Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Atklāto vēstuli rakstījušie uzskata, ka taisnīgums ir iespējams 16

Foto-Valdis Ilzēns

“Tautas saeimas” lūgums, uz kuru atsaucoties Latviju 1940. gada 5. augustā iekļāva Padomju Savienībā, sākās ar konstatējumu: “Ilgus gadus Latvijas tauta cieta zem ekspluatatoru jūga, pakļauta izlaupīšanai un verdzībai, nolemta nabadzībai un izmiršanai.” Latvijai “draudēja briesmas kļūt par imperiālistu laupījumu”, jo tajā valdošā “kliķe” centās kavēt “mūsu draudzību un ciešo, nesaraujamo savienību ar mūsu lielo kaimiņu…”. Vai jums šīs frāzes kaut ko neatgādina?

Pareizi – līdzīgi teksti ar gandrīz tiem pašiem vārdiem tiek rūpnieciskos apjomos ražoti un tiražēti sociālajos tīklos. Tīmekļa troļļu fermu iemītnieki gan nav vienīgie, kuri apgalvo, ka Latvija atkal kļuvusi par Rietumu “imperiālistu laupījumu”, un mudina doties atpakaļ uz Austrumu politisko telpu, piesaukdami “nesaraujamo savienību ar lielo kaimiņu”. Austrumu virziena piekritēji politiskajās, t. s. pragmatiķu un ekspertu aprindās, protams, neizsakās tik primitīvi, un šodien ir runa nevis par stāšanos vecajā brāļu saimē, bet galvenokārt par “partnerības” formā ietērptas atkarības veicināšanu. Taču PSRS Augstākajai padomei adresētā 1940. gada lūgumraksta idejiskā pēctecība ir visnotaļ samanāma. Turklāt dažs labs prasa Latvijas atgriešanos Kremļa paspārnē, tā teikt, skaidri un gaiši. Vēsturiskā ziņā “tautas saeimas” darbība dēvējama par politiskā kolaboracionisma daudzsējumu romāna ievadu, jo 1940. gada 5. augustā Latvija kļuva par PSRS piecpadsmito padomju republiku un tika pilnīgi pakļauta totalitāro režīmu varai uz pusgadsimtu. Šī traģiskā pieredze arvien paliek nepilnīgi izgaismota Eiropas vēstures sastāvdaļa. Par to liecina arī “LA” 30. jūlijā publicētā atklātā vēstule mūsu valsts augstākajām amatpersonām, kuras parak­stītāji – Lidija Lasmane ar domubiedriem – secina, ka pēc neatkarības atjaunošanas “nav notikusi ne juridiska, ne morāla okupācijas seku un kolaborācijas izvērtēšana”, aicina pieņemt lustrācijas likumu un pievērst pienācīgu uzmanību pretestības kustības dalībnieku lomai un tās atspoguļojumam kultūrā un izglītībā. Jāpiekrīt, ka Latvijā šajās jomās nekas dižs nav paveikts. Bet tas noteikti ir valdošās elites attieksmes jautājums. Atcerēsimies kaut vai pirms dažiem gadiem apritē palaisto formulu “okupācija bija, okupantu nav” – to izgudroja, kad lēma par “Saskaņas centra” varbūtējo iešanu valdībā, un vajadzēja, lai, kā tika paskaidrots, “SC” vēlētājs justos komfortabli. Minētā vārdiskā konstrukcija izraisīja ne mazums zobgalību, bet faktiski tajā ietvertā loģika ir iedzīvināta praksē. Un, ja reiz okupantu nav, tad nav arī okupantiem kalpojušo represīvo iestāžu, un kam gan tādā gadījumā vajadzīga lustrācija, izvērtēšana un diskusija? Atbildi daļēji sniedz likstas, kādas piedzīvo pirms gada izveidotā LPSR VDK dokumentu izpētes komisija, kurai trūkst te finansējuma, te telpu, te piekļuves čekas materiāliem, kas tai būtu jāpēta.

Neaizmirsīsim arī ārpolitiskā komforta apsvērumus. Maskavā politiķi spriež par Fēliksa Dzeržinska pieminekļa novietošanu atpakaļ Lubjankas laukumā. Savukārt politisko represiju upuriem veltītais memoriālais muzejs, kas bija ierīkots agrākās līdz pat 80. gadu beigām pastāvējušās spaidu darbu nometnes “Perma – 36” vietā, ir likvidēts jeb pārprofilēts, bet bijusī muzeja vadība apsūdzēta ekstrēmismā, jo pārāk labvēlīgi esot attēlojusi savulaik nometnē ieslodzītos ukraiņu un baltiešu “nacionālistus”, kā arī pārējos padomju varas pretiniekus. Tur bijuši ieslodzīti daudzi ievērojami cilvēki, arī latvietis Gunārs Astra. Un Sergejs Kovaļovs, kurš allaž mēdz uzsvērt, ka pārstāv nevis Putina, bet Saharova Krieviju. Taču oficiālā Rīga nekad nav veltījusi īpašu uzmanību šai Saharova Krievijai – ne tā iepērk šprotes, ne piegādā gāzi. Biznesu politiski uzrauga Putina Krievija, bet čekas metožu izvērtējums un izpēte neveicina tirdzniecības apgrozījumu ar valsti, kuru pārvalda čekisti.

Latvijas valsts augstākajām amatpersonām atklāto vēstuli rakstījušie tomēr uzskata, ka taisnīgums ir iespējams…

LA.lv