Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. jūnijs, 2016
Drukāt

Divi koncerti Rīgas festivāla izskaņā

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Normunda Šnē vadītajā interpretācijā lieliski varēja uztvert Mečislava Veinberga 4. kamersimfonijas labākās īpašības.

Rīgas festivāla noslēgums sagaidīts ar diviem vokāli simfoniskiem koncertiem, kuru programmās pārstāvēti trīs komponisti – Mečislavs Veinbergs, Pāvels Karmanovs un Gustavs Mālers.

Ceturtdien, 16. jūnijā, Jaunajā svētās Ģertrūdes baznīcā uzstājoties Latvijas Radio korim, Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” un diriģentam Normundam Šnē, atskaņotāju uzmanības centrā bija Veinberga un Karmanova mūzika – divi opusi ar atšķirīgu māksliniecisko koncepciju un pasaules izjūtu. Tagad kārta pienākusi Mečislava Veinberga 4. kamersimfonijai klarnetei, trijstūrim un stīgu orķestrim. Arī no Pāvela Karmanova opusiem vismaz trīs pirmatskaņoti tieši Rīgā, un nu komponista klātbūtnē šejienes publika iepazīstināta arī ar 2013. gadā radīto oratoriju “Pieci eņģeļi”. Visbeidzot – Gustava Mālera 8. simfonija sestdien, 18. jūnijā, Dzintaru koncertzālē. Komponista visvērienīgākā darba atskaņojumā piedalījās astoņi solisti – Liene Kinča, Alise Zinovjeva, Kristīne Gailīte, Tuija Knihtila, Oļesja Petrova, Juhans Tralla, Egils Siliņš un Prīts Volmers, Latvijas Radio koris, Rīgas Doma zēnu koris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un diriģents Olari Eltss.

Normunda Šnē vadītajā interpretācijā lieliski varēja uztvert Mečislava Veinberga 4. kamersimfonijas labākās īpašības – daudzdimensionālu māksliniecisko dramaturģiju, kontrastiem bagātu skaņurakstu, intonatīvā materiāla izteiksmīgumu un emocionāli plašu diapazonu. Teicama izvēle bija arī lēmums kā solistu pieaicināt Egīlu Šēferu. Mūziķa spēlētais klarnetes tonis spilgti izgaismoja visas kamersimfonijā ietvertās noskaņas un pārdzīvojumus, kuru precīzā sabalsošanās ar orķestra spēli atskaņojumam piešķīra sevišķu intensitāti. Neatpalika arī “Sinfonietta Rīga” stīgu grupas priekšnesuma līmenis – Veinberga kamersimfonijā ar spožām soloepizodēm uzmanību visvairāk pievērsa čellists Kārlis Klotiņš, savukārt Karmanova oratorijā – altists Pēteris Trasuns.

“Bezcerības un skumju dienās,/ Un cilvēciskā vājumā,/ Tavs neskartais un maigumpilnais tēls/ Mūs pievelk savā skaistumā./ Mūs pievelk starojošās acis/ Ar neviltotu laipnību;/ Mūs pievelk debešķīgā seja/ Ar pārdabisku skaistumu.” Vai patiešām Vladimirs Iļjičs? Nekā – tālāk koris dzied par “cara kunga smaidu un bērna nevainīgo skatu”, līdz ar to kļūst skaidrs, ka šoreiz runa ir nevis par proletariāta vadoni, bet gan par viņa priekšteci Kremlī – caru Nikolaju II un viņa dēlu troņmantnieku Alekseju. Par laimi, Pāvela Karmanova opusa “Pieci eņģeļi” mūzika ir labāka nekā oratorijā izmantotā dzeja – lai gan šajā gadījumā komponista radošo stilu var vērtēt ļoti dažādi atkarībā no tā, vai klausītājam ir tuva neoromantiska mūzikas valoda ar skaidrām postminimālisma iezīmēm. Katrā ziņā oratorija “Pieci eņģeļi”, kas veltīta pēdējā Romanovu dinastijas cara piecu bērnu traģiskās bojāejas atcerei, izraisa simpātijas ar komponista principiālo vēlmi mūzikā izteikt gaišu un apskaidrotu pasaules skatījumu. Cita lieta, ka oratorijas septiņu daļu cikla atskaņojuma gaitā atsevišķas tembrālās nianses tā arī palika interesantākās – no vienas puses, solistiem (šajā koncertā Agatei Burkinai, Ievai Ezerietei un Danielam Cingujevam) komponists bija atvēlējis galvenokārt koloristisku lomu, no otras puses, Normunda Šnē pārraudzītajā interpretācijā Jaunajā Ģertrūdes baznīcā līdz klausītājiem pilnvērtīgi spēja nonākt vien stīgu grupas skanējums. No tā visa radās divi secinājumi – pirmkārt, šādos akustiskos apstākļos Latvijas Radio kori varbūt tomēr vajadzētu paplašināt līdz četrdesmit vai visiem piecdesmit mūziķiem. Otrkārt, attiecībā uz Pāvelu Karmanovu tā arī nepameta nojauta, ka tieši tādu pašu skaņdarbu viņš pēc vajadzības spētu radīt arī, piemēram, Nikolaja Ježova vai Andreja Vlasova piemiņai. Varbūt nākamajā oratorijā tā vietā vērtīgāk būtu pievērsties kādai Krievijas vēsturē patiešām nozīmīgai personībai – teiksim, Vasilijam Kandinskim vai Mihailam Bulgakovam.

Gustava Mālera 8. simfonijas atskaņojums var kļūt par jebkura klasiskās mūzikas festivāla vainagojumu, un Dzintaru koncertzālē tā arī notika. Mālera monumentālais opuss Latvijā atskaņots vien ceturto reizi, un, vērtējot 18. jūnija interpretācijas kvalitātes, jāteic, ka igauņu diriģenta Olari Eltsa uzaicināšana bija pareizā izvēle. Pirmkārt, kādreizējam LNSO mākslinieciskajam vadītājam, kurš lielas formas darbu atskaņojumos ne reizi vien sadarbojies arī ar latviešu koriem, precīzi atsaucās gan orķestra, gan kora mūziķi. Rezultāts saistīja ar izteiksmīgu un spriegu pūšam­instrumentu un sitaminstrumentu veikumu, izkoptu stīgu grupas spēli un tembrāli kolorītu un emocionāli aktīvu kora priekšnesumu. Otrkārt, Olari Eltsa vadībā Mālera simfonijas interpretācijai piemita rūpīgi veidota dramaturģiskā struktūra, trāpīgi muzikālā vēstījuma akcenti un veiksmīgi izvēlēts temporitms, ļaujot pienācīgi uztvert gan skaņdarba ekstātisko aizrautību, gan liriski meditatīvās norises. Solistu ansamblī, kā jau parasti šādos gadījumos, daļa no dziedātājiem sev piešķirtās iespējas izmantoja mērķtiecīgāk nekā citi – starp vīru balsīm neapšaubāmi izcēlās Egila Siliņa uzstāšanās, bet soprānu un mecosoprānu vidū katra no solistēm savu brīdi vokālajā partijā prata likt ieskanēties spožākam mirdzumam, ar ko tomēr nepietika, lai visu atskaņojuma kopainu varētu nosaukt par patiesi līdzsvarotu. Taču priekšstats par Mālera 8. simfonijā pausto kosmiskās harmonijas izjūtu jebkurā gadījumā iezīmējās spilgti un uzskatāmi, un jādomā, ka tas no atmiņas nepazudīs līdz pat nākamajam šī opusa lasījumam kādā no Latvijas koncertzālēm.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+