņai.

Vēlāk viņš apliecināja zināmu brīvdomību un prasmi ieraudzīt plašākus apvāršņus, iepazīstinot medijus ar nupat pabeigto moderno ēku, kurā mājos Aleksandra Solžeņicina vārdā nosauktais “Dom russkogo zarubezhja”. Jēdziens “russkoje zarubezhje” ir grūti latviskojams: tā nav vienkārši diaspora vai “ārzemēs mītošo krievu” kopums. Ar šo jēdzienu pieņemts apzīmēt starpkaru posma divās desmitgadēs izveidojušos krievu emigrāciju, kuras pārstāvji bija bēguši no “sarkanās varas”, kas nostiprinājās boļševiku apvērsuma rezultātā. Šīs emigrācijas centri bija vispirms Parīze, kādu laiku Berlīne un pēc Otrā pasaules kara – ASV. Šīs emigrācijas ieguldījumu pasaules kultūrā, filozofijā, zinātnē īpaši uzsvēra Maskavas mērs.

Šīs emigrācijas diapazons, varētu teikt, sniedzas no komponista Igora Stravinska līdz rakstniekam Nobela prēmijas laureātam Ivanam Buņinam. Bez Parīzes un Berlīnes te jāpiemin arī Prāga, Belgrada, tālā Harbina un, protams, Rīga ar leģendāro laikrakstu “Segodņa” – labāko krievu avīzi ārpus PSRS.

Muzeja/arhīva/bibliotēkas svinīga atklāšana paredzēta 11. decembrī – Aleksandra Solžeņicina 100. dzimšanas dienā. Te jāpiemin, ka ekspozīcija būs veltīta arī pagājušā gadsimta 60. gadu disidentiem, kuri tagad Putina Krievijā daudziem impēristiem nav pa prātam.

Acīmredzot šī nama iniciatoriem jēdziens “krievu pasaule” rādās citādi nekā Putinam un viņa propagandas aparātam, kas tiecas visā pasaulē zem “krievu pasaules” karoga pulcināt divgalvainā ērgļa impērijas atjaunošanas piekritējus, kuri atšķirībā no starpkaru emigrācijas žultaini nīst “satrunējušos Rietumus”.

Iespējams, ka jaunas, pasaulei atvērtas, brīvdomīgas “krievu pasaules” asni jau dīgst Latvijā, kur apmeties publicists un sabiedriskais darbinieks Dmitrijs Savins, kurš kā apzinīgs disidents 2015. gadā pameta Krieviju un 2016. gadā Latvijā saņēma politiskā bēgļa statusu. Viņam ir svētīgs nodoms – saprotot, ka Latvijā dzīvojošo krievu vidū diemžēl pārsvarā ir Putina “karsēji”, tomēr apzināt un pulcināt tos, īpaši jaunākā gadu gājuma cilvēkus, kuri ir lojāli Latvijai un jūtas kā eiropieši. Dmitrijs Savins izveidojis iniciatīvas grupu ar mērķi nodibināt “Asociāciju krievu pilsoniskās sabiedrības un krievu emigrantu atbalstam”.

Neaizmirsīsim, ka patlaban Latvijā atraduši gan patvērumu, gan darba lauku ne mazums politisko emigrantu no “Putinijas” . Īpaši te var nosaukt mediju grupu “Meduza”, kas lūko gan ārpus Krievijas, gan pašā Krievijā sa-sniegt atsaucīgu auditoriju, kuru tiecas apstulbināt RT, “Sputņik” un citi Kremļa rupori.

Divējāda “krievu pasaule”. Arī te ir pretstāve. Turēsim īkšķus par tādiem kā Savins un cerēsim, ka Sobjaņins saglabās kaut kripatiņu stājas.

LA.lv